Vācu gars un «mazlietuviešu» sīkstums

2012. gada 1. oktobris 11:42

233

Dzīves paradokss ir tāds, ka sevi un tuvākos pazīstam vismazāk. Tāpat ir ar Latviju un kaimiņzemēm Lietuvu, Igauniju. Cik daudzi bijuši Mazajā Lietuvā? Šajā «veikalā» ceru iemest āķi lūpā, piemēram, tiem, kurus aizrauj smiltāji un ūdeņi, meži, pļavas un putni, zvejniekciemu arhitektūra, īpašs vācu gars. Jā, «veikals» ir sens lietuviešu vārds, kura nozīme «sacerējums», par iepirkšanos šoreiz – nekā...

Kas ir Mazā Lietuva?
Mazās Lietuvas reģions – tas ir Klaipēdas novads (Kuršu nērijas, Šilutes un Klaipēdas rajoni, kā arī dienvidu Tauraģes novada daļa). No 16. gadsimta līdz 1918. gadam par Mazo Lietuvu sauca arī Kaļiņingradas rajonu (Krievijas Federācija). Šie ir seno baltu novadi.
Lietuvai piederošā Mazās Lietuvas teritorija mūsdienās veido atsevišķu etnogrāfisko novadu, kas ļoti atšķiras no pārējās valsts. Citāda ir ne tikai tā vēsture, bet arī arhitektūras, saimnieciskās un garīgās kultūras attīstība. Mazās Lietuvas teritorija mūsdienās atrodas trīs valstu teritorijā: Polijā, Krievijā (Kaļiņingradas anklāvs) un Lietuvā.

Tagadējais Klaipēdas apgabals viduslaikos tika pievienots Prūsijai, taču starp iedzīvotājiem tur ilgstoši saglabājās lietuviešu valoda un kultūra, kaut gan viņi piederēja luterticībai un pakāpeniski pakļāvās arī vāciskuma iespaidam. 19. gadsimta otrajā pusē Mazā Lietuva jeb lietuviešu apdzīvotās teritorijas Prūsijā kļuva par vienu no galvenajiem lietuviešu nacionālās atmodas centriem. Lietuvā Klaipēdas apgabals iekļāvies no 1923. līdz 1939. gadam, kad to atkal pārņem Vācija. Pēc tam jau vēsture kā Latvijai, tā Lietuvai ar visu Mazo Lietuvu līdzīga...

Emocionāli ceļotājam lielākais pārsteigums ir unikāli skaistā daba. Šajā reģionā atrodas UNESCO mantojuma šedevrs – Kuršu nērija, tomēr tā ir diezgan tradicionāls tūrisma objekts. Mazāk apmeklēta ir Nemunas delta, kas veido Nemunas deltas reģionālo parku (2009. gada laureāts – izcilākais Eiropas ceļojumu galamērķis). Nemunas delta ir viena no retajām lielu upju deltām pasaulē, kas nav apbūvēta. Tur ir daudz salu, lielākā – ar veco Rusnes pilsētiņu (robežpilsēta ar Krieviju) – ir Ventes rags (latviski – Vēju rags) ar ornitoloģisko staciju, jo caur šiem novadiem stiepjas Lielais putnu migrācijas trakts.

Putnu un ekotūristu paradīze
Nemunas delta ir īsta migrējošo putnu paradīze. Pavasaros, kad pārplūdušas visas pļavas un pat ceļi, zosu, pīļu, bridējputnu tūkstošiem tur ir, kur apmesties un atpūsties. Ornitologs Vītauts Jusis Ventes ragā, pussalā, kas iestiepusies tālu Kuršu jomā, stāstot par putniem, to ķeršanu tīklos gredzenošanai, visus nosaukumus mums sauc latviski. Ventes ornitoloģiskajā stacijā ieteicams ierasties rīta pusē, tad būs putni tīklos, un arī tūristi var piedalīties to gredzenošanā.

Aizraujošs process. Pievakarē tīkli tukši, tomēr Vītauta sniegtā informācija par putniem vienalga ir pārsteidzoši interesanta. Piemēram, par somzīlītēm, kuru tēviņi jau aprīlī sāk darināt īpašās maisiņveidīgās ligzdas, lai vēlāk ar tām pievilinātu mātītes, ornitologs humorīgi stāsta: «Vīrs pavasarī sāk būvēt māju Lietuvā vai Latvijā, un tikai pēc tam pie viņa no Francijas kūrortiem atlido sieva.» Ar to arī pateikts, ka somzīlītes ziemas pavada Eiropas dienvidos.

Pēc V.Juša informācijas, Nemunas deltā pavasaros apmetas divi procenti no visas pasaules zosu populācijas. To skatu būtu vērts redzēt – aizdoties uz Šiluti, kur var viesnīcā nakšņot, tad laivā vai amfībijā, vai traktorā izbraukt uz tuvējām pārplūdušajām pļavām pie putniem. Auto nederēs, ūdens par daudz...

Vietējie pie paliem pieraduši, tiem sagatavojušies. Amizanti izskatās, bet ir praktiski, piemēram, elektropārvades līniju stabi, kas pacelti uz speciālām betona pamatnēm. Tie stāv kā uz platformas kurpēm, bet negrimst ūdenī, kad tas pavasarī pārņem deltas zemi, pļavas, ceļus. Pļavas šejienes ļaudis pratuši racionāli izmantot. Apvidū aug ļoti laba zāle, vitamīniem, minerālvielām bagāta, pļavas augu daudzveidība ir milzīga. Savākto sienu eksportē uz Francijas un Spānijas šķirnes zirgu fermām.

