Ieva, ziemas puķe

2012. gada 1. decembris 19:22

690

Valmieras Drāmas teātra aktrise Ieva Puķe ir vienīgā no pretendentēm, kuru Latvijas teātra balvas «Spēlmaņu nakts 2012» nominācijā «Gada aktrise» žūrija izvirzīja par divām lomām.

Tās ir Leidija Torensa Tenesija Viljamsa lugā «Orfejs pazemē» un Larisa Aleksandra Ostrovska lugā «Līgava bez pūra». Abām izrādēm režisors ir Oļģerts Kroders, kurš uz savas aktrises panākumiem nu jau diemžēl var noraudzīties tikai no mākoņa maliņas. Balvu pasniegšanas ceremonijā Ieva šogad saņēma skatītāju simpātiju balvu.

Šis ir Ievas radošā pacēluma gads, kaut arī ar viņas Režisora zaudējuma smeldzi savijies. Valmieras Puķei arī jaunajā sezonā ir spilgtas lomas. Bet decembris ir viņas īpašais mēnesis. Mēneša pirmajā dienā Ievai ir dzimšanas diena, bet 24. decembrī, tieši Ziemassvētkos, – vārdadiena. Tomēr šis nav Ievas mīļākais gadalaiks, jo viņai nepatīk aukstums. «Ziema ir skaista, pa logu skatoties uz apsnigušiem kokiem. Man vairāk patīk rudens,» atzīst aktrise.

- Nominācijai «Gada aktrise» vienīgā esat izvirzīta par divām lomām. Vai aizvadītā sezona bija jūsu zvaigžņu stunda?
Tās ir grūtas, sarežģītas lomas divos ļoti atšķirīgos Krodera iestudējumos. Leidija izrādē «Orfejs pazemē» pēc ilga laika man ir ļoti interesanta īstas sievietes loma ar spilgtu raksturu. Larisa «Līgavā bez pūra» ir pilnīgi kaut kas cits. Krievu dramaturģija atšķiras no amerikāņu, kaut gan tēma savā ziņā ir vienojoša abās izrādēs: mīlestība, nauda, iespēja dzīvot un mīlēt, izvēlēties dzīvi vai nāvi.

- Kroders par lugu «Līgava bez pūra» teicis, ka tās motīvs – varoņu pilnīgā pārliecība, ka nauda nosaka visu, – ir mūsdienīgs, bet ļoti aplams pieņēmums, jo beigās daudzus iznīcina. Ko jūs par to domājat kā Ieva, nevis Larisa? Kas ir galvenās vērtības dzīvē un piepilda to ar saturu?
Tās ir trīs galvenās vērtības: ticība, cerība, mīlestība. Es domāju, ka šīs trīs lietas iespējamas tikai kopā. Ja viena no tām sāk bālēt vai zust, tad arī pārējās saļogās, un normāla dzīve cilvēkam vairs nav iespējama. Kad cilvēks zaudē ticību, viņš arī mīlēt vairs nevar un zaudē pašcieņu.

- Vai šo triju vērtību simbioze vispār ir iespējama?
Tas ir ļoti grūti. Taču cilvēki ar to jau dzīvo, ka mēģina saglābt šīs trīs lietas un arī šajos grūtajos laikos nenolaisties zemāk par savu pašcieņu, mēģina kaut kā turēties pie mīlestības un ticības un cenšas saglabāt cerību. Tā bijis vienmēr. Taču mūsdienās naudas problēmas ir tik aktuālas, ka cilvēki bieži vien aiziet nepareizo ceļu lejup, pakļaujas naudas velnam.

- Kuras, jūsuprāt, ir tās situācijas dzīvē, no kurām māksliniekam vajadzētu pamodināt cilvēku, saviļņot viņa emocijas?
Mākslas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam neiestigt bezcerības purvā. Taču tas ir ļoti grūti. Piemēram, aktieris ir ļoti atkarīgs no režisora un autora. Teātris ir kolektīva māksla. Tas ir brīnišķīgi, ja iestudējums, režisora un aktiera vēlmes saslēdzas kopā, jo tad arī ir iespēja iedarboties uz citiem cilvēkiem un kaut kā viņus izkustināt.

Kroders noteikti teiktu, ka ir jāpievērš uzmanība latvietībai, lai mēs neaizmirstu, kas esam un kur esam. Taču, manuprāt, tas ir ļoti grūti, jo mūsu tiešām ir maz un visu laiku sev stāstīt, ka mēs esam lepni un vareni, mūsdienu situācijā ir neiespējami. Galvenais mākslas uzdevums ir pievērst cilvēku uzmanību tam, lai viņi nezaudē savu godu un cieņu. Māksla ir atgādinājums, lai viņi neaizmirst jau minētās trīs lietas – ticību, cerību un mīlestību.

