Bērzlapīšu karbonādes

2012. gada 1. decembris 19:52

175

Dailes teātra jaunumu piedāvājums skatītājiem ir ļoti dažāds. Mazajā zālē stundu garā izrāde «Mēdeja. Teātris» veltīta aktrises Lilitas Ozoliņas jubilejai. Lielajā zālē komēdiju piedāvā režisors Dž.Dž.Džilindžers. Tā ir Fransisa Vēbera luga «Ļaujiet izšaut», savukārt Kamerzālē – «Es par Rēziju».

Trīs stundu garo «Ļaujiet izšaut» iestudējumu skatoties, nākas ar nožēlu atzīt, ka Džilis droši slāj pa labi bruģēto komēdiju lielceļu un nemaz necenšas pameklēt kādu pārsteigumu pilnu taciņu sānis, kurā atklāt skatītājiem ko nebijušu. «Ar vīru nav viegli», «Ja mana sieva to uzzinās», «Primadonnas» – šajās izrādēs smiets uz nebēdu. Skatoties «Ļaujiet izšaut!», gribas vaicāt, kāpēc atkal tas pats, turklāt, šķiet, zemākā kvalitātē. Jaunais aktieris Jurijs Djakonovs ir ļoti labs, bet tas šajā iestudējumā arī viss, cita nekā svaiga nav.

Tādēļ mans emocionālais baudījums, kurā gribu padalīties ar «Dzīvespriekam» lasītājiem, ir izrāde «Es par Rēziju». Lai dotos skatīties šo iestudējumu, ir tikai viens priekšnosacījums – ir jāpatīk Rēzija Kalniņa. Ja tā ir, režisora Elmāra Seņkova paveiktais vienaldzīgu neatstās.
Jaunais un nenoliedzami talantīgais režisors sevi spilgti apliecinājis iestudējumos «Indrāni» un «Purva bridējs» Rīgas Krievu teātrī un Nacionālajā teātrī. Dailē viņš debitē pilnīgi citādā izteiksmes formā.

Izrāde dialogs ilgst stundu un 15 minūtes. Tajā nav nekas no tā, par ko raksta «Privātā Dzīve» vai «Kas Jauns». Zīmīgākais ir tas, ka pēc šādas informācijas nav ne mazākās nepieciešamības. Režisora un aktrises savdabīgi veidotie dialogi ir tik pašpietiekami, informācijas un izjūtu pārpilni, ka nekas vairāk nav vajadzīgs. Skatītājs zālē ir kā netiešs divu cilvēku neiestudētas sarunas liecinieks.

Lai arī runā divi – režisors un aktrise –, nepārprotami, tas tomēr ir stāsts par Rēziju Kalniņu. Netieši tajā atklājas aktrises personības veidošanās iezīmes, viņas sievišķā daba, mākslinieces raksturs. Jā, šī izrāde ir apliecinājums viņas patiesi augsta līmeņa profesionalitātei. Rēziju ieraugām allaž mainīgu, pretrunīgu un neuzminamu.

Vienlaikus arī ievainojamu, trauslu un ikdienas cilvēkam tik saprotamu. Tas, piemēram, spilgti izpaužas etīdē par makšķerēšanu Inesī vai arī aktrisei atzīstoties, kāds ir viņas mīļākais ēdiens. Kurš tas ir, nav taču grūti uzminēt? Nezināt? Jābrauc uz Dailes teātri, jānoskatās izrāde «Es par Rēziju».

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bērzlapīšu karbonādes

Kategorijas