Katastrofa Latvijā kā motīvs, jeb kāpēc nevajag ieviest eiro.
Paskatoties uz šodienas situāciju neviļus gribas raudāt. No 2,7 miljoniem iedzīvotāju Latvijā 1987. gadā 2011. gadā reģistrēti vairs tikai 1,9 miljoni Tā ir iedzīvotāju skaita samazināšanās par 30 procentiem 24 gadu laikā, neskaitot dabisko pieaugumu. Ja tiks turpināta Latvijas politika tādā pašā virzienā, tad vēl pēc apmēram 25 gadiem Latvijā būs vairs 1,5 miljoni iedzīvotāji.
Visi demogrāfiskie rādītāji Latvijas teritorijā ir katastrofāli: iedzīvotāju skaita strauja samazināšanās, strauja emigrācija, strauja dzimstības samazināšanās, strauja vidējā mirstības vecuma samazināšanās.
Šeit salīdzinājumam norādīšu, ka kopš 1940. gada Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi ir pieaudzis. No 1886 tūkst. 1940.g., 2093 tūkst. 1959.g., 2364 tūkst. 1970.g. un 2521 tūkst. 1979. g. uz gandrīz 2,7 milj. 1987. gadā. Zināms pieaugums bija saistīts ar darba imigrāciju no citām padomju republikām. Bet arī pašu latviešu un vietējo cittautiešu iedzīvotāju pieaugums bija straujākais 20. gs.
Visaugstākais dabiskais cilvēku pieaugums Latvijā novērojams 1960. gadā, kad tas sasniedzis vidēji 6,7 cilvēku. Šajā gadā uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 16,7 bet miruši 10 cilvēki. 1985. g. uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 15,2, bet miruši 13,1. Dabiskais pieaugums bijis tātad vidēji 2,1 cilvēku uz 1000 iedzīvotājiem. 2011. g. uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 5,6, bet miruši 13,9 cilvēku. Tātad te nevar runāt par dabisko pieaugumu, bet gan par dabisko (vai arī politiski radīto) sarukumu par -8,3 cilvēkiem. 2011. gads nav izņēmums. Šāds process ir novērojams jau otro desmitgadi. Tā ir demogrāfiskā katastrofa.
2011. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par apmēram 33 tūkst., 2010. gadā par 44 tūkst., tā varētu turpināt katru iepriekšējo gadu, un tie ir oficiālie dati. Turklāt ne visi emigrējušie cilvēki tiek reģistrēti.
Valsts iedzīvotāji ir jebkuras valsts leģitimitātes un nepieciešamības pamats. Valsts iedzīvotāji ir galvenais valsts elements blakus valsts teritorijai un valsts varai. Bez iedzīvotājiem nevienai politiskai vienībai jebkurā teritorijā nav nekādas nozīmes. Cilvēks ir galvenais valsts pastāvēšanas pamats un resurss. Pat ja kāda teritorija ir bagāta ar citiem dabas resursiem, bet tai nav savu iedzīvotāju, tai tad arī nav nepieciešama ne Saeima, parlaments, ne pārvalde. Šādu teritoriju nesauc par valsti.
Vērojot politiski aktīvo personu rīcību, kā arī valdības lēmumus, situācija nākotnē drīzāk strauji progresēs Latvijai un Latvijas sabiedrībai nevēlamā virzienā. Tas ir pilnīgas valsts un tās sabiedrības iznīcināšanas virzienā.
Kādi ir pamat iemesli demogrāfiskai katastrofai Latvijā? Cilvēks, kā dabas sastāvdaļa spēj pastāvēt un dzīvot tikai tam piemērotos apstākļos. Tas nozīmē, ka tam ir nepieciešama stabila un droša mītne, veselīga un pietiekošā apjomā pārtika un citi draudzīgi un uz sadarbību orientēti cilvēki, jo cilvēks ir sabiedriska būtne. No laika gala cilvēks ir radis pats rūpēties par šīm pamatvērtībām un pamatnepieciešamībām un tās organizēt un dalīt tā, lai tās apmierinātu paša un kopienas vajadzības un intereses.
Šodien mēs nedzīvojam pirmatnējās kopienas iekārtā. Darba dalīšana un cilvēka šaurā specializācijas procesā mēs esam organizējušies valstīs ar nolūku atvieglot savas tautas kopā turēšanos un kopēju attīstību atbilstoši mūsu vēsturiskajai kultūrai, tradīcijām, saimniekošanas principiem un tikumam. Sabiedrībai un valsts pārvaldei šajā procesā ir dažādi uzdevumi un funkcijas.
Kādi uzdevumi, funkcijas un pienākumi ir sabiedrībai un kādi uzdevumi, funkcijas un pienākumi ir valsts valdībai darba dalīšanas procesā valsts mērogā? Valsts leģitimitāte ir vērtējama kā līgums sabiedrībai ar valsts varu. Valsts, vai precīzāk, valdība rūpējas par valsts iedzīvotāju drošību šajā valstī, šajā teritorijā. Rūpējas arī par apkārtējās vides saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Izpildot šo līgumu, valsts vara iegūst savu leģitimitāti sabiedrības kā valsts suverēna priekšā.
Tātad valdība garantē sabiedrībai drošību, bet sabiedrība savukārt garantē valdībai atbalstu, lojalitāti un nodokļu godīgu maksāšanu. Cilvēks turklāt šādā modernā sabiedrībā ir valsts suverēns. Tas nozīmē, ka tieši visu cilvēku kopums, tā vairākums demokrātiskā sistēmā, šādā sabiedrībā nosaka valsts politikas virzienu, kā arī sabiedrības iekārtu vai sistēmu pēc kuras tas vēlas dzīvot.
Kā tieši izpaužas cilvēka drošība kādā teritorijā, kas ļautu viņam šajā teritorijā justies droši, dzīvot, dibināt ģimenes, radīt bērnus un attīstīties? Kas ir tie faktori, kas noveduši Latviju demogrāfiskajā katastrofā?
