Galantā gadsimta tērpu šuvēja

2012. gada 5. novembris 09:38

422

Baroka tērpu unikālie atdarinājumi top nelielā tipveida dzīvoklī Rundāles ciema daudzstāvu namā. Jeļena Forste un viņas meita Elīna Kuzņecova viesistabu un stikloto lodžiju pārveidojušas par šuvēju darbnīcu. Vienā istabā iekārtota garderobe, kur glabājas iespaidīga vēsturisko apģērbu kolekcija. Vidusskolniece Elīna 2000. gadā kļuva par mammas pirmo sadarbības partneri jaunizveidotajā uzņēmumā «Eleana». Tagad viņa ir tērpu galvenā demonstrētāja, projektu līdzautore, stila konsultante un prasmīga šuvēja.

Padomju laikā Jeļena Forste iemācījās radošas idejas īstenot ar minimālu budžetu un maksimālu efektu. Tagad jauniem cilvēkiem nav jāsaspringst, jo viss ir, taču daudziem trūkst iniciatīvas, improvizācijas spēju, citi apjūk neskaitāmo izvēļu priekšā, spriež rundāliete. Jeļena prot zīmēt, gleznot miniatūras, konstruēt tērpus, šūt, gatavot apģērbu aksesuārus, labi pārzina vēsturiskos stilus. Meistares prasmes, pieredze un komunikācijas spējas ir uzņēmuma «Eleana» veiksmes pamats. Tas nav bizness, bet dzīvesveids.

– Darinot galantā gadsimta tērpus, tu it kā paplašini Rundāles pils muzeja konceptuālo telpu. Kas tevi rosināja pievērsties vēsturiskām rekonstrukcijām?

Deviņdesmito gadu vidū uz pili sāka braukt daudz Eiropas tūristu. Vadot ekskursijas, sapratu, ka viņi grib redzēt gidus vēsturiskos tērpos, vairāk uzzināt par 18. gadsimta stilu, modi, sadzīvi, izjūtot īpašas noskaņas, kad zūd laikmetu robežas un sāk darboties iztēle. Nolēmu pievērsties eksperimentiem. No teātra aizņēmos kostīmus, bet tie nederēja, jo bija pārāk stilizēti. Tad mēģināju šūt pati. Atcerējos literatūras avotus par lomu spēlēm

18. gadsimta galmā un izdomāju sava tērpa koncepciju. Tas bija ceremonijmeistara tēls. Lielu nozīmi piešķīru apģērba praktiskumam –
to var ātri uzģērbt bez citu palīdzības, turklāt piegulošas pusgarās bikses akcentē kāju slaidumu.

Sāku pētīt 18. gadsimta Eiropas augstmaņu portretus, tērpu aprakstus. Izgatavoju piegrieztni un pašuvu pirmo kostīmu. Savā ceremonijmeistara tērpā kā gide nostrādāju gadu. Arvien biežāk tūristi jautāja, kāpēc man blakus nav galma dāmas. Nolēmu pamēģināt un ieceri izstāstīju meitai Elīnai, kura piekrita iesaistīties pārdrošajā projektā. Pirmo baroka kleitu pēc gleznās nolūkota analoga šuvu pati, bet to demonstrēja Elīna.

– Izstāsti, lūdzu, kādā secībā top baroka tērpu versijas! Kur var atrast audumus, apdares materiālus, aksesuārus?
Pētnieciskais darbs aizņem daudz laika. Ja es nebūtu mākslas vēsturniece, tad droši vien nezinātu, kur un ko meklēt. Izmantoju mākslas albumus, grāmatas, interneta resursus. Izvēlos konkrētu portretu un tad modelēju tērpa siluetu. Tas ir ļoti precīzi izstrādāts zīmējums. Vēlāk konstruēju piegrieztnes, izvēlos audumus un tikai tad darbā iesaistu šuvējas. Tās ir vietējās sievietes, kaimiņienes. Sarežģītu apdari, ieskaitot izšuvumus dažādās tehnikās, veicu es un Elīna. Viena tērpa izgatavošanai ir vajadzīgi vairāki mēneši. Tas ir ļoti skrupulozs, precīzs darbs, kas prasa milzīgu pacietību un koncentrēšanos.

