Pozitīvās emocijas rod maizes smaržā
Dagņa Čākura «Liepkalnu» maiznīca Pļaviņu novada Klintaines pagasta Liepsalās ir apmeklētāju iecienīta, un cilvēki tur iegriežas ne tikai nopirkt maizi vai kādu citu gardumu, bet arī baudīt skaisti izveidoto apkārtni. Tā ir vieta, kas piesaista garāmbraucēju uzmanību trokšņainās Rīgas – Daugavpils šosejas malā un, iespējams, kļuvusi arī par vienu no Pļaviņu novada vizītkartēm.
Maiznīca un tās apkārtne joprojām attīstās. SIA «Liepkalni» īpašnieks Dagnis Čākurs smaidot teic, ka veidojot Pļaviņu priekšpilsētu – vispirms viena ēka, tad otra, un tad jau ar laiku sanāks arī iela. Savos vērtējumos par darbu un biznesa tālāko attīstību Klintainē viņš ir piesardzīgs, bet pārliecināts, ka iecere veidot šajā vietā vēl vienu uzņēmuma maiznīcu ir attaisnojusies.
– «Liepkalnu» maiznīcas veiksmīgi darbojas un attīstās jūsu dzimtajā Rūjienā un arī Valmierā. Kāpēc uzņēmuma darbības paplašināšanai izvēlējāties Klintaini?
Viens no iemesliem bija iespēja labāk aptvert arī Latgali, kas no Klintaines ir ātrāk sasniedzama nekā, piemēram, no Valmieras. Pirmo reizi Liepsalās biju 2002. gadā, un šī vieta mani piesaistīja. Tā šķita ne tikai izdevīga, jo atradās šosejas malā, bet arī skaista, lai varētu īstenot to, ko bijām iecerējuši.
Liepsalās sākām strādāt 2006. gadā. Šie gadi bijuši dažādi, bet kopumā tas, ko gribējām, arī solīti pa solītim ir izdevies – darbojas maizes ceptuve, veikals un kafejnīca, labiekārtota apkārtne. Man svarīgi, lai viss būtu skaists un sakārtots. Esmu pārliecināts, ka tas ir būtiski arī mūsu pircējiem. Liepsalās jau pati daba visu paveikusi un cilvēka iejaukšanās ir minimāla. Visu vajadzēja vien iegrozīt pareizajās vietās un piemeklēt atsevišķus akcentus.
– Kas Liepsalās šķita īpašs?
Tās apkārtnē ir daudz skaistu vietu – Stukmaņi, Vīnakalns, tālāk Mežezers. Tas viss mani iespaidoja jau pirms maiznīcas būvniecības. Vēl nesen ar velosipēdu pabraucu līdz pazīstamā spēkavīra Raimonda Bergmaņa vecāku mājām uz Klintaines un Aiviekstes pagasta robežas, tad tālāk līdz Īvāniem. Tik skaists reljefs ar pakalniem! Netālu no maiznīcas ir Lokstenes pilskalns, ko tagad gan sedz Daugava, bet otrā pusē šosejai ir sena apmetnes vieta, par ko liecina dižie ozoli. Kad atklājām maiznīcu, man šķita svarīgi akcentēt šīs lietas, jo – ja esi ienācis kādā vietā, jāzina un jārespektē tās vēsture.
Ar gadiem vēsturei cilvēka dzīvē ir arvien lielāka nozīme un vērtība. Domāju, ka arī mēs Liepsalās ierakstīsim savu lappusi. Tas, ko darām, paliks nākamajām paaudzēm. Maiznīcās Rūjienā un Valmierā galvenokārt ir ražošana, bet Klintainē pievērsāmies arī tūrismam, ko domājam attīstīt.
– «Liepkalnos» cep daudz dažādu maizes veidu un konditorejas izstrādājumu. Šovasar Liepsalās sāka ražot arī tādu maizes kvasu, kāda nav nekur citur, vismaz ne Baltijā. Kas mudināja uz tādu izvēli?
Esam tāda kā radošā darbnīca, jo mūsu tehnologiem ir interese meklēt jaunas iespējas. Šī vasara mūsu kvasam bija izmēģinājuma laiks, jo vajadzēja saprast, kā cilvēki to novērtēs, lai zinātu, kas jāuzlabo vai jāmaina. Ražotne ir maza un lielus apjomus saražot nevar, tāpēc kvasu tirgo tikai uz vietas kafejnīcā – lejamu. Pagaidām veicas labi. Ar laiku varētu vest arī uz citiem mūsu veikaliem. Kvass ir labs papildinājums jau esošajai produkcijai, jo to gatavo no pašu ceptās maizes.