Mūsdienu cilvēkam mūsdienu sabiedrībā tas nozīmē, ka viņam ir nepieciešams darbs, kas dos tam drošu iespēju iegādāties vai izīrēt drošu un stabilu mītni, un kas tam dos iespēju iegādāties veselīgu pārtiku nepieciešamajā daudzumā. Turklāt darbam ir jābūt nekaitīgam un atbilstošam cilvēka spējām, interesēm un iemaņām. Darbs nedrīkst aizņemt arī nesamērīgi lielu daļa cilvēka laika. Cilvēkam kā sabiedriskai būtne ir jābūt pietiekoši daudz laikam kopt attiecības ar citiem cilvēkiem, radiem un draugiem. Tāpat kā pamatnepieciešamība modernajā pasaulē vērtējama arī izglītība, kas ir piemērota darba viens no priekšnoteikumiem, kā arī slimības un vecuma aprūpe un nodrošinājums.
Iekšējā drošības garantija ir cieši saistīta arī ar valsts pienākumu celt sabiedrības labklājību. Tas nozīmē, ka valsts , t.i. valdības pienākums ir rūpēties, lai laika gaitā cilvēku dzīve šajā teritorijā no gada uz gadu uzlabotos, kļūtu vieglāka, patīkamāka un ērtāka. Tas nozīmē, ka valsts 100 priekšstāvjiem ir jārūpējas par tādiem likumiem, kas liktu cilvēkiem arvien mazāk strādāt, lai radītu arvien vairāk brīvo laiku sabiedrības attīstībai un cilvēka gara plaukumam, lai slimības un vecuma aprūpe kļūtu arvien labāku un lētāka, lai izglītība kļūtu arvien kvalificētāka un pieejama arvien lielākai sabiedrības daļai, lai izsīktu pēdējie prettiesiskuma un korupcijas iedīgļi. Tas viss ir iespējams attīstoties jaunām tehnoloģijām un pie IKP tikumīgas sadales.
Sekojošie salīdzinājumi liecina par to, ka ne Saeima izdodot likumus, ne valdība, un ne valsts ne komunālā pārvalde nav radījusi Latvijas iedzīvotājam iespēju dzīvot un radīt savā tēvzemē. Latvijas iedzīvotājs, acīm redzot, nav spējīgs pastāvēt tik kaitīgā vidē, kāda šodien ir Latvija.
Ekonomiskie parametri:
Ražojošas industrijas mērķtiecīga šokveida iznīcināšana, lauksaimniecības iznīcināšana, jauno tehnoloģiju ignorēšana, inovāciju mērķtiecīga bloķēšana, bezdarba plānveida radīšana.
Paskatoties statisku, lauksaimniecībā mēs redzam, ka 2011. gadā Latvijā bija 164 tūkstoši slaucamas govis, 375 tūkstoši cūkas, bet 1985. gadā Latvijā bija 563 tūkstoši govis, kas ir 3,4 reizes vairāk un 1721 tūkstoši cūkas, kas ir 4,5 reizes vairāk nekā 2011.g. 1960. gadā, t.i. 15 gadus pēc Otrā Pasaules kara, Latvijā bija 552 tūkstoši govis un 1051 tūkstoši cūkas. Tātad mēs varam droši teikt, ka šodien Latvija ir zem pēckara rādītājiem lopkopībā. Un tieši tāds pats secinājums izdarāms salīdzinot citu lopu skaitu. Pat zirgi nebrīvajā Latvijā 1985.g. bija trīs reizes vairāk nekā 2011. gada brīvajā Latvijā (1985.g. 33 tūkstoši, 2011.g. 11 tūkstoši, bet 1960.g. 141 tūkstoši).
Paskatoties galveno lopkopības produktu ražošanu, jāsecina, ka 2011.g. gaļa (kautsvarā) bija 79,4 tūkstotis tonnas. 1985. gadā gaļa (kautsvarā) sastādīja 324,0 tūkst. tonnas. Tas ir tieši četras reizes vairāk. 1970.g. gaļa (kautsvarā) sastādīja 204,5 tūkstotis tonnas.
2011.g. bija saražots 845,2 tūkstotis tonnas piena, bet 1985. g. 1956,9 tūkst. tonnas, kas ir 2,3 reizes vairāk. 1970. gadā tika izslaukts 1712,8 tūkstotis tonnas piena.
2011.g. tika saražotas 665,4 miljoni olas, bet 1985.g. 880,3 milj. olas. Šeit kritums nav pārāk liels, tas ir tikai par 24 procentiem. Turklāt 1970. g. tika izdētas tikai 500 milj. olas, kas ir mazāk nekā 2011. g. Tātad olu produkcijā kritums ir attiecībā pret 1985.g., bet ne pret 1970.g. Te vēl ir iespējama racionalizācija.
2011.g. tika saražots 133 tonnas vilna, 2010.g. 66 tonnas. 1985 g. tās bija 437 tonnas, kas ir 6,6 reizes mazāk nekā 2010 g. Visvairāk vilnas tika saražots 1970. gadā, proti, 678 tonnas.
Sējumu platība kopā Latvijā 2011.g. ieņēma 1086,7 tūkst. hektāru, 1985.g. 1653 tūkst. hektāru, 1940.g. tātad pirms kara 1964 tūkst. hektāru, bet 15 gadus pēc kara, 1960.g. 1534 tūkst. hektāru. Tātad šodien Latvija kopumā izmanto mazāk zemi sējumiem, nekā pēc un pirms kara. Iedzīvotāju skits gan attiecībā uz šo laiku nav būtiski mainījies, kas nozīmē, ka mēs varētu vairāk sēt, pabarot sevi un arī citus, kuriem nav tik auglīga zeme, ja valdība rūpētos par attiecīgu politiku tautsaimniecībā. Šodien diemžēl Latvijas lauksaimniecības preces veikalā jāmeklē ar lupu.
Ar graudaugiem 2011.g. Tika apsēti 526,6 tūkst. hektāru, 1985.g. 725 tūkst. hektāru, 1940. g. 1132 tūkst. hektāru, bet 1960.g. 564 tūkst. hektāru. Latvija šodien gandrīz sasniegusi 1960. gada līmeni graudaugu sējumiem.
Rapsis, kā zemes noplicinātājs toreiz netika sēts, toties tagad rapša apsējamā platība no gada uz gadu pieaug. 2011.g ar rapsi tika apsēti 121,3 tūkst. hektāru.
