Par patiesībām nevar nobalsot

2013. gada 10. februāris 23:06

347

Demokrātija paredz tautas viedokļa noskaidrošanu. Ja šo tēzi gribam pielietot praksē burtiski, tad ar balsošanu varētu noskaidrot jebkuru patiesību. Nobalsos vairākums, ka Dieva nav, un uzskatīsim, ka tautas balss ir Dieva balss. Ja viduslaikos liktu balsot par to, vai Zeme ir apaļa, vairākums droši vien to noliegtu.

Kas nedaudz mācījušies vēsturi, tie zinās, ka divdesmito gadu sākumā Padomju savienībā valdīja drausmīgs bads, sevišķi smaga situācija bija Pievolgā un Urālu reģionā, kopumā no bada nomira ap pieciem miljoniem. Ļeņins tolaik izsludināja nepu un lūdza ārvalstīm humāno palīdzību. Kaut nebija diplomātisko attiecību, lūgumam atsaucās ASV, pēc Hūvera uzaicinājuma kampaņā iesaistījās brīvprātīgo vienības, un amerikāņi no nāves izglāba daudzus miljonus, galvenokārt bērnus. Saglabājušies tā laika čekistu ziņojumi, kas liecina par iedzīvotāju noskaņojumu. Un dīvainākais ir tas, ka vienkāršā tauta piedāvāto pārtiku gan ēda, bet savā starpā sprieda, ka amerikāņi, maitas tādi, nodomājuši kolonizēt Krieviju.

Cits piemērs. Hitlera Vācija un Staļina PSRS 1938. gadā. Diktatūra un represijas, bet tā sauktā vienkāršā tauta visu atbalstīja, jo nekad ne pirms, ne pēc šī perioda abās valstīs nav valdījis tik sakāpināts entuziasms.

Par to jādomā, kad dažāda ranga politiķi un politikāņi cenšas rosināt referendumus citu aiz cita, sak, tā tik esot īsta demokrātija. Atlaidām sliktu Saeimu, ievēlējām vēl sliktāku – demokrātija. Bet īstā patiesība ir tā, ka tās noskaidrošanā vajadzīga arī domāšana un zināšanas. Patiesība nav tam, kurš skaļāk bļauj, bet gan tam, kurš prot analizēt faktus.

Cilvēkus viegli sanaidot

Tagad, kad notiek strīdi par eirozonu apvienojumā ar vēlmi pēc valsts budžeta lielākā kumosa, Latvijas sabiedrība ir sašķelta naidīgās nometnēs. Politiskā opozīcija būs vienmēr pret visu, ko dara valdība, bet valstij svarīgos jautājumos parasti tiek atrasts kompromiss (kā tas notiek, teiksim, ASV). Un diskusijas allaž ir svētīgas, ja vien nesākas draudi un bezjēdzīga pretestība.

Taisnība Mārtiņam Bondaram, kurš Latvijas latu dēvē par skaistāko naudu pasaulē, gan monētas, gan asignācijas ir patiesi mākslas darbi. Bet ekonomika darbojas pēc citiem likumiem, un tautsaimniecības izaugsmei mūsdienās svarīga integrācija, šoreiz Eiropas satvarā. Eiro valūtas pretinieki klaigā, ka Latvijai būšot papildu izdevumi. Protams, ka būs, bet šie izdevumi nebūs lielāki par pāris referendumiem. Un domāšanas dīvainība ir tā, ka ikviens redzam to naudiņu, ko no mums prasīs Brisele, bet pilnīgi neņemam vērā to naudiņu, ko saņemam no Briseles.

Strīdi par iespējamo cenu celšanos pēc eiro ieviešanas ir bezjēdzīgi, jo cenas ceļas nepārtraukti. Kad ieviesa latu, kilograms labas desas maksāja nedaudz vairāk par latu, tagad to pašu kvalitāti varam nopirkt par četriem latiem kilogramā. Un cik tolaik maksāja benzīns? Bet eiro tolaik vispār nebija izdomāts.