- Pieminot Oļģertu Kroderu, publiskajā telpā izveidojies viedoklis, ka jūs esat viņa mūza.
Nu nē, tā nav! Es esmu aktrise, ar ko viņš daudz ir strādājis. Apstākļi iegrozījušies tā, ka šajā teātrī viņš izvēlējās mani kādai lomai un pēc tam izdomāja, ka es varētu spēlēt arī to un tā tālāk. Taču mūza ir kaut kas cits. Tā ir iedvesma. Es kaut ko saņemu no režisora, viņš atkal iedvesmojies no savām mūzām un to iedvesmu iedveš arī manī.

- Tad kas Kroders bija jums?
Viņš bija mans Režisors.
Tā bija laimīga apstākļu sakritība, jau sākot ar pirmo darbu pie viņa. Tā bija izrāde «Tēvocis Vaņa» Valmieras Drāmas teātrī, kurā es spēlēju Soņu. Pēc tam bija «Heda Gablere», un tā viss aizgāja. Ar katru darbu mēs sapratāmies arvien labāk. Ar Kroderu bija ļoti viegli strādāt, jo bija saprotami, ko viņš grib, ko vēlas panākt.

Viņš to visu vienkāršos, skaidros vārdos mācēja aktierim pateikt, palīdzēt un iedrošināt. Tas, ko es visvairāk esmu no Krodera saņēmusi, ir ticība sev. Bez tās aktieris neko nevar izdarīt. Savukārt kā cilvēks Kroders man iemācīja paskatīties uz visu no malas, ironiski, un neņemt neko pārāk sev tuvu klāt, jo citādi būtu ļoti grūti izdzīvot. Aktierim, protams, jābūt dvēselei vaļā, taču zināmā līdzsvarā, jo citādi tiek traumēta aktiera psihe. Mēs visu laiku esam līdzsvara meklējumos. Svaru kausos ir sirds vai prāts. Tas ir tāpat kā dzīvē.

- Valmieras Drāmas teātrī šajā sezonā par topa izrādi kļuvusi Mihaila Bulgakova «Zojkina kvartira», kurā jums ir galvenā loma. Biļetes uz šo iestudējumu tiek izpirktas mēnešiem iepriekš. Kas šajā izrādē pievelk cilvēkus?
Tas ir liels pārsteigums arī mums pašiem. Sākumā, uzzinot, ka iestudēs Bulgakovu, es domāju – kas uz to nāks? Bulgakovs man ir ļoti tuvs rakstnieks jau no skolas laikiem. Esmu lasījusi viņa darbus, cik vien varēju dabūt, un man tie ļoti patīk, bet līdz šim domāju – teātrī to taisīt nevar, jo Bulgakova pasaule ir kaut kas īpašs.

Taču režisore Indra Roga jau pirmajā mēģinājumā raisīja cerību, ka varētu kaut kas sanākt. Domāju, skatītājus piesaista bagātīgā Bulgakova pasaule. Tur ir visa dzīve ļoti biezos slāņos – mīlestība, politika, vara, nauda. Tā ir pati dzīve visā tās sabiezinājumā, krāšņās krāsās. Tēli ir ļoti spilgti, interesanti tipāži, ņemti no dzīves, un visi mēģina sisties pa dzīvi un to uzlabot. Skatītājam ir interesanti.

- Jūs uz skatuves esat izdzīvojusi dažādu laikmetu un dažādu raksturu sievietes, katru ar savu likteni. Kāda ir jūsu atziņa, kādēļ mēs, cilvēki, vispār dzīvojam?
Daudzas manas varones ir vīlušās dzīvē. Tas ir pats trakākais, – tā vilšanās, ka iedomātais nesaskan ar īstenību. Tavas iedomas, kā vajadzētu būt, nekad nenotiek. Tikai Rūdolfam Blaumanim tēli dabonas, un arī tikai «Skroderdienās Silmačos» ir laimīgais fināls. Taču lielajos klasikas darbos autori vienmēr savus varoņus noved pie izmisuma soļiem, pašnāvības vai slepkavības. Tas nozīmē to, ko arī Kroders teica, – diemžēl pasaule iet uz galu.