2011.g. 29,7 tūkst. hektāru tika apsēti ar kartupeļiem un 8,1 tūkst. hektāru ar dārzeņiem, tātad kopā 37,8 tūkst. hektāru. 1985.g. ar kartupeļiem un dārzeņiem tika apsēti 107 tūkst. hektāru, kas ir 2,8 reizes vairāk. 1940.g. šis rādītājs bija 148 tūkst. hektāru, bet 1960.g. 175 tūkst. hektāru. Izrādās, ka Latvijas iedzīvotāji vismaz trīs reizes mazāk ēd šos Latvijai tradicionālos produktus, nekā iepriekš, vai arī mums vairs negaršo vietējie kartupeļi un dārzeņi. Iespējams, mums tie ir apnikuši un mēs priekšroku tagad labprātāk dodam Polijas un citu valstu lauksaimniecības precēm. Noteikti tālais transporta ceļš tiem piedod īpaši pikantu garšu.
Sabiedrības gara dzīves rādītāji (kultūra):
Vietējās kultūras padarīšana par tūrisma objektu vai biznesu, kā arī svešas mazvērtīgas kultūras, izvirtības un demoralizācijas propaganda.
1985.g. Latvijas teritorijā bija 77 muzeji, 1940.g. 30, bet 2011.g 107, 2009.g. 127. Tātad muzeju skaits Latvijā salīdzinājumā ar padomju laikiem ir pieaudzis.
Laikā no 2009.g. Līdz 2011.g. Latvijā bija 9 teātri, bet no 1970.g. līdz 1985.g. 10. Teātru apmeklētāju skaits uz 1000 iedzīvotājiem 2011.g. bija 462 cilvēki, bet 1984.g. 1000, tas ir vairāk kā divas reizes lielāks apmeklējumu skaits. Grūti šeit secināt iemeslus, tie var būt dažādi; gan kvalitātes, gan finanšu, kā arī citi.
Kā arī visi sociālie rādītāji:
Piemēram, skolu, bibliotēku, slimnīcu, ārstu skaita straujā samazināšana, izglītības sistēmas orientācija uz svešu, Latvijas sabiedrībai netradicionālu vērtību virzienu, Latvijai netradicionālu zema līmeņa pedagoģijas metožu pārņemšana un ieviešana, sabiedrības morāles pagrimums
2009. gadā beigās Latvijā pavisam bija 843 bibliotēkas, 2007. gada beigās to skaits vēl sasniedza 864. 1985.g. Latvijā bija 1336 bibliotēkas. 1960. gadā to bija visvairāk, proti, 1999, bet 1940.g. 175.
Latvijā 2011.g. beigās bija 70 slimnīcas ar 12 tūkst. gultām, 2009.g. bija 69 slimnīcas ar 14,4 tūkst. gultām, 1985.g. bija 184 slimnīcas ar 36,4 tūkst. gultām, bet 1960.g. 269 slimnīcas ar ar 23 tūkst. gultām. Salīdzinājumā ar 1985.g. Šodien mums ir 2,6 reizes mazāk slimnīcu, tas nozīmē apgrūtinātāku pieejamību iedzīvotājiem slimnīcām. 2011.g. slimnīcās strādāja gandrīz 8000 speciālistu, bet 1985.g. to skaits pārsniedza 12,5 tūkstotošus.
Visu veidu vispārizglītojošo skolu skaits Latvijā 2011/12.g. bija 839 ar 218 tūkst. skolnieku, 1940/41.g. 1626 ar 241,8 tūkst. skolnieku, 1975/76.g. 1055 skolas ar 375,2 tūkst. skolnieku. Skolu skaita samazināšana valstī neliecina par labklājības celšanos, bet gluži otrādi. Tas liecina par to, ka ceļš uz skolu skolniekiem ir garāks, vai arī, ka klases vai skolas ir lielākas.
Tādēļ pietiek melot sev un visai pasaulei, it kā Latvija būtu pārvarējusi krīzi. Mēs atrodamies dziļi apakšā (negribas teikt „dibenā”, kas gan būtu īsti precīzi, kaut arī nedaudz divdomīgi), ja salīdzina, kāda plaukstoša un ziedoša zeme Latvija bija dažas desmitgades senā pagātnē. Bet visbēdīgākais ir tas, ka mēs varam krist vēl daudz dziļāk. Vēl var izbraukt gandrīz divi miljoni Latvijas iedzīvotāju, uz ko aktīvi aicina Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš. Es nezinu otru tādu valsti ES, kur, aicinot tautu izbraukt, valsts prezidents būtu noturējies savā amatā kaut vel vienu dienu!
Padomju laikos mēs nedrīkstējām brīvi ceļot un nedrīkstējām valdību kritizēt, bet mēs drīkstējām būt saimnieki, drīkstējām ražot, drīkstējām attīstīties. Izglītības līmenis, bibliotēku un kultūras namu skaits visā Latvijas teritorijā pieauga no gada uz gadu. Latvijas māksla un kultūra plauka. Tagad pēc statistikas datiem vidēji gandrīz katrs pilngadīgs cilvēks Latvijā ir parādnieks. Bieži parādā par to dzīvokli, kuru viņš pats, vai viņa vecāki 70-jos gados cēla. Toreiz mēs bijām vairāk brīvi nekā mēs jutāmies. Šodien mēs esam mazāk brīvi nekā domājam.
Ja Latvija grib kā valsts vēl pastāvēt, un ja Latvijas sabiedrība grib kā vienota sabiedrība ar kopēju kultūru, tradīcijām, tikumību un dzīves izpratni saglabāties, tad nekavējoties ir jāmaina politiskais virziens. Tūlīt nepieciešams spert soļus Latvijas kā valsts glābšanas virzienā.
Latvijai jau šodien nepieciešama alternatīva politika. Atbildību par patreizējo Latvijas valsts iznīcības politiku nes ne tikai valdība un Saeima, bet arī katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš šo Saeimu ir ievēlējis un kurš vēsā mierā noskatās uz Latvijas un Latvijas sabiedrības iznīcināšanu.
Šodien Latvija ir Eiropas Savienības (ES) sastāvdaļa. ES Lisabonas līgumos ir noteikts, ka “Savienības mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas vērtības un savu tautu labklājību.”, “Savienības darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un cenu stabilitāte, sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu.”. Turpat tālāk “Tā veicina zinātnes un tehnikas attīstību. Tā apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību (...)”. “Tā veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu starpā.” Bet 3. pantā “Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.”
