Mums raksta: Lai jaunais gads kā trauksmains avots ir neizsmeļams un bagātīgs!
Paldies
Dieviņam, ka tas svētku gaidīšanas laiks un paši svētki ir jau aiz
muguras. Tas bija viens moku, ne prieka laiks cilvēkiem, kas sabiedrībā
vairs neeksistē. Neesiet pārsteigti, ka rakstu tieši jums, jo jūs esat
vienīgie, pie kuriem cilvēki vēršas visdažādākos jautājumos.
Piedodiet, ka traucēju.
Esmu 85 gadus veca pensionāre no Smiltenes pagasta. No 2009. gada dzīvoju viena lauku sētā. Esmu arī politiski represēta. Kad Smiltenes pagasta priekšniece bija Līdaciņas kundze, tika atzītas manas ciešanas, atceroties mani 18. novembrī. Tas bija tik aizkustinoši. Atcerējās arī Ziemassvētkos. Tas viss lika justies kā cilvēkam. Tas viss reiz bija...
Kopš rajoni tika sadalīti novados un vēl mūsu pagasts apvienots ar Brantu pagastu, vairs neietilpstu šajā kategorijā, ko vērts iepriecināt svētkos. Nealkstu pēc dāvanām. Dievs pasarg, lai manis dēļ pagasta budžetā rastos robs. Bet manu sirdi pārņēma atstumtības sajūta, izlasot 28. decembra “Ziemeļlatvijā” Sandras Pētersones rakstu “Lai eņģelis nes laimi!”.
Tur stāstīts, kā Smiltenes pagastā svētkos sveikti vecie vientuļie pensionāri. Ļoti priecātos, ka tas baltais eņģelītis būtu ielidojis arī manā miteklī. Diemžēl tas laimes nesējs nebija domāts visiem veciem cilvēkiem. Acīmredzot katrai komandai ir savi apsveicamie. Es šai komandai esmu svešiniece. Vai nebūtu tāds jauks prieka mirklis arī tiem mūža nogali sasniegušajiem cilvēkiem, kas dzīvo ģimenē, saņemot tādu mīļu, baltu eņģelīti? Un vai tas pagastam izmaksātu tik daudz? Vai tā būtu pārāk liela sirsnības izšķērdība?
Neaprakstāms siltums pārņem sirdi, skatoties TV raidījumus, kuros atspoguļo vietas, kur sociālais darbinieks brien pa sniegu no būdiņas uz būdiņu pie vientuļiem cilvēkiem, redzot, kā prieks uzplaukst šo cilvēku sejās. Droši vien šāds solis Latvijā neietilpst sociālo darbinieku pienākumos (pārāk liels upuris). Vismaz kaut vai vienu reizi gadā pieklauvētu pie šādas kategorijas cilvēku durvīm, lai viņiem dāvātu kaut nedaudz vārdu apmaiņu ar dzīvu cilvēku, lai mēle nesažūtu.
Nu, lūk, arī mans stāsts ir galā un smagums krūtīs krities, atstājot tikai klusu smeldzi. Tos pāris tumšos mēnešus cīnījos ar depresiju kā velns ar krupi, kura neatlaidīgi plijās virsū kā nevēlama viešņa. Bet šajā gadījumā pietrūka spēka, tāpēc tapa šis raksts, savu sāpi uzticot pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Tā kā man skumjākos brīžos nav ar ko parunāties, izvēlējos savu sakāmo jums pastāstīt kaut vai šādā veidā, jo personīgi tikties ar kādu no redakcijas nav vajadzīgs.◆
Ar patiesu cieņu –
Irēna
Piedodiet, ka traucēju.
Esmu 85 gadus veca pensionāre no Smiltenes pagasta. No 2009. gada dzīvoju viena lauku sētā. Esmu arī politiski represēta. Kad Smiltenes pagasta priekšniece bija Līdaciņas kundze, tika atzītas manas ciešanas, atceroties mani 18. novembrī. Tas bija tik aizkustinoši. Atcerējās arī Ziemassvētkos. Tas viss lika justies kā cilvēkam. Tas viss reiz bija...
Kopš rajoni tika sadalīti novados un vēl mūsu pagasts apvienots ar Brantu pagastu, vairs neietilpstu šajā kategorijā, ko vērts iepriecināt svētkos. Nealkstu pēc dāvanām. Dievs pasarg, lai manis dēļ pagasta budžetā rastos robs. Bet manu sirdi pārņēma atstumtības sajūta, izlasot 28. decembra “Ziemeļlatvijā” Sandras Pētersones rakstu “Lai eņģelis nes laimi!”.
Tur stāstīts, kā Smiltenes pagastā svētkos sveikti vecie vientuļie pensionāri. Ļoti priecātos, ka tas baltais eņģelītis būtu ielidojis arī manā miteklī. Diemžēl tas laimes nesējs nebija domāts visiem veciem cilvēkiem. Acīmredzot katrai komandai ir savi apsveicamie. Es šai komandai esmu svešiniece. Vai nebūtu tāds jauks prieka mirklis arī tiem mūža nogali sasniegušajiem cilvēkiem, kas dzīvo ģimenē, saņemot tādu mīļu, baltu eņģelīti? Un vai tas pagastam izmaksātu tik daudz? Vai tā būtu pārāk liela sirsnības izšķērdība?
Neaprakstāms siltums pārņem sirdi, skatoties TV raidījumus, kuros atspoguļo vietas, kur sociālais darbinieks brien pa sniegu no būdiņas uz būdiņu pie vientuļiem cilvēkiem, redzot, kā prieks uzplaukst šo cilvēku sejās. Droši vien šāds solis Latvijā neietilpst sociālo darbinieku pienākumos (pārāk liels upuris). Vismaz kaut vai vienu reizi gadā pieklauvētu pie šādas kategorijas cilvēku durvīm, lai viņiem dāvātu kaut nedaudz vārdu apmaiņu ar dzīvu cilvēku, lai mēle nesažūtu.
Nu, lūk, arī mans stāsts ir galā un smagums krūtīs krities, atstājot tikai klusu smeldzi. Tos pāris tumšos mēnešus cīnījos ar depresiju kā velns ar krupi, kura neatlaidīgi plijās virsū kā nevēlama viešņa. Bet šajā gadījumā pietrūka spēka, tāpēc tapa šis raksts, savu sāpi uzticot pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Tā kā man skumjākos brīžos nav ar ko parunāties, izvēlējos savu sakāmo jums pastāstīt kaut vai šādā veidā, jo personīgi tikties ar kādu no redakcijas nav vajadzīgs.◆
Ar patiesu cieņu –
Irēna
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19