Arturs Goba: Dienas kārtībā secinājumi

2012. gada 28. februāris 09:05

470

Pirmais secinājums pēc referenduma var šķist paradoksāls, jo gribas gandrīz priecāties par sagādāto iespēju latviešu nācijai paust saliedētību pašā galvenajā eksistenciālajā jautājumā.

Ja notiktu tagad parakstu vākšana par visu skolēnu apmācību latviešu valodā, tad šajā tautas kolektīvajā emociju uzvilnī parakstu būtu reizes trīs vairāk.

Otrais secinājums tāds, ka PAR balsotāji nebūt nebija tikai krievi, atļaušos apgalvot, ka aptuveni piektā daļa bija latvieši, kuri šādā veidā cerēja ieriebt valdībai. Un varbūt tikpat daudz bija krievu, galvenokārt inteliģences pārstāvji un studenti, kuri balsoja PRET kopā ar latviešiem. Un bija malā stāvētāji abās nosacītajās nometnēs.

Būtisks secinājums ir tas, ka mūsu valsts pretinieki pirmsreferenduma kampaņā plaši pielietoja visneķītrākās un pat kriminālas metodes. Faktu viltošana, anonīmas skrejlapas un iespaidīgs finansiāls atbalsts no Maskavas.

Nedrīkstam aizmirst faktu, ka krievu valodā rakstošie un raidošie smadzeņu pūderēšanas kanāli, kurus tāpat finansē publiski neredzami avoti, visus neatkarības gadus ietur Latvijai naidīgu pozīciju. Darbā tika laisti pat bumbvedēju lidojumi un nekaunīgs Krievijas vēstnieka Vešņakova brauciens uz Daugavpili. Postpadomju krievvalodīgie vispār ir labi trenēti demagoģijā.

Daugavpils un Rēzekne ir Latvijas sastrutojušie zobi, un tur jāpaiet gadiem divdesmit, kamēr nomainīsies paaudzes. Rīgā šis process jau notiek, un krievu izglītotā jaunatne, kas brīvi pārvalda trīs valodas, ir SC jaunā politiķu maiņa. Atliek piestrādāt, lai šie nākamie politiķi papildinātu tā saukto latvisko partiju rindas.

Tagad referenduma rosinātāji aicina latviešus uz dialogu. Ne ar Lindermanu, ne tiem, kas stāv aiz viņa, dialogs nav iespējams pēc definīcijas. Tas būtu līdzīgs dialogam starp jēru un vilku, sak, "tad tik mēs būsim no tiesas/no vienas dvēseles un vienas miesas". Ar Ušakovu der diskutēt, bet jāatceras, ka pēc katras piekāpšanās sīkās lietās tūdaļ sekos jaunas prasības. Tā ir metode, ko savulaik lietoja Hitlers, lai pievāktu Čehoslovākiju.

Daudzus strīdīgos jautājumus varēs atrisināt, kad valsts vara no tiesas domās par ekonomikas atplauksmi. Man gan nav ilūziju, ka Krievijas pierobežā iespējams strauji attīstīt ražošanu. Jo tie vīri, kuri pusi mūža pelnījušies ar legālo un nelegālo kontrabandu, nekad vairs nebūs spējīgi strādāt regulāru darbu. Lielākas cerības nodarbināt sievietes.

Daugavpilij un Rēzeknei jāmeklē citi varianti. Maza antiutopija: Taivānā un Honkongā ir simtiem plaša vēriena uzņēmēju, kuri milzu montāžas vai šūšanas rūpnīcas atver Ķīnā. Ja izdotos atrast pāris no viņiem, kuri uzņēmumus atvērtu arī Latvijā, ļaujot šeit ievest ķīniešu darbaspēku. Vienu čainataunu Daugavpilī, otru Rēzeknē, katrā desmit tūkstoši ķīniešu, kuri dzīvotu savā kopienā un ar savu klātbūtni darītu domīgākus tos, kuri ar vēderu Latvijā, bet ar sirdi Krievijā.

Un vēl - Daugavpilī vienu no krievu skolām vajadzētu pārveidot par baltkrievu skolu. Divdesmitajos gados tā bija Raiņa ideja.

Naids aptumšo smadzenesTe jārunā par tiem latviešiem, kuri balsoja PAR krievu valodu vai balsošanā nepiedalījās, savu rīcību attaisnojot ar to, ka nevēlas pakalpot Saeimai un valdībai. Re, esot vienu Saeimu padzinuši, bet vietā ieguvuši tādu pašu.

Un, kā zināms, pie visām tautas nelaimēm vainojami tikai un vienīgi zaglīgi politiķi. Par politiķu vainām var runāt daudz, bet pirmkārt ne visi pār vienu kārti metami, ne, otrkārt, tas pietiekams iemesls dzīvnieciska naida izpausmēm. Labāku politiķu mums nav un drīzumā nebūs, neba no Marsa tos labos izrakstīsim. Labāku valdību iegūsim, kad sabiedrība pati radīs iespēju varnešus kontrolēt.

Mums ir arodbiedrības, kas braši runā un izvirza nereālas prasības. Mums ir pāris nevalstisko organizāciju, kas saņem finansējumu no ārvalstu fondiem, lai ceptu kaut kādus "pētījumus". Un ir citas interešu grupas, kas apkaro cita citu. Bet vajadzīgas reāli strādājošas un kompetentas sabiedriskās organizācijas, kas grib un var ministriem un pašvaldību vadītājiem skatīties uz pirkstiem.

Bet mēs tikai protam ienīst un nozākāt visus un par visu. To, protams, veicina iespēja anonīmi izvērsties internetā. Neiespējami kādam ļaunuma pārņemtam cilvēkam ieskaidrot, ka ar ļaunumu ikviens kaitē pats sev un saviem tuviniekiem. Kāds krievu žurnālists atsaucās uz savas mātes teikto: "Ja tevi kāds apskauž, tad viņš turpinās apskaust vēl tad, kad būsi miris." Mani vērojumi liecina, ka apskaudēji no dzīves šķiras pirmie. Vajadzīgs padomāt, kādu jēgu sevī ietver vārds svētība.

Ir labi, ja tautai un valstij liktenīgos brīžos latvieši spēj demonstrēt vienotību. Tādu, kā šajā referendumā. Tādu, kā Dziesmu svētkos vai svētceļojumos uz Aglonu. Apbrīnojams ir vieglums, ar kādu to visu aizmirstam ikdienā.

Mūsu kaimiņi igauņi daudz ciešāk spēj sakļaut muguru pie muguras jebkuru draudu priekšā. Pieminēšu faktu, ko man stāstīja slavenais kolhoza priekšsēdētājs Vilis Veinbergs. Sešdesmitajos gados viņu savā delegācijā iekļāvis Jānis Kalnbērziņš braucienam uz Tallinu.

Pēc vairāku uzņēmumu apskates latvieši vaicājuši, kāpēc Igaunijas iestādēs un uzņēmumos vadošos amatos tik maz krievu. Ministrs atbildējis: "Kad cilvēks pie mums atbrauc, mēs dodam trīs gadus, lai apgūst igauņu valodu. Ja kāds to nespēj, to uzskatām par slīmestu un amatos neliekam." Der padomāt par šo paralēli.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Dienas kārtībā secinājumi

Kategorijas