Tātad ES līgumi ir ieinteresēti ES tautu labklājībā un konverģencē. Tieši ES ietvaros Latvijai ir ne tikai visi iemesli pieprasīt īpašu statusu ES, bet pat pienākums to darīt, raugoties uz Māstrihtas līgumā (1992.g.) iekļautajiem konverģences principiem. Māstrihtas līgums paredz, ka ES valstīm, bet jo īpaši Eiro zonas valstīm jāpielīdzinās savos tautsaimniecības rādītajos, piemēram, produktivitātē, vienai otrai, kā arī katrai nacionālajai valstij jāpanāk ekonomiska un finansiāla stabilitāte.
Latvija šodien ir gadu desmitiem attālinājusies no ES centra valstu ekonomikas rādītājiem ražošanā, lauksaimniecībā u.c. Latvijā praktiski ir iznīcināta jebkāda ražošana. Lauksaimniecība vairs nespēj pabarot jau tā sarukušo sabiedrību. Tas, kurš to apšauba, lai vispirms noskaidro, cik Latvijā 2012. gadā ir saražots pārtikas preču, cik ievests. Tādēļ Latvijai nekavējoties jāpieņem tādi likumi, kuri tai ļautu vismaz saskatāmā nākotnē pietuvoties konverģences parametriem.
Jau gadu desmitiem tiek kritizēti Māstrihstas kritēriji, kuri izklāstīti 126. un 140. pantos (Lisabonas līgums), kuros tiek minēti tikai virspusēji un viegli manipulējami kritēriji kā relatīvi stabils inflācijas līmenis, ierobežots valsts parādu apjoms uz IKP (iekšzemes kopprodukts), budžeta deficīts 3% robežās no IKP un maiņas kursa stabilitāte piesaistītai valūtai. Šie kritēriji absolūti nenorāda uz to, vai valsts tik tiešām ir sasniegusi konverģences līmeni ar ES centra valstīm savā ražošanā un tirdzniecībā. Latvijas ārējā tirdzniecība ir stipri vienpusēja ar milzīgu importa pārpalikumu.
Latvija šodien ir apmēram tādā pašā situācijā, kā Grieķija, Spānija un Portugāle iestājoties Eiro zonā. Tas nozīmē, ka iestājoties vienotās valūtas zonā kā tautsaimniecības ziņā atpalikusi un nekonverģējusi valsts, Latviju sagaida pēdējo producējošo uzņēmumu slēgšana, kā tas bija savā laikā augstāk minētajās valstīs. Tas savukārt nozīmē bezdarba pieaugumu, emigrāciju un nepieciešamību celtu nodokļus sakarā ar samazināto ražošanu, pieprasījumu un nodokļu ienākumiem valsts kasē. Krīzes gaitā rodas nepieciešamība pēc jauniem kredītiem gan privātajā gan valsts sektorā, uz attiecīgi augstākas procentu likmēm. Rezultāts ir valsts bankrots. Tāda valsts zaudē pēdējo suverenitāti, spiesta pakļauties Eiropas komisijas fiskālās disciplīnas (bardzības) diktātam un kontrolei, zaudē savu varu pār valsts budžetu (skatīt: ES Fiskālais Pakts).
Tādēļ es pieņemu, ka šodienas Eiropas Savienība Eiro krīzes stāvoklī varētu būt ieinteresēta reģionālās attīstības politikā Latvijas teritorijā. Jo pretējā gadījumā tā vājinās vēl vairāk tā jau krīzē nonākušo Eiro. Latvijai ir jāpieprasa īpašs, iespējams pārejas status. ES nav vajadzīga papildus valsts uz iznīcības robežas.
Kādi varētu būt instrumenti, lai panāktu valsts stabilizēšanos. Noteikti katram te šaujas prātā uzreiz vairākas lieliskas idejas. Viena no iespējām ir pasludināt nepieciešamību padarīt Latviju par reģionālās attīstības teritoriju. Reģiona efektīvas attīstības veicināšanai ieviest papildus naudu. Par papildus naudu noteikt šodienas Latu.
Jau tagad ES teritorijā darbojas dažādi reģionālās attīstības projekti.
Lisabonas līguma nodaļā Ekonomiskā, Sociālā un Teritoriālā Kohēzija 158. panta teksts ir sekojošs: “Šajā kontekstā īpaša uzmanība ir veltīta lauku apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiska vai pastāvīga ekonomiska vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējie ziemeļu rajoni ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni.”
Lai arī Latvija nav galējie ziemeļu rajoni vai sala, tomēr mūsu valsts reģionā ir novērojama būtiska un pastāvīga ekonomikas gan demogrāfijas katastrofa, kura radusies daļēji restrukturizācijas dēļ.
Eiropas Savienības līgumos daudzas dalībvalstis ir panākušas sev īpašus noteikumus, tādēļ es esmu optimistiska, ka arī Latvija varētu sev tādus panākt, ja pacenstos.
Kā zināms, valdība ir nolēmusi 2014. gada 1. janvārī likvidēt norēķināšanos Latos, tātad likvidēt Latu, pārņemot starpnacionālo valūtu Eiro. Būtu Latvijas valdība vismaz tik pat gudra, cik gudras ir Polijas, Čehijas, Bulgārijas, Zviedrijas, Rumānijas, Ungārijas valdības, tā būtu atlikusi iestāšanos vienotajā norēķinu zonā vismaz līdz tam laikam, kamēr tur vairs nevalda Eiro krīze un pilnīga neziņa par to, kad tā varētu beigties. Dānijai un Apvienotai Karalistei ir īpašas tiesības (likumi Lisabonas līgumā), kuri šīs valstis atbrīvo no iestāšanās zonā.
Daudzi nopietni eksperti uzskata, ka krīze beigsies ar Eiro bankrotu. Tas nozīme šīs valūtas un zonas sabrukumu. Tādēļ tādu Latvijas valsts valdības rīcību var droši nosaukt par noziedzīgu. Par neapdomīgu to nedrīkst nosaukt, jo valdībai ir visas iespējas jebkuru valsts mēroga svarīgu soli apdomāt un apspriest gan ar tautu, izvirzot referendumu, gan arī ar ekspertiem.
