Ceļš mūža ilgumā

2013. gada 15. februāris 00:00

Viens no kaislīgākajiem fotoamatieriem tuvākajā apkārtnē ir Valkā strādājošais, bet Valgā dzīvojošais Aivars Viļumsons. Par fotogrāfiju un konkrētām bildēm viņš var runāt ļoti daudz. Un ne tikai runāt, bet arī piedalīties visos pasākumos un izstādēs, kur tiek aicināts
Otrs vienlīdz nozīmīgs Aivara vaļasprieks ir ceļošana, kas itin organiski savienojas ar fotografēšanu. Itālijā viņš bijis septiņas reizes. Pagājušajā vasarā viņš kopā ar sievu Eni automašīnā apceļoja Austriju. Kad izvēlētā vieta apskatei ir ļoti tālu, viņš izmanto lidmašīnu, taču uzskata, ka automašīnā ir interesantāk. Var apstāties ikvienā sev tīkamā vietā. Tiesa, pēdējā braucienā sabojājās GPS un izbraukt, piemēram, caur Varšavu, bijis ļoti sarežģīti. Tam, kurš izlutināts ar GPS, braukt pēc kartes ir gluži vai traģēdija.

Iekļauts labāko simtniekā
Aivars par “Dienas” rīkoto konkursu sākotnēji neko nezināja, taču portālā draugiem.lv daudzi aicināja balsot par viņu bildēm. A. Viļumsons ilgi nedomājis un konkursam augšuplādējis savas fotogrāfijas visās trijās sadaļās - cilvēks, notikums un daba. Starptautiska žūrija konkursa labāko bilžu simtniekā iekļāva viņa fotogrāfiju “Es tevi redzu”, kurā attēlota varde. Fotogrāfs bija ielūgts arī uz izstādes atklāšanu. “Man ļoti patika izstādes iekārtojums, atklāšanas un apbalvošanas ceremonijas gaisotne. Bija sirsnīgi,” atceras Aivars. Izstāde Rīgas Mākslas telpā Kungu ielā 3 apskatāma līdz marta beigām.
Pirms pāris gadiem fotogrāfs piedalījās arī portāla “Delfi” rīkotajā fotogrāfiju konkursā Mūkusalā. Arī tur viņš bija ielūgts uz izstādes atklāšanu kā viens no 40 labākajiem bilžu autoriem. Par Donalda Smeltera portretu Aivaram piešķirta trešā vieta. Viņam ir patīkamas atmiņas arī par konkursu “Mana Rīga”. “Konkursos piedalos, lai vairāk pašizglītotos, lai redzētu, kā strādā citi, lai apjaustu vērtēšanas kritērijus. Nav viegli izspriest, kura no piedāvātajām bildēm ir labākā un ar ko tā labāka,” uzskata fotogrāfs. Tagad A. Viļumsons gatavojas piedalīties tradicionālajā dabas fotogrāfiju konkursā “Omnibus” Igaunijā. Viņš labprāt apmeklē fotogrāfiju izstādes Jāņa baznīcā Tartu.

Uz apkārtni - ar citām acīm
Aivars piekrīt kādam lasītam teicienam Krievijas fotožurnālā, ka fotografēšana ir nebeidzams ceļš un tam nav gala. Visu laiku nepieciešama sevis pilnveidošana, jo ideāls nav sasniedzams. A. Viļumsons atzīst, ka, tiklīdz kaut kur iet un brauc, ņem līdzi fotoaparātu, tad uz apkārtējo vidi raugās citām acīm. Var ieraudzīt daudz vairāk nekā ejot bez fotoaparāta. Arī domas galvā citas. Viņam fotokamera allaž pa rokai. “Ja man nav līdzi fotoaparāta, tad jūtos apmēram tā, kā varētu justies karavīrs kaujas laikā bez ieroča,” smaida Aivars.
Laika gaitā viņam izveidojušies savi uzskati un attieksme pret šo vaļasprieku. Kādreiz krievu presē lasījis kāda amatiera žēlošanos, ka viņš dzīvojot mazā pilsētiņā un tur visu nofotografējis. Nekā nav atlicis. “Tā nemēdz būt. Mēs arī dzīvojam mazā pilsētiņā, taču ikviena vieta tajā ir nemitīgā mainībā. Vienmēr var ieraudzīt kaut ko citādu. Piekrītu arī aforismam, ka ģēnijs, ieejot savā dārzā, ieraudzīs vairāk nekā muļķis, apbraucot visu pasauli,” uzskata fotogrāfs. Emocionāli vistuvākie gadalaiki viņam ir pavasaris un rudens, kas lielās krāsainības dēļ fotografēšanai ir vispatīkamākais. Vasaras zaļums ir pārlieku vienmuļš.