Domājot par attīstību, nesen atvērām savu ceptuvi arī Igaunijas pilsētā Pērnavā. Tā ir neliela, bet noiets ir stabils. Katrā vietā gan ir savas nianses, ko vēl sīki neesam izanalizējuši, bet garšas izjūtas ziņā igauņi tomēr ir līdzīgi latviešiem. Tā ka viņiem nav jāmāca, kas ir rudzu maize.
– Jūsu uzņēmuma ceptā pilngraudu rupjmaize izstādē «Riga Food 2012» septembra sākumā saņēma Latvijas Ārstu biedrības balvu par ieguldījumu sabiedrības veselības veicināšanā. Īpašo balvu saņēma veselīgi Latvijas pārtikas produkti, kuru ražošana un pārdošana sākta pēdējā gada laikā.
Pieteicāmies šim konkursam un jūtamies gandarīti par novērtējumu. Pilngraudu rupjmaizi pagaidām cep tikai Valmieras ceptuvē, un tās tehnoloģija ir diezgan sarežģīta. Tomēr to var iegādāties arī citviet.
– Cik svarīga jums ir atzinība?
Vissvarīgākais ir, lai mūsu darbu novērtē pircēji. Ja redzi, ka daudzi cilvēki izvēlas «Liepkalnu» maizi vai citus izstrādājumus, tā ir labākā atzinība. Reizēm jau pārņem pesimisms, ja kaut kas neveicas, kā iecerēts, bet, atbraucot uz Klintaini un pavērojot šo rosību, ir stimuls virzīties uz priekšu. Uz Klintaini es bieži vien dodos pēc pozitīvām emocijām.
– Kā izvērtējat cilvēkus, ar kuriem sadarboties?
Kontaktējoties jau izkristalizējas – sadarbība būs veiksmīga vai ne. Tas attiecas gan uz darbiniekiem, gan partneriem biznesā. Vienā dienā jau nekas nenotiek. Veiksmīga sadarbība izveidojusies ar uzņēmumu «A.A.Mežmalas», kura vadītājs savulaik atnāca ar savu vīziju par tūrisma attīstību pie maiznīcas Klintainē. Tagad tur ir iespēja braukt ar vikingu laivu pa Daugavu, atvērta tirgotava «Latvju spīķeris», ir vēl citas iespējas atpūsties, kā arī strādā Pļaviņu novada Tūrisma informācijas centrs. Tas viss papildina mūsu darbu.
– Ar ko jums pašam saistās vārds «maize»?
Vispirms jau tas ir mans dzīvesveids, bet garšas ziņā manējās ir rudzu maize un saldskābā ar sēkliņām. Tie ir maizes veidi, kas nav sastopami citās pasaules zemēs un raksturo tieši latviešus. Esmu dzirdējis sakām, ka viena nosaukuma maize, kas dažādu cepēju cepta, garšo atšķirīgi. Tā, visticamāk, arī ir. Lai gan receptūra ir viena un tā pati, bieži vien nozīmīgs ir cilvēciskais faktors – kāds padevies plaucējums vai ieraugs. Tas pastāv nedaudz ilgāk, un izmainās garša.
– Kā pievērsāties maiznieka darbam?
Mūsu dzimtā maizes cepšanas tradīcijas ir jau senas. Manam vecamtēvam Jānim Mendziņam vairāk nekā pirms 80 gadiem Naukšēnu pagastā piederēja liela saimniecība «Liepkalni», kurā sēja rudzus un miežus, bet vecāmāte cepa arī maizi. Viņa zināja savus īpašos meistarstiķus un receptes.
Vecmāmiņa gan nomira, kad vēl biju mazs, bet to maizes krāsni es atceros. Tāpat kā daudzas citas lauku sētas, arī vectēva saimniecība kolhozu gados zuda. To vēlāk atguvām. Deviņdesmito gadu sākums bija laiks, kad daudzi tika pie savas zemes, sēja graudus, un arī mani tas interesēja, gribēju novest šo procesu līdz galam. Pirms tam biju sācis studijas Sporta akadēmijā, bet tās pārtraucu. Dzīvē gadās dažādas situācijas, un iespēja darīt kaut ko pašam savā saimniecībā tomēr saistīja vairāk. Nekad gan neesmu nožēlojis, ka kļuvu par maiznieku, nevis sporta skolotāju.
– Kā apguvāt šo arodu?