Tieši tagad, kad Latvijas valdība ir nolēmusi likvidēt formālo Latvijas valsts vietējo norēķinu vienību Latu un pievienoties starpnacionālai norēķinu sistēmai Eiro, tas ir iestāties Eiro zonā, mums ir iespēja un eksistenciāla nepieciešamība ieviest savu vietējo komplementāro reģionālo naudu, komplementāro norēķinu sistēmu. Kā šīs sistēmas pamatvienību Latvija var izmantot jau esošo, mums pazīstamo un iemīļoto Latu.
Visi demogrāfiskie rādītāji Latvijas teritorijā ir katastrofāli: iedzīvotāju skaita strauja samazināšanās, strauja emigrācija, strauja dzimstības samazināšanās, strauja vidējā mirstības vecuma samazināšanās.
Šeit salīdzinājumam norādīšu, ka kopš 1940. gada Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi ir pieaudzis. No 1886 tūkst. 1940.g., 2093 tūkst. 1959.g., 2364 tūkst. 1970.g. un 2521 tūkst. 1979. g. uz gandrīz 2,7 milj. 1987. gadā. Zināms pieaugums bija saistīts ar darba imigrāciju no citām padomju republikām. Bet arī pašu latviešu un vietējo cittautiešu iedzīvotāju pieaugums bija straujākais 20. gs.
Visaugstākais dabiskais cilvēku pieaugums Latvijā novērojams 1960. gadā, kad tas sasniedzis vidēji 6,7 cilvēku. Šajā gadā uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 16,7 bet miruši 10 cilvēki. 1985. g. uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 15,2, bet miruši 13,1. Dabiskais pieaugums bijis tātad vidēji 2,1 cilvēku uz 1000 iedzīvotājiem. 2011. g. uz 1000 iedzīvotājiem dzimuši 5,6, bet miruši 13,9 cilvēku. Tātad te nevar runāt par dabisko pieaugumu, bet gan par dabisko (vai arī politiski radīto) sarukumu par -8,3 cilvēkiem. 2011. gads nav izņēmums. Šāds process ir novērojams jau otro desmitgadi. Tā ir demogrāfiskā katastrofa.
2011. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies par apmēram 33 tūkst., 2010. gadā par 44 tūkst., tā varētu turpināt katru iepriekšējo gadu, un tie ir oficiālie dati. Turklāt ne visi emigrējušie cilvēki tiek reģistrēti.
Valsts iedzīvotāji ir jebkuras valsts leģitimitātes un nepieciešamības pamats. Valsts iedzīvotāji ir galvenais valsts elements blakus valsts teritorijai un valsts varai. Bez iedzīvotājiem nevienai politiskai vienībai jebkurā teritorijā nav nekādas nozīmes. Cilvēks ir galvenais valsts pastāvēšanas pamats un resurss. Pat ja kāda teritorija ir bagāta ar citiem dabas resursiem, bet tai nav savu iedzīvotāju, tai tad arī nav nepieciešama ne Saeima, parlaments, ne pārvalde. Šādu teritoriju nesauc par valsti.
Vērojot politiski aktīvo personu rīcību, kā arī valdības lēmumus, situācija nākotnē drīzāk strauji progresēs Latvijai un Latvijas sabiedrībai nevēlamā virzienā. Tas ir pilnīgas valsts un tās sabiedrības iznīcināšanas virzienā.
Kādi ir pamat iemesli demogrāfiskai katastrofai Latvijā? Cilvēks, kā dabas sastāvdaļa spēj pastāvēt un dzīvot tikai tam piemērotos apstākļos. Tas nozīmē, ka tam ir nepieciešama stabila un droša mītne, veselīga un pietiekošā apjomā pārtika un citi draudzīgi un uz sadarbību orientēti cilvēki, jo cilvēks ir sabiedriska būtne. No laika gala cilvēks ir radis pats rūpēties par šīm pamatvērtībām un pamatnepieciešamībām un tās organizēt un dalīt tā, lai tās apmierinātu paša un kopienas vajadzības un intereses.
Šodien mēs nedzīvojam pirmatnējās kopienas iekārtā. Darba dalīšana un cilvēka šaurā specializācijas procesā mēs esam organizējušies valstīs ar nolūku atvieglot savas tautas kopā turēšanos un kopēju attīstību atbilstoši mūsu vēsturiskajai kultūrai, tradīcijām, saimniekošanas principiem un tikumam. Sabiedrībai un valsts pārvaldei šajā procesā ir dažādi uzdevumi un funkcijas.
Kādi uzdevumi, funkcijas un pienākumi ir sabiedrībai un kādi uzdevumi, funkcijas un pienākumi ir valsts valdībai darba dalīšanas procesā valsts mērogā? Valsts leģitimitāte ir vērtējama kā līgums sabiedrībai ar valsts varu. Valsts, vai precīzāk, valdība rūpējas par valsts iedzīvotāju drošību šajā valstī, šajā teritorijā. Rūpējas arī par apkārtējās vides saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Izpildot šo līgumu, valsts vara iegūst savu leģitimitāti sabiedrības kā valsts suverēna priekšā.
Tātad valdība garantē sabiedrībai drošību, bet sabiedrība savukārt garantē valdībai atbalstu, lojalitāti un nodokļu godīgu maksāšanu. Cilvēks turklāt šādā modernā sabiedrībā ir valsts suverēns. Tas nozīmē, ka tieši visu cilvēku kopums, tā vairākums demokrātiskā sistēmā, šādā sabiedrībā nosaka valsts politikas virzienu, kā arī sabiedrības iekārtu vai sistēmu pēc kuras tas vēlas dzīvot.
Kā tieši izpaužas cilvēka drošība kādā teritorijā, kas ļautu viņam šajā teritorijā justies droši, dzīvot, dibināt ģimenes, radīt bērnus un attīstīties? Kas ir tie faktori, kas noveduši Latviju demogrāfiskajā katastrofā?
Mūsdienu cilvēkam mūsdienu sabiedrībā tas nozīmē, ka viņam ir nepieciešams darbs, kas dos tam drošu iespēju iegādāties vai izīrēt drošu un stabilu mītni, un kas tam dos iespēju iegādāties veselīgu pārtiku nepieciešamajā daudzumā. Turklāt darbam ir jābūt nekaitīgam un atbilstošam cilvēka spējām, interesēm un iemaņām. Darbs nedrīkst aizņemt arī nesamērīgi lielu daļa cilvēka laika. Cilvēkam kā sabiedriskai būtne ir jābūt pietiekoši daudz laikam kopt attiecības ar citiem cilvēkiem, radiem un draugiem. Tāpat kā pamatnepieciešamība modernajā pasaulē vērtējama arī izglītība, kas ir piemērota darba viens no priekšnoteikumiem, kā arī slimības un vecuma aprūpe un nodrošinājums.