Mākslas uzdevums ir to parādīt, lai cilvēki saprastu un mēģinātu kļūt labāki. Caur lomām man ir skaidrs, ka vajag mīlēt un ļauties tam visam, kaut arī pēc tam jācieš. Vajag dzīvot. Daudzi Čehova varoņi lugās saka – «mēs dzīvosim, dzīvosim, un tad viss būs». Dzīvošana jau sevī ietver to visu – mīlestību, ciešanas, un tam ir jāiziet cauri. Reizēm rodas sajūta, ka mēs šajā pasaulē esam atsūtīti izturēt pārbaudījumus, un tā īstā dzīve varbūt būs kaut kur citur.

Var jau sevi mierināt ar tādu domu, taču ja nu šī tomēr ir vienīgā dzīve? Tad ir jādzīvo, it kā šī dzīve būtu vienīgā, bet kā to izdarīt, nezaudējot sevi, savu pašcieņu, lai tev nebūtu kauns par to, kā esi dzīvojis? Pēdējā sezonā mūsu teātrī ir daudzas izrādes, kurās ir jautājums par naudu. Mīlestība un nauda nonāk konfrontācijā.

- Vairākums cilvēku jūs zina kā spilgtu, talantīgu aktrisi. Taču kāda jūs esat ikdienā? Ir viedoklis, ka mākslinieki, radošie cilvēki, sadzīvē nav praktiski.
Tā ir, kaut gan dzīve piespiež arī mani darīt praktiskas lietas. Mums teātrī gan ir ļoti liela noslogotība, un pēdējā laikā mājās sanāk tikai ieskriet, ātri uztaisīt ēst un skriet projām. Man ir ļoti paveicies ar vīru (Valmieras Drāmas teātra aktieri Krišjāni Salmiņu – red.), jo viņš praktiskās lietas vairāk uzņēmies uz sevi, arī ēst gatavošanu. Ja viņam ir laiks, tad pusdienām vīrs uztaisa lielu katlu uz trijām dienām. Man patīk gatavot ēst tad, ja nav jāsteidzas un es varu ilgi un dikti ķibināties, piemēram, vasarā, kad ir atvaļinājums.

- Vai jūsu ģimene Valmierā iesakņojusies uz palikšanu?
Jā, mums ir dzīvoklis, un tagad ļoti gribam iegādāties lauku māju pie Valmieras. Mums ir lauku māja Talsu pusē, Kurzemē, taču attāluma dēļ pat vasarās reti sanāk tur aizbraukt. Tagad arī mana mamma (aktrise Svetlana Bless – red.) pārvākusies uz Valmieru. Mēs viņai sagādājām, kur dzīvot, jo gribējām, lai mamma ir tuvāk mums.

Jaunajā sezonā Valmierā es pirmo reizi strādāju kopā ar mammu uz skatuves. Režisore Inese Mičule par godu mammas 70 gadu jubilejai iestudējusi izrādi «Mātes un meitas». Lugas autors ir mūsdienu ukraiņu dramaturgs Aleksandrs Mardaņs. Krievijā un Ukrainā iestudētas diezgan daudzas viņa lugas. «Mātes un meitas» ir interesants gabals par divām senākās profesijas pārstāvēm, kuras dzīve savedusi kopā. Man ir ļoti interesanti uztvert mammu kā kolēģi, jo viņa strādā nedaudz atšķirīgi kā es.

- Drīz būs Ziemassvētki. Kā jūs tos svinat?
Cenšos Ziemassvētku dāvanas sākt gatavot ļoti savlaicīgi. Ja makā ir nauda un es ieraugu kādu nieciņu, ko gribu uzdāvināt, tad pērku jau vasarā, lai nebūtu drudzis, kad dāvanas jāmeklē īsi pirms svētkiem. Ziemassvētkus mēs jau no seniem laikiem svinam Rīgā pie manas pusmāsas, mana tēta meitas. Sanākam visi kopā, pasēžam pie eglītes, dalām dāvanas, dziedam. Māsa vienmēr pagatavojusi visādus garšīgus ēdienus, jo zina to skaitu, cik jābūt uz galda.

- Ko novēlat mūsu lasītājiem jaunajā gadā?
Lai augstākie spēki pasargā mūsu zemi un katru no mums. Lai mēs paskatāmies sev apkārt uz saviem tuvajiem cilvēkiem, neaizmirstam viņus iepriecināt un samīļot. Tad arī tevi kāds samīļos un iepriecinās. Jo tu vairāk kādam dosi, jo tev tiešām tiks dots atpakaļ. Un, pats galvenais, – lai nepietrūkst mīlestības un lai katram ir savs sargeņģelis. Es savējo jūtu. Ir bijuši brīži, kad man kāds stāvējis klāt, pasargājis un vadījis. Ja jūti, ka sargeņģelis tev uzlicis roku uz pleca, tad esi uzmanīgs, neaizbaidi viņu projām!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ieva, ziemas puķe

Kategorijas