Galvenokārt pašmācībā. Meklēju maizes receptes, runājos ar cilvēkiem, jo tolaik jau vēl diezgan daudzi pieprata maizes cepšanu. Maizes krāsns mums bija, tā ka – mēģinājām. 1993. gadā ar diezgan primitīvām metodēm sākām darboties. Latvijā atvērās daudz mazu veikaliņu, un mēs tiem piedāvājām savu produkciju.
Pamazām paplašinājāmies. Saprotu, ka tagad tādā veidā nopietnu biznesu sākt nevar. Savām vajadzībām vai nelieliem gadatirgiem – jā, bet plašiem tirdzniecības tīkliem vajag lielākus ražošanas apjomus. Ir jāmeklē arī jaunas iespējas, ko piedāvāt pircējiem. Un svarīga ir produkta cena. Var izcept maizi, piemēram, ar bagātīgu augļu klāstu, kas izmaksās dārgi, bet cilvēki to nepirks, jo nevarēs atļauties. Man mājās joprojām ir sava maizes krāsns, kas būvēta pirms gadiem pieciem. Tikai diez ko bieži to neiznāk lietot.
– Kāda ir ģimenes loma veiksmīgā biznesā?
Bez tuvāko cilvēku sapratnes, darbošanās un atbalsta grūti iedomāties veiksmīgu attīstību. Meita Agne un dēls Bruno Agnis vēl ir pusaudži un nav tajā vecumā, lai iesaistītos šajā procesā. Viņiem pašlaik ir citas intereses un prioritātes – mācības un arī sports. Vai viņus kādreiz interesēs maizes cepšana, parādīs laiks. Nereti jau ir tā, ka vecāki mēģina bērnus kaut kur virzīt, bet dzīvē viss pagriežas citādi. Sieva Līga ir cieši saistīta ar uzņēmumu. Viņa galvenokārt atbild par cepumu ražošanu Rūjienā.
– Jums ar bērniem ir interesanta vārdu saskaņa.
Tā noteikti nav apzināta. Esmu centies noskaidrot, vai Latvijā ir daudz Dagņu. Izrādās, ka vismaz 400. Tomēr neesmu ne sastapis, ne lasījis par kādu Dagni, kurš būtu vecāks par mani. Tā ka pagaidām uzskatu sevi par pirmo Dagni Latvijā.
– Ko jums nozīmē dzīvot un strādāt Latvijā?
Esmu Latvijas patriots, lai arī kā valstī dažkārt veicies. Pagaidām nav bijuši plāni uzņēmējdarbību pārtraukt, vien jāapsver, cik plaši to turpmāk attīstīt. Reizēm jau uznāk pesimisms, bet, kad tas pāriet, gribas domāt uz priekšu.
Maiznīca un tās apkārtne joprojām attīstās. SIA «Liepkalni» īpašnieks Dagnis Čākurs smaidot teic, ka veidojot Pļaviņu priekšpilsētu – vispirms viena ēka, tad otra, un tad jau ar laiku sanāks arī iela. Savos vērtējumos par darbu un biznesa tālāko attīstību Klintainē viņš ir piesardzīgs, bet pārliecināts, ka iecere veidot šajā vietā vēl vienu uzņēmuma maiznīcu ir attaisnojusies.
– «Liepkalnu» maiznīcas veiksmīgi darbojas un attīstās jūsu dzimtajā Rūjienā un arī Valmierā. Kāpēc uzņēmuma darbības paplašināšanai izvēlējāties Klintaini?
Viens no iemesliem bija iespēja labāk aptvert arī Latgali, kas no Klintaines ir ātrāk sasniedzama nekā, piemēram, no Valmieras. Pirmo reizi Liepsalās biju 2002. gadā, un šī vieta mani piesaistīja. Tā šķita ne tikai izdevīga, jo atradās šosejas malā, bet arī skaista, lai varētu īstenot to, ko bijām iecerējuši.
Liepsalās sākām strādāt 2006. gadā. Šie gadi bijuši dažādi, bet kopumā tas, ko gribējām, arī solīti pa solītim ir izdevies – darbojas maizes ceptuve, veikals un kafejnīca, labiekārtota apkārtne. Man svarīgi, lai viss būtu skaists un sakārtots. Esmu pārliecināts, ka tas ir būtiski arī mūsu pircējiem. Liepsalās jau pati daba visu paveikusi un cilvēka iejaukšanās ir minimāla. Visu vajadzēja vien iegrozīt pareizajās vietās un piemeklēt atsevišķus akcentus.
– Kas Liepsalās šķita īpašs?