Iekšējā drošības garantija ir cieši saistīta arī ar valsts pienākumu celt sabiedrības labklājību. Tas nozīmē, ka valsts , t.i. valdības pienākums ir rūpēties, lai laika gaitā cilvēku dzīve šajā teritorijā no gada uz gadu uzlabotos, kļūtu vieglāka, patīkamāka un ērtāka. Tas nozīmē, ka valsts 100 priekšstāvjiem ir jārūpējas par tādiem likumiem, kas liktu cilvēkiem arvien mazāk strādāt, lai radītu arvien vairāk brīvo laiku sabiedrības attīstībai un cilvēka gara plaukumam, lai slimības un vecuma aprūpe kļūtu arvien labāku un lētāka, lai izglītība kļūtu arvien kvalificētāka un pieejama arvien lielākai sabiedrības daļai, lai izsīktu pēdējie prettiesiskuma un korupcijas iedīgļi. Tas viss ir iespējams attīstoties jaunām tehnoloģijām un pie IKP tikumīgas sadales.
Sekojošie salīdzinājumi liecina par to, ka ne Saeima izdodot likumus, ne valdība, un ne valsts ne komunālā pārvalde nav radījusi Latvijas iedzīvotājam iespēju dzīvot un radīt savā tēvzemē. Latvijas iedzīvotājs, acīm redzot, nav spējīgs pastāvēt tik kaitīgā vidē, kāda šodien ir Latvija.
Ekonomiskie parametri:
Ražojošas industrijas mērķtiecīga šokveida iznīcināšana, lauksaimniecības iznīcināšana, jauno tehnoloģiju ignorēšana, inovāciju mērķtiecīga bloķēšana, bezdarba plānveida radīšana.
Paskatoties statisku, lauksaimniecībā mēs redzam, ka 2011. gadā Latvijā bija 164 tūkstoši slaucamas govis, 375 tūkstoši cūkas, bet 1985. gadā Latvijā bija 563 tūkstoši govis, kas ir 3,4 reizes vairāk un 1721 tūkstoši cūkas, kas ir 4,5 reizes vairāk nekā 2011.g. 1960. gadā, t.i. 15 gadus pēc Otrā Pasaules kara, Latvijā bija 552 tūkstoši govis un 1051 tūkstoši cūkas. Tātad mēs varam droši teikt, ka šodien Latvija ir zem pēckara rādītājiem lopkopībā. Un tieši tāds pats secinājums izdarāms salīdzinot citu lopu skaitu. Pat zirgi nebrīvajā Latvijā 1985.g. bija trīs reizes vairāk nekā 2011. gada brīvajā Latvijā (1985.g. 33 tūkstoši, 2011.g. 11 tūkstoši, bet 1960.g. 141 tūkstoši).
Paskatoties galveno lopkopības produktu ražošanu, jāsecina, ka 2011.g. gaļa (kautsvarā) bija 79,4 tūkstotis tonnas. 1985. gadā gaļa (kautsvarā) sastādīja 324,0 tūkst. tonnas. Tas ir tieši četras reizes vairāk. 1970.g. gaļa (kautsvarā) sastādīja 204,5 tūkstotis tonnas.
2011.g. bija saražots 845,2 tūkstotis tonnas piena, bet 1985. g. 1956,9 tūkst. tonnas, kas ir 2,3 reizes vairāk. 1970. gadā tika izslaukts 1712,8 tūkstotis tonnas piena.
2011.g. tika saražotas 665,4 miljoni olas, bet 1985.g. 880,3 milj. olas. Šeit kritums nav pārāk liels, tas ir tikai par 24 procentiem. Turklāt 1970. g. tika izdētas tikai 500 milj. olas, kas ir mazāk nekā 2011. g. Tātad olu produkcijā kritums ir attiecībā pret 1985.g., bet ne pret 1970.g. Te vēl ir iespējama racionalizācija.
2011.g. tika saražots 133 tonnas vilna, 2010.g. 66 tonnas. 1985 g. tās bija 437 tonnas, kas ir 6,6 reizes mazāk nekā 2010 g. Visvairāk vilnas tika saražots 1970. gadā, proti, 678 tonnas.
Sējumu platība kopā Latvijā 2011.g. ieņēma 1086,7 tūkst. hektāru, 1985.g. 1653 tūkst. hektāru, 1940.g. tātad pirms kara 1964 tūkst. hektāru, bet 15 gadus pēc kara, 1960.g. 1534 tūkst. hektāru. Tātad šodien Latvija kopumā izmanto mazāk zemi sējumiem, nekā pēc un pirms kara. Iedzīvotāju skits gan attiecībā uz šo laiku nav būtiski mainījies, kas nozīmē, ka mēs varētu vairāk sēt, pabarot sevi un arī citus, kuriem nav tik auglīga zeme, ja valdība rūpētos par attiecīgu politiku tautsaimniecībā. Šodien diemžēl Latvijas lauksaimniecības preces veikalā jāmeklē ar lupu.
Ar graudaugiem 2011.g. Tika apsēti 526,6 tūkst. hektāru, 1985.g. 725 tūkst. hektāru, 1940. g. 1132 tūkst. hektāru, bet 1960.g. 564 tūkst. hektāru. Latvija šodien gandrīz sasniegusi 1960. gada līmeni graudaugu sējumiem.
Rapsis, kā zemes noplicinātājs toreiz netika sēts, toties tagad rapša apsējamā platība no gada uz gadu pieaug. 2011.g ar rapsi tika apsēti 121,3 tūkst. hektāru.
2011.g. 29,7 tūkst. hektāru tika apsēti ar kartupeļiem un 8,1 tūkst. hektāru ar dārzeņiem, tātad kopā 37,8 tūkst. hektāru. 1985.g. ar kartupeļiem un dārzeņiem tika apsēti 107 tūkst. hektāru, kas ir 2,8 reizes vairāk. 1940.g. šis rādītājs bija 148 tūkst. hektāru, bet 1960.g. 175 tūkst. hektāru. Izrādās, ka Latvijas iedzīvotāji vismaz trīs reizes mazāk ēd šos Latvijai tradicionālos produktus, nekā iepriekš, vai arī mums vairs negaršo vietējie kartupeļi un dārzeņi. Iespējams, mums tie ir apnikuši un mēs priekšroku tagad labprātāk dodam Polijas un citu valstu lauksaimniecības precēm. Noteikti tālais transporta ceļš tiem piedod īpaši pikantu garšu.
