Jāpateicas liktenim

2013. gada 5. februāris 00:00

Lai gan neesmu nekāda lielā seriālu cienītāja, īpaši meksikāņu ziepju operu, tomēr slimošanas laikā iekritu Krievijā tapušā seriāla “Nakts bezdelīgas” slazdā. Tas stāstīja par Otro pasaules karu, vācu armijas zvērībām un vienu no daudzajām padomju aviācijas eskadriļām, kurā lidotājas bija sievietes. Seriāls mani burtiski ievilka savos apskāvienos, jo filmā viss bija kā reālajā dzīvē – mīlestība, naids, ciešanas, nodevība, drosme, bezbailība, draudzība un cik patiesībā svarīgs ir drauga plecs. Lai gan reizēm nācās bailēs aizžmiegt acis, lai neredzētu kara asinspirti, taču mani aizrāva seriāla galveno varoņu liktenis. Par laimi, filma beidzās laimīgi, jo galvenie varoņi turpināja bezbailīgi cīnīties ar nīsto ienaidnieku un no neskaitāmajiem nakts kaujas uzdevumiem atgriezās dzīvi un veseli.
Filma man kārtējo reizi apliecināja, ka nekas uz pasaules nav briesmīgāks par karu un tuva cilvēka nāvi. Visu šai dzīvē var paciest un pārdzīvot, tikai ne kara šausmas. Nemaz nemēģinu iztēloties, kā būtu, ja mums būtu jādzīvo šajā trakajā laikā, nepārtraukti baidoties par savas ģimenes un bērnu dzīvību, jāpiedzīvo bads, bezcerība un nebeidzamas ilgas un cerības par tuvinieku, kuri karo, atgriešanos mājās.
Tāpēc reizēm gribas atgādināt, ka problēmas, ar kurām nākas saskarties ikdienā, nav nekāda lielā nelaime, jo mūsdienās patiesībā īsta nelaime ir tikai nedziedināma slimība un mīļa cilvēka pēkšņa aiziešana mūžībā. Brīžos, kad gribēsies pavaimanāt par dzīves grūtībām, jāatceras redzētais un jāpateicas liktenim par iespēju piedzimt brīvā Latvijā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jāpateicas liktenim

Kategorijas