Tās apkārtnē ir daudz skaistu vietu – Stukmaņi, Vīnakalns, tālāk Mežezers. Tas viss mani iespaidoja jau pirms maiznīcas būvniecības. Vēl nesen ar velosipēdu pabraucu līdz pazīstamā spēkavīra Raimonda Bergmaņa vecāku mājām uz Klintaines un Aiviekstes pagasta robežas, tad tālāk līdz Īvāniem. Tik skaists reljefs ar pakalniem! Netālu no maiznīcas ir Lokstenes pilskalns, ko tagad gan sedz Daugava, bet otrā pusē šosejai ir sena apmetnes vieta, par ko liecina dižie ozoli. Kad atklājām maiznīcu, man šķita svarīgi akcentēt šīs lietas, jo – ja esi ienācis kādā vietā, jāzina un jārespektē tās vēsture.
Ar gadiem vēsturei cilvēka dzīvē ir arvien lielāka nozīme un vērtība. Domāju, ka arī mēs Liepsalās ierakstīsim savu lappusi. Tas, ko darām, paliks nākamajām paaudzēm. Maiznīcās Rūjienā un Valmierā galvenokārt ir ražošana, bet Klintainē pievērsāmies arī tūrismam, ko domājam attīstīt.
– «Liepkalnos» cep daudz dažādu maizes veidu un konditorejas izstrādājumu. Šovasar Liepsalās sāka ražot arī tādu maizes kvasu, kāda nav nekur citur, vismaz ne Baltijā. Kas mudināja uz tādu izvēli?
Esam tāda kā radošā darbnīca, jo mūsu tehnologiem ir interese meklēt jaunas iespējas. Šī vasara mūsu kvasam bija izmēģinājuma laiks, jo vajadzēja saprast, kā cilvēki to novērtēs, lai zinātu, kas jāuzlabo vai jāmaina. Ražotne ir maza un lielus apjomus saražot nevar, tāpēc kvasu tirgo tikai uz vietas kafejnīcā – lejamu. Pagaidām veicas labi. Ar laiku varētu vest arī uz citiem mūsu veikaliem. Kvass ir labs papildinājums jau esošajai produkcijai, jo to gatavo no pašu ceptās maizes.
Domājot par attīstību, nesen atvērām savu ceptuvi arī Igaunijas pilsētā Pērnavā. Tā ir neliela, bet noiets ir stabils. Katrā vietā gan ir savas nianses, ko vēl sīki neesam izanalizējuši, bet garšas izjūtas ziņā igauņi tomēr ir līdzīgi latviešiem. Tā ka viņiem nav jāmāca, kas ir rudzu maize.
– Jūsu uzņēmuma ceptā pilngraudu rupjmaize izstādē «Riga Food 2012» septembra sākumā saņēma Latvijas Ārstu biedrības balvu par ieguldījumu sabiedrības veselības veicināšanā. Īpašo balvu saņēma veselīgi Latvijas pārtikas produkti, kuru ražošana un pārdošana sākta pēdējā gada laikā.
Pieteicāmies šim konkursam un jūtamies gandarīti par novērtējumu. Pilngraudu rupjmaizi pagaidām cep tikai Valmieras ceptuvē, un tās tehnoloģija ir diezgan sarežģīta. Tomēr to var iegādāties arī citviet.
– Cik svarīga jums ir atzinība?
Vissvarīgākais ir, lai mūsu darbu novērtē pircēji. Ja redzi, ka daudzi cilvēki izvēlas «Liepkalnu» maizi vai citus izstrādājumus, tā ir labākā atzinība. Reizēm jau pārņem pesimisms, ja kaut kas neveicas, kā iecerēts, bet, atbraucot uz Klintaini un pavērojot šo rosību, ir stimuls virzīties uz priekšu. Uz Klintaini es bieži vien dodos pēc pozitīvām emocijām.
– Kā izvērtējat cilvēkus, ar kuriem sadarboties?
Kontaktējoties jau izkristalizējas – sadarbība būs veiksmīga vai ne. Tas attiecas gan uz darbiniekiem, gan partneriem biznesā. Vienā dienā jau nekas nenotiek. Veiksmīga sadarbība izveidojusies ar uzņēmumu «A.A.Mežmalas», kura vadītājs savulaik atnāca ar savu vīziju par tūrisma attīstību pie maiznīcas Klintainē. Tagad tur ir iespēja braukt ar vikingu laivu pa Daugavu, atvērta tirgotava «Latvju spīķeris», ir vēl citas iespējas atpūsties, kā arī strādā Pļaviņu novada Tūrisma informācijas centrs. Tas viss papildina mūsu darbu.
– Ar ko jums pašam saistās vārds «maize»?
