Kas neriskē, tas nedzīvo

2013. gada 8. februāris 00:00

115

Jānis Bogdānovs ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuram atliek vien parādīties, lai rastos sajūta, ka esi pāris centimetrus virs zemes. Ieraugot viņa smaidu, nevar nesmaidīt pretī. Nebaidos apgalvot, ka Jānis ar pūli nesaplūst. Draugi teikts, ka puisis ir absolūti traks, pats sevi dēvē par skarbo romantiķi, turpretī sarunas laikā man pretī sēž labestīgs, ar labām manierēm un nobrieduša cilvēka domāšanu apveltīts 18 gadus vecs Smiltenes ģimnāzijas 12.b klases skolnieks – tas pats Jānis, kurš pirms diviem gadiem debitēja Smiltenes Tautas teātrī, savā brīvajā laikā apmeklē jaunsargus, dejo TDA „Ieviņa”, spēlē volejbolu, izpalīdz dažādu pasākumu vadīšanā un dažreiz palīdz arī vidējās paaudzes „Ieviņai”.

Apcēla par garajiem matiem
Izrādās, ka jaunietis aktīvs, atraktīvs un atvērts kļuvis vien pēdējo gadu laikā. Mācoties sākumskolā un vēlāk pamatskolā, Jānis bija kautrīgs, uz iekšu vērsts, kurš allaž centās izvairīties no piedāvājumiem. Viņu mēdza apcelt par garajiem matiem (nedaudz pāri pleciem), kaut arī tolaik zēnu vidū šāda frizūra bijusi visai populāra.
“Vienā dienā uzdrīkstējos un nogriezu matus. Pēc tās dienas viss sāka kļūt citādāk, mainīju attieksmi un dzīve pamazāk sāka iet uz augšu. Sāku vairāk uzdrīkstēties, pieņemt lietas, kādas tās ir, un neatteikt, ja uzaicināja piedalīties kādā pasākumā vai to vadīt,” stāsta Jānis.

Atkal viena liktenīgā diena
Vidusskolas sākumā pienāca vēl viena liktenīgā diena Jāņa dzīvē. “Klasesbiedrene Evija Cirša pajautāja, vai nevēlos spēlēt Smiltenes Tautas teātrī. Daudz nedomājot, pateicu jā. Nemaz nezināju, kur iekuļos, jo iepriekš ar teātri man nebija nekādu saistību,” smej puisis.
2011. gada vasarā pirmizrādi piedzīvoja Smiltenes Tautas teātra iestudētā komēdija “Jaunsaimnieka līgava”, kur galvenajās lomās iejutās abi jaunieši – Evija un Jānis. “Kad iesaistījos teātrī, atraisījos vēl vairāk, iepazinu dažādus cilvēkus, tad vairs nebija iespējas noslēpties. Mēģinājumos centos klausīt režisoru, komandas biedrus, nerunāt pretī, taču tas prasīja ļoti daudz laika, jo paralēli bija mācības skolā,” stāsta Jānis.

Lika daudz ko pārdomāt
Pats grūtākais esot bijis iemācīties tekstu no galvas, taču spilgtākais mirklis no teātra piedzīvots vienā no mēģinājumiem. “Man bija jānoskūpsta Anete (lomu atveidoja E. Cirša – red.), kā tas paredzēts scenārijā, bet es nekad nebiju varējis to izdarīt. Protams, pašam bija agrāk tāda vēlēšanās, jo patika meitene. Izrādē kā Mārtiņam man to nācās darīt, bet tik un tā bija grūti saņemties,” atklāts ir Jānis.
Komēdija guva publikas atsaucību, tāpēc tā tika spēlēta daudzviet. “Interesanta pieredze bija braukājot, uzstājoties un vērojot citus teātrus, ko iepriekš nedarīju. Smiltenes novada svētkos mums kā aktieriem bija uzklāts galds, kas šķita ļoti patīkami. Cilvēki pret mani izturējās labi, respektēja un augsti vērtēja. Tas viss man lika diezgan daudz pārdomāt par vērtībām, nenoliedzami, arī sajusties svarīgam,” saka ģimnāzijas skolnieks. Tieši teātrī Jānim nāca apjausma par to, ko viņš patiesi var.