Neizrādīt savu varenību
Fotogrāfijas “Es tevi redzu” tapšana ir atsevišķs stāsts. “Sen esmu sapratis, ka, lai nofotografētu kādu dzīvo radību, nevajag izrādīt, ka viņa acīs esi liels un varens. Savulaik pārliecinājos, ka sienāzi var uzbildēt, uz vēdera tam pielienot klāt. Vardi šādā veidā savā vasarnīcā biju tā pieradinājis, ka tā nemuka pat pietuvinot objektīvu dažu centimetru attālumā,” stāsta Aivars. Viņš atceras gadījumu, kad, guļot uz vēdera, bildējis kādu ziediņu un ieraudzījis lapsu dažu metru attālumā, kura rūpīgi vērojusi fotogrāfu. Tikai, pieceļoties kājās, lapsa ātri aizbēga.
Aivaram iemīļotākais laiks bildēšanai ir īsi pirms saullēkta. Jo īpaši ceļojumos ārzemēs viņam ne reti nācies modināt dežurantu, lai atslēdz durvis. Saulriets viņam šķiet neinteresantāks. Rīta spirgtums un svaigais gaiss veido krāsu spēles ar lielākām vērtībām. “Fotogrāfijā ik mirklim ir sava vērtība. Tiklīdz to nogulēsi, kaut ko zaudēsi. Un vēl viena fotogrāfiska patiesība - ejot uz priekšu, neaizmirsti paskatīties atpakaļ,” savu kredo pauž A. Viļumsons. Viņš daudzkārt piedzīvojis, ka nozīmīgos notikumos nevajag baidīties iet vietās, kas paredzētas profesionāļiem. Lai gan viņš vienmēr ir bijis izteikti galants vīrs ar labām manierēm, tomēr uzskata, ka fotografēšanas laikā neliela nekaunība vienmēr palīdz.
Savas bildes Aivars glabā datorā. Daļa sarakstīta diskos. Viņš prāto, ka vajadzētu iegādāties ietilpīgu ārējo cieto disku. Tā būtu drošāk. Diezgan daudz bilžu ir nokopētas un ierāmētas. Fotogrāfam nozīmīgs ir arhīvs, jo tajā vislabāk redzams, kas noticis, kādas izmaiņas bijušas apkārtējā vidē.

Bija vairāk romantikas
Ar fotogrāfiju Aivars aizrāvās, mācoties Valkas vidusskolā. Viņa pirmā kamera bija “Smena”. To gandrīz atņēma robežsargi, lai gan līdz Rumānijas robežai bija gandrīz 10 kilometru. Tolaik noteikumi bija bargi. Armijas laiku jaunietis aizvadīja dienestā flotē. Kādā inspekcijas pārbaudē uz kuģa admirālis ieraudzīja Aivara fotoaparātu, taču neko neaizrādīja. Uz kuģa fotografēt bija aizliegts. Tagad Valgā notiekošos kara festivālus viņš apmeklē labprāt. Tur draudzīgi apkampjas un sarunājas vīri cienījamos gados, kuri valkā atšķirīgus, savulaik pretēju nometņu formastērpus.
Bilžu taisīšana bija interesanta lieta. Filmas jāattīsta pilnīgā tumsā, bet bilžu kopēšana notika pie vājas sarkanās gaismas, mērcējot fotopapīru vanniņās ar ķīmiskiem šķīdumiem. Aivars emocionāli nepārdzīvoja to brīdi, kad strauji ienāca digitālās fototehnoloģijas. Tiesa, finansiāli gan, jo tikko bija nopircis labu spoguļkameru fotofilmām. Tā joprojām glabājas mājās kā mīļa piemiņa. “Strādājot ar filmu kamerām, bija nepieciešams daudz vairāk zināšanu, vajadzēja taupīt materiālus. Tagad cilvēki slēdža pogu spiež uz nebēdu, jo visu dara automātika. Visi, kuriem nopirkts fotoaparāts, uzskata sevi par fotogrāfiem,” secina Aivars. Jautāts, vai lielāka bauda bija darbošanās analogajā fotogrāfijā vai digitālajās tehnoloģijās, viņš ilgi domā un atbild, ka viennozīmīgas atbildes nav, taču agrāk bija vairāk romantikas.
Aivars atceras un priecājas par Valkas un Valgas fotogrāfu sadarbību, kuras koordināciju uzņēmās Anita Tannenberga, taču, viņai aizejot dekrēta atvaļinājumā, sadarbība pajuka. Šādās lietās līderis un uzkurinātājs ir nepieciešams. Viņš cer, ka fotogrāfu darbošanās kļūs redzamāka.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ceļš mūža ilgumā

Kategorijas