Nelaist lapsas vīnadārzā

2013. gada 12. februāris 00:00

Zālamana Augstajā dziesmā, kur apdziedātas divu iemīlējušos visdziļākās jūtas, salīdzinot tās ar skaistu un ziedošu vīnadārzu, atskan brīdinājums gūstīt nebēdnes lapsas, kas ieradušās to postīt. Līdzīgi arī attiecībās – ikdienas rutīna drīz vien sāk izlaist savus nadziņus un skrāpēt jūtu saknes. Tāpēc jau no paša sākuma būtu jāuzmanās, lai neatrisinātas domstarpības, vilšanās un aizvainojums nepāraugtu riebumā pret otru, pēc kā atpakaļceļš praktiski vairs nav iespējams, atzīst psihoterapeite Baiba Gerharde sarunā par lietām, kas bojā attiecības.

Par stabilitāti jācīnās
«Parasti attiecības sākas ar iemīlēšanos, kad partneri viens otru uzlūko caur rozā brillēm, idealizē, kā arī cenšas sevi parādīt no tās labākās puses. Tas ilgst aptuveni gadu. Pamazām cilvēks iepazīst otra reālo dabu, parādās trūkumi. Iemīlēšanās eiforijai noplokot, ļaujam tiem izpausties, izsakām pārmetumus, kaut ko pieprasām, strīdamies,» attiecību mainīgo dabu raksturo psihoterapeite, uzsvērdama, ka stabila savienība pirmkārt atkarīga no spējas sadzīvot un sadzirdēt vienam otru. «Cilvēkiem ir dažādi raksturi. Ar vieniem vieglāk sadzīvot, ar citiem – grūtāk. Šajā procesā liela nozīme ir spējai piekāpties, meklēt kompromisus, iejusties otra ādā. Būtiski arī tas, cik līdzīgas ir abu dzīves platformas un vērtību sistēmas.
Līdzi katram nāk arī sava pieredzes bagāža. Vecāku modelis ir īpaši stiprs, ja apprecas jauni. Piemēram, ja sievas ģimenē tētis mazgājis traukus, viņa to sagaidīs arī no vīra. Savukārt viņš to var uzskatīt par pazemojumu – sieva grib viņu padarīt nevīrišķīgu, jo vecāku ģimenē trauku mazgāšana bijusi tikai sieviešu pienākums,» modelē B.Gerharde. Turpinot šo piemēru, viņa min, ka pienākumu sadale un mājas kārtības nodibināšana, kas apmierina visus iesaistītos, ir viens no pirmajiem uzdevumiem saskanīgas savienības izveidē. To paveicot, strīdu par ikdienišķām lietām, piemēram, kāpēc nenomazgāji traukus vai izmētāji savas netīrās drēbes, vairs nav. Tomēr pirmajos gados tas ir diezgan grūts darbs atrast veidu, kā sadzīvot, lai abi būtu apmierināti. Tāpēc labāk, ka bērni dzimtu pēc tam, kad kopdzīve kaut cik nostabilizējusies. Citādi ļoti daudz jautājumu jārisina vienlaikus – jāiepazīst un jāpieņem otra trūkumi, jāmeklē veids, kā sadzīvot, vēl jāpārvar grūtniecības nelabumus un jārūpējas par zīdainīti.

Negatīvas jūtas
nenozīmē attiecību galu
Lai attiecības veidotos harmoniski, svarīgi ievērot līdzsvaru starp došanu un ņemšanu. Tāpēc jāsaprot, ko vajag pašam un ko sagaida otrs. «Cilvēki parasti pasaka, ja viņiem to jautā. Atbildi var saņemt, arī ieklausoties pārmetumos, piemēram, kāpēc tu man vairs nedāvini ziedus vai nesagaidi mājās ar siltām vakariņām,» tēlo B. Gerharde.
Sprunguļus šajā ritenī liek nespēja pārkāpt sev pāri un ieklausīties partnerī. Tos izvilkt varētu palīdzēt apziņa – ja došu otram, man būs lielāka cerība, ka iedos arī man. «Kāpēc mēs to nedarām? Droši vien iestājies disbalanss, ka nemitīgi viļamies, bet sakožam zobus, ciešam un partnerim neko nesakām vai arī neatrodam veidu, kā izpaust savu vajadzību tā, lai otrs sadzirdētu. Tad arī negribas neko viņam dot. Aizvainojums liek aizvērties, pagriezt muguru un turēt iekšā šo netaisnības izjūtu. Taču svarīgi saprast, ka aizvainojums lielākoties ir katra paša problēma, ko otrs nerisinās. Akmens azotē, ko auklēju un tikai pats varu izmest ārā. Tas arī atver durvis saskarsmei,» min psihoterapeite, pauzdama pārliecību, ka negatīvās jūtas (dusmas, vilšanās, aizvainojums, nepatika, sašutums) nenozīmē, ka attiecībām pienācis gals. Par to signalizē riebuma, nicinājuma un pretīguma pret otru parādīšanās.