Vispirms jau tas ir mans dzīvesveids, bet garšas ziņā manējās ir rudzu maize un saldskābā ar sēkliņām. Tie ir maizes veidi, kas nav sastopami citās pasaules zemēs un raksturo tieši latviešus. Esmu dzirdējis sakām, ka viena nosaukuma maize, kas dažādu cepēju cepta, garšo atšķirīgi. Tā, visticamāk, arī ir. Lai gan receptūra ir viena un tā pati, bieži vien nozīmīgs ir cilvēciskais faktors – kāds padevies plaucējums vai ieraugs. Tas pastāv nedaudz ilgāk, un izmainās garša.
– Kā pievērsāties maiznieka darbam?
Mūsu dzimtā maizes cepšanas tradīcijas ir jau senas. Manam vecamtēvam Jānim Mendziņam vairāk nekā pirms 80 gadiem Naukšēnu pagastā piederēja liela saimniecība «Liepkalni», kurā sēja rudzus un miežus, bet vecāmāte cepa arī maizi. Viņa zināja savus īpašos meistarstiķus un receptes.
Vecmāmiņa gan nomira, kad vēl biju mazs, bet to maizes krāsni es atceros. Tāpat kā daudzas citas lauku sētas, arī vectēva saimniecība kolhozu gados zuda. To vēlāk atguvām. Deviņdesmito gadu sākums bija laiks, kad daudzi tika pie savas zemes, sēja graudus, un arī mani tas interesēja, gribēju novest šo procesu līdz galam. Pirms tam biju sācis studijas Sporta akadēmijā, bet tās pārtraucu. Dzīvē gadās dažādas situācijas, un iespēja darīt kaut ko pašam savā saimniecībā tomēr saistīja vairāk. Nekad gan neesmu nožēlojis, ka kļuvu par maiznieku, nevis sporta skolotāju.
– Kā apguvāt šo arodu?
Galvenokārt pašmācībā. Meklēju maizes receptes, runājos ar cilvēkiem, jo tolaik jau vēl diezgan daudzi pieprata maizes cepšanu. Maizes krāsns mums bija, tā ka – mēģinājām. 1993. gadā ar diezgan primitīvām metodēm sākām darboties. Latvijā atvērās daudz mazu veikaliņu, un mēs tiem piedāvājām savu produkciju.
Pamazām paplašinājāmies. Saprotu, ka tagad tādā veidā nopietnu biznesu sākt nevar. Savām vajadzībām vai nelieliem gadatirgiem – jā, bet plašiem tirdzniecības tīkliem vajag lielākus ražošanas apjomus. Ir jāmeklē arī jaunas iespējas, ko piedāvāt pircējiem. Un svarīga ir produkta cena. Var izcept maizi, piemēram, ar bagātīgu augļu klāstu, kas izmaksās dārgi, bet cilvēki to nepirks, jo nevarēs atļauties. Man mājās joprojām ir sava maizes krāsns, kas būvēta pirms gadiem pieciem. Tikai diez ko bieži to neiznāk lietot.
– Kāda ir ģimenes loma veiksmīgā biznesā?
Bez tuvāko cilvēku sapratnes, darbošanās un atbalsta grūti iedomāties veiksmīgu attīstību. Meita Agne un dēls Bruno Agnis vēl ir pusaudži un nav tajā vecumā, lai iesaistītos šajā procesā. Viņiem pašlaik ir citas intereses un prioritātes – mācības un arī sports. Vai viņus kādreiz interesēs maizes cepšana, parādīs laiks. Nereti jau ir tā, ka vecāki mēģina bērnus kaut kur virzīt, bet dzīvē viss pagriežas citādi. Sieva Līga ir cieši saistīta ar uzņēmumu. Viņa galvenokārt atbild par cepumu ražošanu Rūjienā.
– Jums ar bērniem ir interesanta vārdu saskaņa.
Tā noteikti nav apzināta. Esmu centies noskaidrot, vai Latvijā ir daudz Dagņu. Izrādās, ka vismaz 400. Tomēr neesmu ne sastapis, ne lasījis par kādu Dagni, kurš būtu vecāks par mani. Tā ka pagaidām uzskatu sevi par pirmo Dagni Latvijā.
– Ko jums nozīmē dzīvot un strādāt Latvijā?
Esmu Latvijas patriots, lai arī kā valstī dažkārt veicies. Pagaidām nav bijuši plāni uzņēmējdarbību pārtraukt, vien jāapsver, cik plaši to turpmāk attīstīt. Reizēm jau uznāk pesimisms, bet, kad tas pāriet, gribas domāt uz priekšu.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19