Ciemos pie barona Minhauzena

2012. gada 1. septembris 17:39

721

Septembrī, kad laiks vēl jauks un saulains, var kopā ar bērniem aizbraukt uz jūru, pie viena arī kaut ko interesantu apskatot. «Dzīvespriekam» devās uz Vidzemes jūrmalu.Braucot pa Rīgas – Tallinas šoseju, astoņus kilometrus aiz Saulkrastiem atrodas Duntes muiža, kur saimnieko barons Minhauzens un ir gana padomāts par jautrām izklaidēm bērniem, bet turpat netālu – divas keramikas darbnīcas, kur, iepriekš piesakoties, iespējams arī pašiem padarboties ar mālu.

Otrreiz dzimis – 32. maijā
Galvenais šā ceļojuma apskates objekts, protams, ir viena no tūristu iecienītākajām vietām Latvijā – muzejs vācu muižniekam Hieronīmam Kārlim Frīdriham fon Minhauzenam, kurš pasaulē slavens ar stāstiem par neticamiem piedzīvojumiem. Daudzi no tiem ir saistīti ar laiku, kad pats stāstnieks dzīvojis

Duntes muižā, – tur viņš pavadījis sešus no 77 savas dzīves gadiem.

Limbažu Novadpētniecības muzeju Duntē 1999. gadā savā pārvaldījumā pārņēma Liepupes pagasts. Diemžēl 2001. gadā ugunsgrēks ēku nopostīja. Laimīgā kārtā no uguns tika paglābti vēstures materiāli. 2004. gadā muzejs ieguva jaunus īpašniekus, un jau pēc gada – 2005. gada 32. maijā – Duntes muižā notika jaunās muzeja ēkas atklāšanas svinības. Kopš tā laika katru gadu 32. maijā muzejs svin dzimšanas dienu – ar vienu svecīti un vairākām tortēm (cik gadu, tik tortu!).

Fotogrāfija gultā
Muzejs ir omulīgs, un tā pirmajā stāvā valda īsti minhauzeniska noskaņa, jo tur izvietots viss, kas saistīts ar šo lielisko stāstnieku, paša barona vaska figūru ieskaitot. Vienā no zālēm var noskatīties nelielu animācijas filmiņu par Minhauzenu, bet izsmeļošāku informāciju gūt gida pavadībā.

Ekskursijas laikā iespējams pārģērbties stilizētos senlaicīgos tērpos un nofotografēties Minhauzena sievas Jakobīnes gultā. Tiek piedāvāts pašiem izkalt Minhauzena monētu, vien jāiegādājas sagatave, kas maksā vienu latu.

Otrajā stāvā izvietota vaska figūru kolekcija. Vairumu šīs ekspozīcijas tēlu viegli atpazīt. Mēs izmantojam izdevību nofotografēties kopā ar Mihailu Tālu un Uļjanu Semjonovu. Turpat apskatāma arī ap 2000 alus kausu kolekcija no 50 pasaules valstīm.

Atrakciju kuģis
Kad pirms pāris gadiem bijām šajā muzejā iepriekšējā reizē, darbinieces stāstīja, ka teritorijā paredzēts būvēt māju īsti Minhauzena garā – «ar kājām gaisā». Tā pagaidām arī palikusi tikai iecere, bet ir citi jauninājumi. Iespaidīgākais noteikti ir atrakciju kuģis. Muzeja informācijā teikts, ka tas ir lielākais koka atrakciju kuģis Baltijā – 30 metru garš un 4,5 metrus plats, bet mastā 15 metru augstumā plīvo Minhauzena karogs.

Tur netrūkst iespēju kāpelēt un šļūkt, kas bērniem sagādā īsti jautru izklaidi. Ieeja kuģī maksā latu, bet šī biļete der visu dienu. Tā ka droši var izstaigāt piedzīvojumu takas un izrotaļāties citviet, tad atkal atgriezties kuģī. Tā nu ir vieta, kas mazos piesaistīja visvairāk, un bija grūti pierunāt doties projām. Bērni nosprieda, ka tāds kuģis viņiem vajadzīgs arī mājās, tāpēc jālūdz tētim izgatavot. Neesot sarežģīti, vajadzēšot tikai dažus slīdkalniņus un šļūcamās caurules...