Mācības noliek pirmajā vietā
Diemžēl teātra aktivitātēm bija jāpieliek punkts, jo pienāca 12. klase. Lai arī sabiedriskās aktivitātes nav apsīkušas, tāpat kā piedzīvojumi, arīdzan pārdzīvojumi, puisis par prioritāti nolicis mācības. Viņš vēlas ģimnāziju absolvēt labi, kaut arī pēdējā laikā ir niķis nokavēt pirmās stundas sākumu. “Vakar un šodien arī sanāca nokavēt. Negribas agri celties, pārņem nogurums, jo iepriekšējā vakarā kaut kas darīts, arī kājām negribas tik tālu iet (dzīvo pie Smiltenes robežas – red.), bet esmu apņēmies laboties. Tuvojas eksāmeni, klāt izšķirošākais brīdis,” apzinīgi saka Jānis.
Viņš priecājas un vienlaikus novērtē, ka viņa klases audzinātāja Lita Paulsone ir pretimnākoša. Jānis pret viņu ir atklāts, pastāsta par iemesliem, kāpēc nokavējis vai nav ieradies.
Uz zemes pārāk blīvi
Vidusskolas dzīve strauji tuvojas finišam, jaunieši kaļ nākotnes plānus. Jānis nav izņēmums. Viņa mērķis ir augsts burtiskā nozīmē. Puisis nav atmetis domu, par ko, iespējams, citi pasmīn, – kļūt par lidmašīnas pilotu.
“Man daudz palīdz viens cilvēks. Viņš stāsta, ka ārzemēs ir ļoti plašas iespējas mācīties, apgūt profesiju, bet arī Rīgā ir avio institūts. Vēl ir iespēja caur Nacionālo aizsardzības akadēmiju tikt uz gaisa spēkiem, kas sanāktu daļēji izdevīgi. Taču apzinos, ka visādi var gadīties,” atklāj Jānis.
Vaicāts, no kurienes tādas vēlmes, jaunietis saka – jau bērnībā patika attālums un pārņēmušas domas par lidojumu, kaut arī līdz šai dienai tā arī ne reizi pats vēl nav lidojis.
“Nekad neesmu lidojis, man ir paniskas bailes no augstuma, taču tas ir tas, ko vēlos – lidot! Man gribas turēties gaisā, jo uz zemes ir pārāk blīvi,” tā atraktīvais jaunietis.

Cīnās līdz galam
Jānim patīk risks, varbūt tāpēc draugi viņu dēvē par absolūti neprātīgu. Viņš riskē nedomājot, kaut apzinās, ka tas ne pie kā laba var arī nenovest. Tomēr viņš paliek pie savas pārliecības – kas neriskē, tas nedzīvo. “Man risks vairākas reizes ir atmaksājies. Esmu tik daudz ko izbaudījis, tāpēc man šī enerģija, adrenalīns ir vajadzīgs,” saka puisis.
Jaunietim piemīt arī neatlaidība, ja viņš ko ļoti vēlas, tad cīnās līdz galam. Tas izpaužas gan mērķu sasniegšanā, gan sadzīviskos notikumos. Jānim nav arī žēl dot otram. “Ja draugi nonākuši nelaimē un lūdz palīdzību, es došos palīgā neatkarīgi no tā brīža kondīcijas un vietas, kurā atrodos. Ģimene vienmēr būs tā, par kuru cīnīšos līdz pēdējam un aizstāvēšu,” strikti nosaka Jānis.

Mīl, ir svarīgi
Ģimeni – savu māsu, jaunāko un vecāko brāli, abus vecākus – Jānis augstu vērtē. “Vecāki, tie tev ir un būs, palīdzēs, vienmēr varēsi pie viņiem atgriezties. Taču ir jāizmanto brīdis, kad visi dzīvo kopā. Vēlāk izaugsi, tev būs sava ģimene. Visu šo laiku vecāki savu dzīvi veltījuši tev, cīnījušies, skolojuši, lai tikai tev būtu labi, tāpēc viņi ir jārespektē. Daudzi to nedara, kā saka, “uzmet mīksto”. Dara sliktas lietas, protams, nesaku, ka pats esmu eņģelītis,” stāsta jaunietis.
Viņš atzīst, ka pats vecākiem to tik ļoti neizrāda, bet viņi Jānim ir svarīgi. “Mīlu viņus!” saka puisis.
Jānis uzskata, ka vecāku vēlmēm un lūgumiem bērni nedrīkst atteikt, jo, kad vēlāk paši kļūs par vecākiem, gribēs, lai atvases palīdz. “Diemžēl reizēm neesmu labi izturējies. Man ir savas melnās puses, kuras vēlos labot, atmaksāt ar saviem labajiem darbiem,” pozitīvs skatījums ir Jānim.
Viņš aicina arī citus kļūt labākiem, domāt un rīkoties pozitīvi. Tikai to darīt nevis mūsdienu sabiedrības iecienītajā interenta vidē, bet gan dzīvē, kur gar ausīm svilpo vējš. “Var jau būt, ka sociālajos tīklos esi populārs, bet ārpus tiem neesi nekas. Tur tiek nogremdētas diezgan daudzas labās īpašības. Tāpēc nepazaudē tās visas iespējas, ko dzīve piedāvā!” aizdomāties liek jaunietis.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kas neriskē, tas nedzīvo

Kategorijas