Sabiedrības gara dzīves rādītāji (kultūra):
Vietējās kultūras padarīšana par tūrisma objektu vai biznesu, kā arī svešas mazvērtīgas kultūras, izvirtības un demoralizācijas propaganda.
1985.g. Latvijas teritorijā bija 77 muzeji, 1940.g. 30, bet 2011.g 107, 2009.g. 127. Tātad muzeju skaits Latvijā salīdzinājumā ar padomju laikiem ir pieaudzis.
Laikā no 2009.g. Līdz 2011.g. Latvijā bija 9 teātri, bet no 1970.g. līdz 1985.g. 10. Teātru apmeklētāju skaits uz 1000 iedzīvotājiem 2011.g. bija 462 cilvēki, bet 1984.g. 1000, tas ir vairāk kā divas reizes lielāks apmeklējumu skaits. Grūti šeit secināt iemeslus, tie var būt dažādi; gan kvalitātes, gan finanšu, kā arī citi.
Kā arī visi sociālie rādītāji:
Piemēram, skolu, bibliotēku, slimnīcu, ārstu skaita straujā samazināšana, izglītības sistēmas orientācija uz svešu, Latvijas sabiedrībai netradicionālu vērtību virzienu, Latvijai netradicionālu zema līmeņa pedagoģijas metožu pārņemšana un ieviešana, sabiedrības morāles pagrimums
2009. gadā beigās Latvijā pavisam bija 843 bibliotēkas, 2007. gada beigās to skaits vēl sasniedza 864. 1985.g. Latvijā bija 1336 bibliotēkas. 1960. gadā to bija visvairāk, proti, 1999, bet 1940.g. 175.
Latvijā 2011.g. beigās bija 70 slimnīcas ar 12 tūkst. gultām, 2009.g. bija 69 slimnīcas ar 14,4 tūkst. gultām, 1985.g. bija 184 slimnīcas ar 36,4 tūkst. gultām, bet 1960.g. 269 slimnīcas ar ar 23 tūkst. gultām. Salīdzinājumā ar 1985.g. Šodien mums ir 2,6 reizes mazāk slimnīcu, tas nozīmē apgrūtinātāku pieejamību iedzīvotājiem slimnīcām. 2011.g. slimnīcās strādāja gandrīz 8000 speciālistu, bet 1985.g. to skaits pārsniedza 12,5 tūkstotošus.
Visu veidu vispārizglītojošo skolu skaits Latvijā 2011/12.g. bija 839 ar 218 tūkst. skolnieku, 1940/41.g. 1626 ar 241,8 tūkst. skolnieku, 1975/76.g. 1055 skolas ar 375,2 tūkst. skolnieku. Skolu skaita samazināšana valstī neliecina par labklājības celšanos, bet gluži otrādi. Tas liecina par to, ka ceļš uz skolu skolniekiem ir garāks, vai arī, ka klases vai skolas ir lielākas.
Tādēļ pietiek melot sev un visai pasaulei, it kā Latvija būtu pārvarējusi krīzi. Mēs atrodamies dziļi apakšā (negribas teikt „dibenā”, kas gan būtu īsti precīzi, kaut arī nedaudz divdomīgi), ja salīdzina, kāda plaukstoša un ziedoša zeme Latvija bija dažas desmitgades senā pagātnē. Bet visbēdīgākais ir tas, ka mēs varam krist vēl daudz dziļāk. Vēl var izbraukt gandrīz divi miljoni Latvijas iedzīvotāju, uz ko aktīvi aicina Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš. Es nezinu otru tādu valsti ES, kur, aicinot tautu izbraukt, valsts prezidents būtu noturējies savā amatā kaut vel vienu dienu!
Padomju laikos mēs nedrīkstējām brīvi ceļot un nedrīkstējām valdību kritizēt, bet mēs drīkstējām būt saimnieki, drīkstējām ražot, drīkstējām attīstīties. Izglītības līmenis, bibliotēku un kultūras namu skaits visā Latvijas teritorijā pieauga no gada uz gadu. Latvijas māksla un kultūra plauka. Tagad pēc statistikas datiem vidēji gandrīz katrs pilngadīgs cilvēks Latvijā ir parādnieks. Bieži parādā par to dzīvokli, kuru viņš pats, vai viņa vecāki 70-jos gados cēla. Toreiz mēs bijām vairāk brīvi nekā mēs jutāmies. Šodien mēs esam mazāk brīvi nekā domājam.
Ja Latvija grib kā valsts vēl pastāvēt, un ja Latvijas sabiedrība grib kā vienota sabiedrība ar kopēju kultūru, tradīcijām, tikumību un dzīves izpratni saglabāties, tad nekavējoties ir jāmaina politiskais virziens. Tūlīt nepieciešams spert soļus Latvijas kā valsts glābšanas virzienā.
Latvijai jau šodien nepieciešama alternatīva politika. Atbildību par patreizējo Latvijas valsts iznīcības politiku nes ne tikai valdība un Saeima, bet arī katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš šo Saeimu ir ievēlējis un kurš vēsā mierā noskatās uz Latvijas un Latvijas sabiedrības iznīcināšanu.
Šodien Latvija ir Eiropas Savienības (ES) sastāvdaļa. ES Lisabonas līgumos ir noteikts, ka “Savienības mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas vērtības un savu tautu labklājību.”, “Savienības darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un cenu stabilitāte, sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu.”. Turpat tālāk “Tā veicina zinātnes un tehnikas attīstību. Tā apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību (...)”. “Tā veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu starpā.” Bet 3. pantā “Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.”
Tātad ES līgumi ir ieinteresēti ES tautu labklājībā un konverģencē. Tieši ES ietvaros Latvijai ir ne tikai visi iemesli pieprasīt īpašu statusu ES, bet pat pienākums to darīt, raugoties uz Māstrihtas līgumā (1992.g.) iekļautajiem konverģences principiem. Māstrihtas līgums paredz, ka ES valstīm, bet jo īpaši Eiro zonas valstīm jāpielīdzinās savos tautsaimniecības rādītajos, piemēram, produktivitātē, vienai otrai, kā arī katrai nacionālajai valstij jāpanāk ekonomiska un finansiāla stabilitāte.