Aptaujas liecina, ka pilnīgi visi gatavi balsot par minimālās algas palielināšanu līdz 300 latiem. Vai tas iespējams? Iespējams ir kaut vai tūlīt, bet tādā gadījumā valdībai jāņem bankās kredīts, savukārt cenas veikalos jau pēc nedēļas pieaugtu aptuveni par 20 procentiem. Kas šīs ekonomikas likumsakarības necenšas izprast, tas brēc.

Bet vai kāds no brēcējiem pavērojis, kā pašlaik mainās valūtu kursi? Bet pašlaik eiro kļūst stiprāks, savukārt ASV dolārs iet strauji uz leju. Tas liecina, ka gaidītā eiro bojāeja izrādās vismaz priekšlaicīga.

Vēl viena interesanta parādība. Kamēr vairums tautas ir pret eiro, rodas politiķi, kuri arī ir pret. Un Inguna Sudraba ar savu nostāju tikai apliecina, ka viņa grib iemantot tautas mīlestību gadījumam, kad pati izvēlēsies iet politikā. Ja tauta būs par eiro, par to būs arī Sudraba un daudzi citi, tajā skaitā zaļzemnieki un daļa saskaņiešu.

Jā, bet kā tad sauksim – eiro vai euro? Ja man kabatā čaukstēs nauda, tad teikšu eiro, ja kabatā svilpos vējš, tad teikšu euro.

Latvija un tās nedraugi

Latvijai nedraugu nekad nav trūcis, tādi bija arī starpkaru periodā. Un nedraugi bija gan ārēji, gan iekšēji. Ja kādam Latvijā riebās dzīvot, tad savulaik tiem ļāva izbraukt uz laimes zemi Krieviju, un tur viens ūsains vīrs gandrīz visus apveltīja ar lodi pakausī.

Ir vesela plejāde politikā un ap politiku grozīties kāru “krievvalodīgo”, kuri citu neko nav darījuši, kā tikai mēģinājuši kaitēt Latvijas valstij. Ja Rubikam tā ir ideoloģija, tad Ždanokai, Plineram, Lindermanam, Girsam, Aleksejevam un viņiem līdzīgajiem naids pret visu latvisko sasniedzis patoloģijas līmeni. Un mēs taču labi zinām, kādi spēki stāv aiz viņiem, tostarp arī tādi, kas izpalīdz ar dažu labu miljoniņu. Teiksim, lindermaniešu iestāšanās par latgaliešu interesēm ir vistiešākā veidā saistāma ar Krievijas antilatvietības kampaņu, par to liecina gan Rogozina un Koļerova, gan Molotova mazdēla Ņikonova vai Kurginjana žultainie izteikumi. Bez tiešiem mudinājumiem graut Latvijas valstiskumu noprotams arī kāds velnišķīgs nodoms. Redzam taču, ka neviena latgalieša Lindermana komandā nav, bet tā saukto krievvalodīgo ebreju tracināšana Maskavai vajadzīga, lai tautā veicinātu mākslīgu antisemītismu. Tad tik būtu izdevība latviešus pasludināt par fašistiem un neonacistiem.

Es gan brāļiem latgaliešiem ieteiktu vienu padomu: kad nākošreiz Lindermans ar cīņubiedriem atkal aizbrauks uz Latgali, vajadzētu ar viņiem runāt tikai īsti sulīgā latgaliešu dialektā. Varu galvot, ka Latgales autonomijas cīnītāji nesapratīs vairāk kā cūka no svētdienas. Un tad pašam naivākajam vajadzētu saprast, ka autonomijas prasītāji faktiski rūpējas par tiem krieviem, kas Latgali uzskata par savu dzimtmuižu.

Kamēr mēs savā starpā naidojamies par to, kuram pareizākas ķirbju pankūkas, valsts tiek novājināta. Un, jo vājāka valsts, jo visādi maitu putni metas uz mums kā uz gaudenu sivēnu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Par patiesībām nevar nobalsot

Kategorijas