Audumu paraugus meklēju ārzemju firmu katalogos, Rīgas specializētajos veikalos, pārlūkoju piedāvājumus internetā. Mūsdienās Francijā ir vesela industrija, kas ražo zīda un citu dabisko šķiedru audumus pēc 18. gadsimta tehnoloģijām. Vienīgā problēma ir augstā cena, bet Kurzemes hercogienes Dorotejas tērpa atdarinājumam pērn varēju audumus pasūtīt franču firmā, jo manā radošajā dzīvē notika optimistisks pavērsiens. Finansiālu atbalstu Kurzemes hercogienes Dorotejas un hercoga Pētera tērpu šūšanai piedāvāja mecenāti Boriss un Ināra Teterevi.

– Teterevu labdarības fonds 2010. gadā sāka Rundāles pils restaurācijas pabeigšanas mecenātisma programmu, kas noslēgsies 2014. gadā. Tā paredz vēsturisko interjeru atjaunošanu. Kā tev izdevās gūt atbalstu privātam projektam?

Ar Borisu iepazinos pirms vairākiem gadiem, kad viņš Rundāles pilī ieradās kā tūrists, bet es biju gide. Viņa acīs pamanīju tik lielu interesi par vēsturi un mākslu, ka uzdrīkstējos parādīt arī pils nerestaurēto daļu, ko parasti nedarām. Boriss Teterevs, uzzinājis, ka atjaunošana kavējas naudas trūkuma dēļ, lūdza noskaidrot, cik varētu izmaksāt konkrēta interjera restaurācija. Hercogienes buduārs bija pirmā telpa, kas tika atjaunota par mecenāta personiskajiem līdzekļiem. Vēlāk tika parakstīta Rundāles pils muzeja, Kultūras ministrijas un Teterevu labdarības fonda vienošanās par pils restaurācijas programmas pabeigšanu.

Reiz mecenāts man vaicāja, vai uzņēmums «Eleana» vēlētos izstrādāt vēsturisko tērpu atdarinājumu nozīmīgu projektu. Tuvojās hercogienes Dorotejas 250. un Rundāles pils pamatakmens ielikšanas 275. gadadiena. Atzinos, ka mans sens sapnis ir Dorotejas tērpa rekonstrukcija, pamatojoties uz galma mākslinieka Frīdriha Hartmana Barizjena 1784. gadā gleznoto Kurzemes aristokrātes portretu.

Izstrādāju projektu, kas pēc rūpīgas analīzes tika apstiprināts. Saņēmām naudu hercogienes Dorotejas kleitas un hercoga Pētera parādes tērpa rekonstrukcijai. Pagājušā gada 24. maijā, kad Rundāles pilī atklāja restaurēto Biljarda istabu, jaunos tērpus demonstrēja Elīna Kuzņecova un Aivars Tauriņš. Visai neparastā veidā viņš pievienojās mūsu radošajai komandai.

– Labi atceros Biljarda zāles atvēršanas impozanto ceremoniju, kad Elīna un Aivars spēlēja baroka laikmetā iecienītu biljarda paveidu – karambolu. Aivars izskatījās apbrīnojami līdzīgs Kurzemes hercogam Pēterim 1781. gada portretā. Kā tu viņu atradi?

Palīdzēja paziņu plašais loks. Hercoga parādes tērps bija gandrīz gatavs, taču Rundālē, Bauskā un tālākā apkaimē nevarēju ieraudzīt nevienu demonstrēšanai piemērotu kandidātu. Meklēšanā iesaistīju visus Rīgas draugus, līdz piezvanīja pazīstama žurnāliste un iesaucās, ka ir atradusi īsto. Aivars Tauriņš ir liela uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, ar mākslu nesaistīts cilvēks, kurš Rundāles pili bija apmeklējis studiju laikā.

Sākumā viņš domāja, ka tiek izjokots, jo piedāvājums demonstrēt rokoko stila tērpu esot izklausījies pārāk vieglprātīgs. Aivars atbrauca uz pili, mēs satikāmies, un sākotnējo skepsi nomainīja sajūsma un azarts. Aivars ir ideāls sadarbības partneris un brīnišķīgs cilvēks. Mūsu sadarbība bija ļoti, ļoti veiksmīga.

