Arturs Goba: Pārmaiņu neizbēgamība

2012. gada 21. marts 12:12

646

Mūsdienās laiks šķietami sācis ritēt straujāk - ik dienu kādi jaunumi. Daļēji tas saistāms ar informācijas tehnoloģijām, jo notikumus planētas pretējā pusē varam vērot reālā laikā.

Bet notikumu straujums ir arī modernā laikmeta nepieciešamība, jo pasaules tautas, zemes un individuāli cilvēki dzīvo nepārtrauktas konkurences apstākļos.

Latvija divos iepriekšējos gadu desmitos ir ļoti daudz zaudējusi. Padomju savienībā cilvēku paaudzes bija pieradinātas pie greiza dzīves modeļa, kurā indivīdam visai maza nozīme, kad visi bijām it kā sīkas skrūvītes, kas atkarīgas no "valsts un partijas".

Ja cilvēks izrādīja lieku pašiniciatīvu, tam tika pa pirkstiem. Šis modelis ir pilnīgi pretējs amerikāniskajam dzīvesveidam, kur ikviens pats atbild par sevi un savu ģimeni, tur valsts uzdevums ir radīt tiesiskumu sabiedrībā un iekasēt nodokļus.

Tā sauktajos treknajos gados iniciatīvas bagātie cilvēki sāka veidot savu dzīvi uz parādiem, mācījās tērēt nenopelnītu naudu. Laikam bija vajadzīga krīze, lai mūsu nedaudzie uzņēmēji sakārtotu ražošanu, ieviestu inovatīvus risinājumus un būtu gatavi konkurēt brīvajā tirgū.

Un izrādās, ka mums ir gan uzņēmīgi cilvēki, gan talantīgi zinātnieki, kuri kopā spēj radīt konkurētspējīgas preces. Tikai viena ļoti skumja atruna: paši veiksmīgākie uzņēmumi savus rezultātus nodrošinājuši (vairumā gadījumu) bez valsts un ES fondu finansiāla atbalsta. Viss noticis, tā teikt, par spīti politiskajiem vadītājiem un augstākajai ierēdniecībai.

Vienlaikus aktivizējas arī individuālie ražotāji un mikrouzņēmumi. Atliek tikai nožēlot, ka pa aizvadītajiem gadiem tūkstošiem hektāru zemes pārdots ārzemniekiem par sviestmaizes cenu, bet aptuveni trīs simti tūkstoši devušies darba meklējumos uz ārzemēm. Atlikušie bezdarbnieki aizvien jūtas apjukuši, jo veselām nozarēm trūkst strādnieku. Teiksim, Ogres trikotāža plāno ievest strādnieces no Ukrainas vai Baltkrievijas, jo Latvijā gribētāju strādāt neesot.

Varam sūroties, ka Eiropa jaunas stagnācijas priekšā, ka nedroši kļūst esošie noieta tirgi. Bet grūtības būs vienmēr, tās liek intensīvāk meklēt risinājumus. Viena no izejām ir importa samazinājums, aizstājot to ar pašmāju ražojumiem.

Valdībai vajadzētu apzeltīt tos cilvēkus, kuri pūlas atjaunot linkopību un linu pārstrādi, kuri pūlas radīt tehnoloģijas kaņepju biznesā, un galu galā apzeltāmi ir tie pionieri, kuri kultivē hlorellas, audzējumu piedāvājot farmācijas ražotnēm. Un ir labi, ka par šiem ekonomikas atdzīvinātājiem aktīvi sāk rakstīt avīzes un rādīt televīzija.

Kam pielec pēdējiemPārmaiņu nepieciešamība visgrūtāk pielec mūsdienu politiķiem, augstākajai ierēdniecībai un likumsargiem. Teiksim, bija mums satiksmes ministrs Augulis, kurš veselu gadu neko citu nedarīja, kā pakļautības uzņēmumu valdēs bīdīja savus cilvēkus. Un par tiesiskumu bazūnējošā Zatlera komanda cenšas darīt to pašu.

Ne mazums skaidu sastrādājuši mūsu prokurori un tiesneši, jo cietumos aizvien atrodas nevainīgi cilvēki. Pavisam traģikomiska ir Lemberga tiesāšana, kur viena pēc otras tiek atsauktas apsūdzības ar desmitiem sējumu makulatūras, bet gala aizvien neredz. Ja cilvēks ir noziedzies, tad jāsoda, bet pašlaik izskatās, ka četri prokurori un trīs tiesneši ar palīgu brigādēm nopūlas, lai Lemberga vārdā sagaidītu savus pensijas gadus. Tiek lēsts, ka vismaz pusmiljons jau iztērēts.

Kamēr politiķi dala amatus, rīko referendumus vai villojas ap vēsturi, nopietni vīri cer atdzīvināt ražošanu. Tālab daži miljonāri nolēmuši kļūt par jauniem oligarhiem un dibināt alternatīvu politisko spēku, karognesēja uzdevumam aicinot Einaru Repši.

Un kopā ar Repši redzam gan Titavu, gan Jaunupu - trijotni, kuru rudā Solvita pratusi attālināt no sevis. Āboltiņa sev līdzās pagaidām piecieš tikai Dombrovski, vismaz tik ilgi, kamēr viņš būs premjers. Kā veiksies, to redzēsim, man radies iespaids, ka Repše kļuvis pieaugušāks.

Mums svarīgi, kas notiek pasaulēPārmaiņu priekšā ir Krievija, vismaz Medvedeva ierosinājumi par to liecina. Mūsu bāleliņiem derētu piedomāt par to, ka deklarācijās ierēdņiem jāuzrāda ne tikai ieņēmumi, bet arī izdevumi.Daudzi eksperti izteikuši bažas par eirozonas dzīvotspēju. Šis jautājums ļoti nopietns, liekas pat, ka Vācija un Francija ar saviem miljardiem vien nespēs glābt tā saucamās PIGS valstis no finanšu sabrukuma.

Bet līdz šim neviens nopietni nav iedomājies, kādas sekas eirozonas sabrukumam būtu globālā mērogā. Visvairāk par šādu scenāriju uztraucas Ķīna, kuras eksports tādā gadījumā apdraudēts. Bet Ķīnai ir uzkrātas milzīgas valūtas rezerves, lai izdevīgā brīdī Eiropu iedabūtu nelielā parādu verdzībā. Varam gan paredzēt, ka eiro tiks devalvēts, kas automātiski nozīmē cenu celšanos.

Viena mācību pašpārliecinātiem politiķiem. Kad tika lemts par Grieķijas uzņemšanu eirozonā, vairāki ASV ekonomisti aicināja ES to nedarīt, jo bija redzams, ka grieķiem patīk dzīvot, audzējot parādus. Diemžēl gala vārdu teica politiķi, tostarp vācieši.

Mūs noteikti satrauc degvielas cenu celšanās. Tas nav brīvā tirgus untums, vainojams saspīlētais starpvalstu stāvoklis, kam saistība ar Irānas kodolprogrammu. Pasaule ļoti tuvu karadarbībai, un šāds stāvoklis izdevīgs Krievijai, kurai ļoti patīk augstas cenas eksporta naftai.

Par mūsu valdības investoru meklējumiem arābu valstīs. Viens šāds investors jau Latvijai ir - tas, kurš piecpadsmit gadus "investē" Ķemeru sanatorijā. Kad šeihi gribēja pirkt dažas ASV ostas, Vašingtona tam nepiekrita.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Pārmaiņu neizbēgamība

Kategorijas