Arturs Goba: Atceroties aizsākumu

2013. gada 24. janvāris 09:31

815

Ir cilvēki, kuriem vēsture sākas ar viņu piedzimšanu. Ja šādi cilvēki kļūst par priekšniekiem, tad jebkuri vēsturiski notikumi mēdz sākties ar viņu stāšanos amatā. Pirms viņiem bijis tukšums.

Šāda sakarība nāca prātā, kad izlasīju par šogad gaidāmajām kultūras darbinieku jubilejām, tostarp paiet 150 gadu, kopš dzimis Jāzeps Vītols. Šī atgādne atsauca atmiņā veselu virkni pasenu notikumu.

Latvija svinēja Jāzepa Vītola simtgadi. Tā kā tolaik Gaujiena bija iekļauta Valkas rajona teritorijā, man bieži izgadījās pabūt gan Gaujienas vidusskolā, kur direktors bija Arnis Madisons, gan internātskolā, kur direktors bija Agris Saliņš. Tāpēc labi zināju, ka tiek iekārtots komponistam veltīts muzejs “Anniņās”, bet vasarā gaidāms sieviešu koru salidojums. Atvaļinājuma laikā ar māsu nolēmām no Ērgļu puses ar tolaik populārajiem autostopiem aizlaist līdz Gaujienai. Tā bija ļoti karsta un saulaina vasara, viss bija brīnišķīgi. Bet kāpēc es to stāstu?

Būs tikai taisnīgi, ja pieminēšu šī lielā pasākuma iniciatoru, proti, Arni Madisonu. Jau iepriekšējā darbavietā Apes vidusskolā Madisons bija iekārtojis piemiņas istabu novadniecei Elīnai Zālītei. Gaujienā radās iespēja lielākam vērienam, jo Jāzepa Vītola “Anniņas” atradās gandrīz līdzās vidusskolai. Naudu telpu remontam un ekspozīciju ierīkošanai vajadzēja samangot no kolhoziem, un tas izdevās. Tā kā komponists un diriģents, tolaik arī Konservatorijas rektors Jānis Ozoliņš Madisonam bija tuvs draugs, tad ideja par sieviešu koru salidojumu kļuva vieglāk īstenojama, tas deva iespēju piesaistīt arī Kultūras ministrijas finansējumu.

Kādu gadu vēlāk rajona Izglītības nodaļa palika bez vadītāja, un partijas komiteja šim darbam uzaicināja Arni Madisonu. Nu strādājām vienā iestādē, bet tas neilga ilgi, jo iniciatīvām bagātais Arnis tika pārcelts darbā par rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, viņa pienākumos ietilpa pārraudzīt kultūras, izglītības un sporta darbu.

Ap to laiku bija nolemts likvidēt Lugažu skolu, līdz ar to radās piemērotas telpas vidusskolas internātam, atbrīvojot plašās bijušā Cimzes semināra telpas. Madisonam tūdaļ radās ideja par novadpētniecības muzeja ierīkošanu. Nebija viegli sameklēt naudu, rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Ankipāns klaigāja tā, ka visas lustras šūpojās. Par laimi, partijas komiteja neiebilda.

Neliela Cimzem veltīta ekspozīcija bijusi jau pirms kara, bet pirmajos pēckara gados viss ticis likvidēts, tostarp lielo un vēsturiski nozīmīgo semināru bibliotēku aizveda uz mēbeļu ceha kurtuvi, jo priekšniekam bija bail, sak, kas var zināt, kādas šausmas glabā senie sējumi vācu valodā.

Lai muzeju reģistrētu, vispirms vajadzēja savākt materiālus par vecajiem revolucionāriem un tā saukto Lielo Tēvijas karu. Tas bija vieglākais darbs. Vienā jautājumā Madisons lūdza manu palīdzību, proti, par kultūras darbiniekiem. Man Rakstnieku savienībā iedeva to literātu adreses, kuriem bija kaut jel neliela saistība ar Valku. Tolaik vēl bija dzīvi Kārlis Egle un Antons Birkerts. Rakstījām vēstules: vispirms es sacerēju tekstu, Arnis to iedeva pārrakstīt uz izpildkomitejas veidlapas, parakstīja un deva meitenēm nosūtīt. Visu vairs neatceros, bet no abiem minētajiem enciklopēdistiem muzejs saņēma prāvus sūtījumus.

Kad vairākas istabas bija iekārtotas apskatei, atlika aicināt Kultūras ministrijas komisiju, lai muzeju pieņemtu valsts apgādībā. Stāsta, ka komisijas locekļi bijuši patīkami pārsteigti par lielo darbu, kas paveikts sabiedriskā kārtā. Turpmāk visas finansiālās rūpes par muzeju uzņēmās valsts, un profesionālu darbinieku vadībā šī ļoti nozīmīgā kultūras iestāde ieguvusi tagadējo izskatu un vērienu.

Vēlāk abi ar Madisonu gudrojām, ka vajadzētu memoriālo istabu Strenčos iekārtot arī Jānim Ziemeļniekam. Tobrīd vēl bija dzīvs dzejnieka brālis. Lai šo darbu paveiktu, nolēmām, ka jālūdz Raiņa Literatūras muzeja atbalsts. Izmantojot izdevību, vērsos ar attiecīgu lūgumu pie toreizējā muzeja direktora Voldemāra Kalpiņa, ar kuru bijām nedaudz pazīstami. Kalpiņš atbildēja: “Mēs to izdarīsim, bet vajadzīgs Kultūras ministrijas rīkojums.” Zinādami ministra Kaupuža dīvainības, nospriedām, ka tās būtu veltas pūles. Un pats Madisons jau arī drīz vien posās uz Rīgu.

Uzskatu, ka tas bija mans morāls pienākums par visu to atgādināt mūsdienu jaunajai paaudzei. Ar pilnu atbildību varu sacīt, ka bez Arņa Madisona ieguldījuma Valkai sava muzeja nebūtu vēl aizvien.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Atceroties aizsākumu

Kategorijas