Es un šuvējas esam bezgala aizkustinātas, ka Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis hercogienes Dorotejas un hercoga Pētera tērpu atdarinājumus atzina par tik nevainojamiem, ka novietoja muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Citi mūsu šūtie tērpi neglabājas skapjos bez izmantojuma. Tie ir paredzēti galantā gadsimta vides iedzīvināšanai Rundāles Dārza svētkos, pils muzeja ceremonijās, korporatīvos sarīkojumos. Svarīgs uzdevums ir atrast demonstrēšanai piemērotus tipāžus un izglītot 18. gadsimta galma dzīves smalkumos. Ļoti atsaucīgi ir vietējie iedzīvotāji un pils muzeja darbinieki. Daudzas jaunas sievietes un bērni, tērpušies mūsu veidotajos baroka tērpu atdarinājumos, labprāt piedalās uzvedumos.

– Kāds ir tava individuālā uzņēmuma attīstības modelis? Vai šūsiet arī citu laikmetu tērpus?

Nopelnīto ieguldām attīstībā. Atstājam vien ikdienas tēriņiem nepieciešamo naudu. Es un Elīna strādājam gandrīz nepārtraukti. Radošs darbs ir mūsu dzīvesveids. Ne jau daudziem ir iespējas inspirēt idejas un pašiem tās īstenot. Ziemā šūsim vēsturisko kleitu atdarinājumus arī vidēji korpulentām dāmām, jo fotosesijās un sarīkojumos, ko organizējam, ir liels pieprasījums. Pašreizējais tērpu klāsts galvenokārt paredzēts jauniem un slaidiem cilvēkiem. Uzņēmuma galvenais virziens ir 18. gadsimta tērpu rekonstrukcijas, bet nākotnē gribam rādīt arī vēlāko stilu apģērbus. Šogad izgatavojām trīs ampīra stila tērpus, ko jaunieši demonstrēja Mežotnes pilī.

– Esmu novērojusi, ka visur, kur vien parādās tava radošā grupa, cilvēkiem iemirdzas acis. Viņi apjūsmo skaistos tērpus un trupas dalībnieku manieres, bet jūtas mazliet vīlušies. Viņi bija gaidījuši šovu ar trakulīgām dejām, jokiem.

Nekāda šova nav un nebūs. Es un Elīna piedāvājam vēsturisko rekonstrukciju specializētu pakalpojumu, kura mērķis ir izglītojošs. Mēs iedzīvinām tēlos 18. gadsimta stilu, lai paplašinātu cilvēku uztveri, jo gidu monotonie stāstījumi, kas pārsātināti ar faktiem, visiem jau sen apnikuši. Galu galā mūsdienās jebkuru faktu var atrast interneta enciklopēdijās.

Priecājos, ka esam laikus iekļāvušās jauno tendenču plūsmā, jo vēsturiskās rekonstrukcijas Eiropā patlaban ir ļoti populāras. Nesen apmeklēju Anglijas karaļa Henrija VIII pili Hemptonkortā netālu no Londonas. Biju izbrīnīta, cik pils ir dzīva! Rekonstrukciju programma Hemptonkornā ir iespaidīga.

Viesus sagaida karalis ar svītu, diendienā darbojas karaliskās virtuves komplekss gluži kā Henrija VIII laikā. Visi personāži ir ģērbušies vēsturisko tērpu kvalitatīvos atdarinājumos. Iespējams, ka pils vadība sadarbojas ar aktieriem, jo profesionālais līmenis bija ļoti augsts. Viņi izspēlēja arī žanra ainiņas, iztiekot bez trikiem un lētiem jokiem. Bērni skatījās kā apburti.

Dažiem tā bija pirmā netradicionālā vēstures mācību stunda. Redzētais pārliecināja, ka uzņēmuma «Eleana» izraudzītais virziens ir pareizs. Mūsu programmas guvušas ārvalstu speciālistu un kultūras tūristu lielu atzinību, jo viņi zina lietu īsto vērtību. Mūsu cilvēki vēl tikai mācās. Izvēloties stilu, sevi var pasargāt no nepārtrauktas, nogurdinošas izvēles, maldoties kiča džungļos.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Galantā gadsimta tērpu šuvēja

Kategorijas