Brīnumi uz katra soļa
Kad esam «izbraukājušies» ar kuģi, dodamies piedzīvojumu takās mežā. To pavisam ir trīs. Garākā ir ap pieciem kilometriem ar izeju pie jūras, bet šoreiz izvēlamies īsāko, lai pa spēkam arī katram mazajam ceļiniekam.

Pastaigā mežā ik pa brīdim gaida kāds pārsteigums – skulptūra vai atrakcija. Tur iespējams apskatīt Jakobīnes dārziņu, redzēt, kā Minhauzens pats sevi izvelk ārā no purva, kupraino zaķi un citas interesantas lietas.

Interesantu vietu netrūkst arī citur muzeja teritorijā, it īpaši bērniem – viņiem ir gana iespēju likt lietā savu enerģiju. Turp dodoties, jārēķinās, ka Minhauzena muzejā ģimene ar bērniem var pavadīt lielāko daļu dienas. Droši var ņemt līdzi savas pusdienu maizes. Ja ne, paēst iespējams kafejnīcā, kas izvietota teritorijas vidū. No tās skats paveras arī uz atrakciju kuģi. Kamēr bērni spēlējas, pieaugušie var pasēdēt pie kafijas tases.

Māla krūkas un velosipēdi
Pretī pagriezienam uz Minhauzena muzeju ir norāde uz divām keramikas darbnīcām – Ingrīdas Žagatas «Cepļiem» un Arņa Preisa māla valstību. Iegriezāmies otrajā. Pašu mākslinieku sastapt neizdevās, bet, ja kāds vien ir mājās, laipni izvadā pa darbnīcu, parāda darbus, un var nogaršot arī svaigu medu, ko bites savākušas apkārtnes pļavās. Arnis Preiss ir ne tikai keramiķis, bet arī bitenieks. Par samaksu abās darbnīcās iespējams arī pašiem padarboties ar mālu, mēģināt no tā kaut ko izveidot. Tas gan jāsaskaņo laikus.

Šajā maršrutā vērts iegriezties arī Saulkrastu Velosipēdu muzejā. Tas ir privāts, un to veidojuši tēvs un dēls – Jānis un Guntis Seregini. Nelielajās telpās ar lielu rūpību izvietota iespaidīga kolekcija – ap 60 velosipēdu un daudz dažādu lietu, kas saistītas ar velosportu un aktīvo atpūtu.

Guntis Seregins atklāj, ka tā ir tēva sirdslieta, lai arī ar velosportu viņš nekad nav nodarbojies. Ko skatīt un par ko brīnīties ir pietiekami! Tur var redzēt vienu no pirmajiem Latvijā izgatavotajiem «augstratiem», velosipēdu, ar kuru izvadāja Ķuzes konditorejas fabrikas produkciju, sendienu velosipēdus sievietēm, vīriešiem, pusaudžiem un bērniem. Kolekcija arvien tiek papildināta ar jauniem atradumiem.

Ekspozīcijā var aplūkot ne vien pašus braucamos un lietas, kas ar tiem saistītas, bet arī velosipēdu firmas zīmju (emblēmu) kolekciju, kurā ir vairāk nekā 800 eksemplāru no visas pasaules.

Jūra līdz ceļiem
Visbeidzot esam pie jūras. Saulkrastu pludmalē ir rāmi un gana komfortabli. Ja notrāpīts būt tur dienā, kad ūdens un arī gaisa temperatūra ļauj peldēties, tad visas vēlmes piepildītas. Citos laika apstākļos var izstaigāt Saulrieta taku, kas ved 3,6 kilometrus gar jūru, un aplūkot Balto kāpu, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Rīgas jūras līci. Tad jau tā vien gribas dungot Andra Ērgļa dziedātās dziesmas rindas: «Man jūra līdz ceļiem!»...

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ciemos pie barona Minhauzena

Kategorijas