Gandrīz visu iespējams
saņemt arī ārpus ģimenes
Atbildes uz jautājumu, kāpēc pāris ir kopā, mēdz būt ļoti dažādas. Kādam iemesls ir bērni, citam – kopīga saimniecība. Ja vien tas ir pietiekams, lai kopdzīvi turpinātu, katrs pats var parūpēties, lai attiecībās justos labi. «Ja sievietei vajag romantiku, bet viņa nevar sagaidīt, kad vīrietis aizvedīs uz restorānu, viņa pati var šo romantiku radīt – nopirkt jaunu apakšveļu, aizdegt sveces, saliet šampanieti. Piekrītu psihoterapeitam Viesturam Rudzītim, ka visu, kas mums nepieciešams, izņemot seksu, mēs varam dabūt arī ārpus ģimenes. Piemēram, ja vīrietis ir galīgi nerunīgs un izmēģinātas visvisādas taktikas, bet tās nedarbojas, jāiet runāt ar citiem cilvēkiem. Katrā ziņā tā nav nekāda laulības pārkāpšana. No otras puses, sievietes rokās ir daudz maigu līdzekļu, lai panāktu sev vēlamo. Var izslēgt televizoru, apsēsties aci pret aci vai iesēsties klēpī, pagriezt seju pret otru, uzdot konkrētus jautājumus, neļaut izvairīties no atbildes un kaut kā šo komunikāciju dabūt. Ja neizdodas, tad gan jāsamierinās,» atzīst B. Gerharde.

Svarīgi saglabāt cieņu
un labvēlību
Nekur tālu neaizvedīs arī mūžīgie pārmetumi jeb tā saucamā zāģēšana. Psihoterapeite tā vietā iesaka vienmēr negaidīt no otra, bet atrast citus risinājumus. «Ja izdegusi spuldzīte, bet vīrs pēc otrā, trešā atgādinājuma nereaģē, to vari nomainīt pati, tās vietā iegādāties galda lampu vai aicināt palīgā kaimiņu. Parasti vīrs pēc tam ļoti uzmanās, lai sieva šo kaimiņu mājās vairs neaicinātu.
Vēl viens ieteikums ir runāt par sevi. Nevis: «Tu atkal neieskrūvēji spuldzīti!», bet – «Man pietrūkst gaismas, un es ļoti priecātos, ja tu par to parūpētos!» Otrs tad sajutīsies gribēts un svarīgs,» norāda speciāliste, mudinot saglabāt miera un cieņas pilnas attiecības. Izturēties pret otru ar labvēlību un it kā no «jūs» pozīcijas. Tas arī palīdzēs gūstīt mazās lapsas, kas ieradušās postīt skaisto mīlestības dārzu.
Pieredze
Vairs nebija
nekā kopīga
Inese (23), pārstrādes uzņēmuma darbiniece

Mums ar vīru laulība izjuka tādēļ, ka mēs neizrunājām visu, kas bija sakāms. Vīrs atnāk mājās no darba riktīgi dusmīgs, nerunā ne ar vienu, piepūties. Ko es? Es pajautāju: «Kas noticis?» Viņš: «Nekas!» Nu labi – es tad arī vairāk nejautāju neko, ja jau viss ir «kārtībā». Man riktīgas dusmas, ka viņš neko nesaka, un es par spīti arī nerunāju. Viss beidzās ar to, ka strīdi katru dienu, man uzmanība vispār nekāda, komplimentus no viņa mutes nebija iespējams dzirdēt. Pamazām attālinājos no vīra un sapratu – kāpēc dzīvot kopā, ja nav nekā kopīga! Tagad esam šķirti jau trīs mēnešus, un, godīgi sakot, nemaz neilgojos! Tāpēc iesaku citiem pāriem, kas nonākuši līdzīgā situācijā, – izrunājieties, pasakiet, ko jūtat uzreiz, nevis pēc pāris dienām. Vīriešiem iesaku vairāk lutināt un mīlēt savas sieviņas un meitenes. Pasakiet kaut vienreiz dienā, cik viņas daudz jums nozīmē, cik jauki izskatās, bet vislabāk – aizvediet uz kino vai uztaisiet brokastis un pasniedziet gultā!

Atbildēt
ar humoru
Ieva (38), grāmatvede

Manuprāt, attiecības visvairāk bojā pārmešana jeb piekasīšanās pie kādu lietu darīšanas. Parasti tie ir tādi teksti – tu ne tur noliki krūzīti, šķīvīti, lupatiņu un tā tālāk. Vai arī – ja tu būtu pateikusi citādi, es izdarītu; atkal aizmirsi to izdarīt; nu jā, cits jau neviens to nevar izdarīt, atkal jādara man. Tā iespējams rakstīt daudz, bet šādi mazi teikumiņi var bojāt attiecības. It sevišķi, ja zāģēts tiek bieži. Mēs ģimenē no pārmešanas gan cenšamies izvairīties. Protams, ne vienmēr sanāk. Ja arī kaut kas ir pateikts, mēģinām neuztvert visu tik burtiski un padomāt, ka otrs cilvēks varbūt arī negribēja «uzbraukt». Vēl labāk atbildēt ar humoru. Piemēram: «Ups, piedod, ka atkal aizmirsu šito izdarīt. Būs jāsāk lielā daudzumā ēst biezpienu un risināt krustvārdu mīklas!»

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nelaist lapsas vīnadārzā

Kategorijas