Latvija šodien ir gadu desmitiem attālinājusies no ES centra valstu ekonomikas rādītājiem ražošanā, lauksaimniecībā u.c. Latvijā praktiski ir iznīcināta jebkāda ražošana. Lauksaimniecība vairs nespēj pabarot jau tā sarukušo sabiedrību. Tas, kurš to apšauba, lai vispirms noskaidro, cik Latvijā 2012. gadā ir saražots pārtikas preču, cik ievests. Tādēļ Latvijai nekavējoties jāpieņem tādi likumi, kuri tai ļautu vismaz saskatāmā nākotnē pietuvoties konverģences parametriem.
Jau gadu desmitiem tiek kritizēti Māstrihstas kritēriji, kuri izklāstīti 126. un 140. pantos (Lisabonas līgums), kuros tiek minēti tikai virspusēji un viegli manipulējami kritēriji kā relatīvi stabils inflācijas līmenis, ierobežots valsts parādu apjoms uz IKP (iekšzemes kopprodukts), budžeta deficīts 3% robežās no IKP un maiņas kursa stabilitāte piesaistītai valūtai. Šie kritēriji absolūti nenorāda uz to, vai valsts tik tiešām ir sasniegusi konverģences līmeni ar ES centra valstīm savā ražošanā un tirdzniecībā. Latvijas ārējā tirdzniecība ir stipri vienpusēja ar milzīgu importa pārpalikumu.
Latvija šodien ir apmēram tādā pašā situācijā, kā Grieķija, Spānija un Portugāle iestājoties Eiro zonā. Tas nozīmē, ka iestājoties vienotās valūtas zonā kā tautsaimniecības ziņā atpalikusi un nekonverģējusi valsts, Latviju sagaida pēdējo producējošo uzņēmumu slēgšana, kā tas bija savā laikā augstāk minētajās valstīs. Tas savukārt nozīmē bezdarba pieaugumu, emigrāciju un nepieciešamību celtu nodokļus sakarā ar samazināto ražošanu, pieprasījumu un nodokļu ienākumiem valsts kasē. Krīzes gaitā rodas nepieciešamība pēc jauniem kredītiem gan privātajā gan valsts sektorā, uz attiecīgi augstākas procentu likmēm. Rezultāts ir valsts bankrots. Tāda valsts zaudē pēdējo suverenitāti, spiesta pakļauties Eiropas komisijas fiskālās disciplīnas (bardzības) diktātam un kontrolei, zaudē savu varu pār valsts budžetu (skatīt: ES Fiskālais Pakts).
Tādēļ es pieņemu, ka šodienas Eiropas Savienība Eiro krīzes stāvoklī varētu būt ieinteresēta reģionālās attīstības politikā Latvijas teritorijā. Jo pretējā gadījumā tā vājinās vēl vairāk tā jau krīzē nonākušo Eiro. Latvijai ir jāpieprasa īpašs, iespējams pārejas status. ES nav vajadzīga papildus valsts uz iznīcības robežas.
Kādi varētu būt instrumenti, lai panāktu valsts stabilizēšanos. Noteikti katram te šaujas prātā uzreiz vairākas lieliskas idejas. Viena no iespējām ir pasludināt nepieciešamību padarīt Latviju par reģionālās attīstības teritoriju. Reģiona efektīvas attīstības veicināšanai ieviest papildus naudu. Par papildus naudu noteikt šodienas Latu.
Jau tagad ES teritorijā darbojas dažādi reģionālās attīstības projekti.
Lisabonas līguma nodaļā Ekonomiskā, Sociālā un Teritoriālā Kohēzija 158. panta teksts ir sekojošs: “Šajā kontekstā īpaša uzmanība ir veltīta lauku apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiska vai pastāvīga ekonomiska vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējie ziemeļu rajoni ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni.”
Lai arī Latvija nav galējie ziemeļu rajoni vai sala, tomēr mūsu valsts reģionā ir novērojama būtiska un pastāvīga ekonomikas gan demogrāfijas katastrofa, kura radusies daļēji restrukturizācijas dēļ.
Eiropas Savienības līgumos daudzas dalībvalstis ir panākušas sev īpašus noteikumus, tādēļ es esmu optimistiska, ka arī Latvija varētu sev tādus panākt, ja pacenstos.
Kā zināms, valdība ir nolēmusi 2014. gada 1. janvārī likvidēt norēķināšanos Latos, tātad likvidēt Latu, pārņemot starpnacionālo valūtu Eiro. Būtu Latvijas valdība vismaz tik pat gudra, cik gudras ir Polijas, Čehijas, Bulgārijas, Zviedrijas, Rumānijas, Ungārijas valdības, tā būtu atlikusi iestāšanos vienotajā norēķinu zonā vismaz līdz tam laikam, kamēr tur vairs nevalda Eiro krīze un pilnīga neziņa par to, kad tā varētu beigties. Dānijai un Apvienotai Karalistei ir īpašas tiesības (likumi Lisabonas līgumā), kuri šīs valstis atbrīvo no iestāšanās zonā.
Daudzi nopietni eksperti uzskata, ka krīze beigsies ar Eiro bankrotu. Tas nozīme šīs valūtas un zonas sabrukumu. Tādēļ tādu Latvijas valsts valdības rīcību var droši nosaukt par noziedzīgu. Par neapdomīgu to nedrīkst nosaukt, jo valdībai ir visas iespējas jebkuru valsts mēroga svarīgu soli apdomāt un apspriest gan ar tautu, izvirzot referendumu, gan arī ar ekspertiem.
Tieši tagad, kad Latvijas valdība ir nolēmusi likvidēt formālo Latvijas valsts vietējo norēķinu vienību Latu un pievienoties starpnacionālai norēķinu sistēmai Eiro, tas ir iestāties Eiro zonā, mums ir iespēja un eksistenciāla nepieciešamība ieviest savu vietējo komplementāro reģionālo naudu, komplementāro norēķinu sistēmu. Kā šīs sistēmas pamatvienību Latvija var izmantot jau esošo, mums pazīstamo un iemīļoto Latu.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19