Varbūt arī mūsējiem labs piemērs biznesa dažādošanai?
Vasarā vai agrā rudenī, braucot ar kuģīti kruīzā pa Nemunas deltu (Minijas, Atmatas upe u.c.), meldros var vērot, piemēram, lielos baltos gārņus, kas Latvijā ir retums. Mūsu zemītē nav arī tāda Minijas ciema, kur ielas vietā plūst upe, kā mazā Venēcijā... Abpus upes ir mājiņas, bet tās krastus tilti nesavieno. Transportlīdzekļi – laivas un kuterīši.

Vārnu kodēji
Maziņš «šausmu stāsts», ko tūristiem pasniedz gidi, bet tas atainots arī daiļliteratūrā, skatāms muzeju ekspozīcijās (Nidas muzejā). Tas ir stāsts par vārnu ķeršanu, nogalināšanu nokožot un sālīšanu pārtikai. Piemēram, Alberts Bels arī to aprakstījis romānā par kuršu zvejniekiem «Cilvēki laivās».

Kuršu nērijā un citos zvejnieku ciemos 17. – 19. gadsimtā plūstošo smilšu dēļ samazinājās un vietām pavisam izzuda aramzeme, pļavas, tāpēc auga vajadzība pēc alternatīviem pārtikas avotiem. Zvejnieki savu pārtiku papildināja ar ķīru olām, sālītu un žāvētu vārnu gaļu. Šie ēdieni ir pazīstami arī Rīgas līča lībiešiem. Vārnu gaļu ēda nabadzīgie Mazās Lietuvas lietuvieši.

Pirmā pasaules kara laikā Karalauču un Klaipēdas tirgū blakus zivīm neringieši pārdeva arī noplūktas vārnas bez kājām, sauktas «bulundėlis». Pilsētnieki labprāt tās pirka. Zvejnieki nobarojušās vārnas vilināja ar zivīm, degvīnā izmērcētiem graudiem u.tml. Ķēra ar tīkliem. Ar to visbiežāk nodarbojās vecie zvejnieki un pusaudži. Dienas laikā tīklos mēdza iekļūt 150 – 200 vārnu. Noķertos putnus nogalināja – nosita vai pārkoda tiem mugurkaulu. Šādā košanā daudzi bija specializējušies (ar 21. gadsimta zemgalietes prātu to nesaprotu...). Sasālīja pa vairākām mucām vārnu gaļas. Ceptas, vārītas, sutinātas tās bijušas «neizsakāmi gardas».

Kara nepostīta pērle
Šilutē – pilsētiņā ar vācu šarmu – ievērību un pārsteigumu raisa luterāņu baznīca, kas celta 1926. gadā, ir jūgendstila būve, arī interjers ar freskām, sgrafito tehnikā darinātiem sienu zīmējumiem ir jūgendstila manierē. Īpaša ir Riharda Faifera altārglezna, pat daudz ceļojušie tūristi neatceras neko līdzīgu citviet redzējuši, jo visu altārdaļas sienu klāj 80 kvadrātmetru freska, kurā cits citam līdzās attēloti gan Bībeles personāži, gan ievērojami dažādu vēsturisko laikmetu laicīgās dzīves ļaudis – Dante, Luters, Bahs, arī vietējās pilsētiņas mecenāts zinātnieks, muižnieks Hugo Šojs un pat tā laika Šilutes mērs. Šie personāži gan izraisījuši nelielu sašutumu vietējā sabiedrībā – vai tad svētajiem līdzās drīkst šos gleznot!

Šilute ir īsta pērlīte, jo karš to nav postījis, daži padomju laika oficieri gan kādu robu ienesuši pilsētas izskatā, piemēram, nojaucot tiltam metāla margas, lai tās nodotu lūžņos, par ko iegādāties auto. Arhitektūra, celtniecība, arī tiltu būve bija vācu meistaru darbs. Metāla tilti, piemēram, 20. gadsimta sākumā bijuši vien šajā Lietuvas daļā. Te īstenoti vācu zinātnes, domas un gara sasniegumi. Joprojām pilsētiņā saglabājusies vecā pasta ēka, kas celta 1905. gadā, ugunsdzēsēju depo (1911. g.), tiesas nams un cietums (no 1848. gada), dzelzceļa stacija (1875. g.) un citas būves.

Karš un vēstures grieži nav postījuši ēkas, toties dziļas rētas gadsimtu gaitā veidojušās vietējo cilvēku dzīvēs, likteņos. Šejienieši allaž kādam nav bijuši «savējie» – ne īsti vāciešu pieņemti, ne lietuviešu. Tomēr īpaši sīksti, izturīgi un lepni ļaudis, jo gan dabas apstākļi pie jūras un deltā, gan dzīve vēsturiskajās krustcelēs un uz robežas ar Krieviju viņus gana rūdījusi. Tikšanās ar vietējiem sniedz emocijas un pat spēku arī ceļotājiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vācu gars un «mazlietuviešu» sīkstums

Kategorijas