Ko darīt ar kleptomānu?

2013. gada 19. februāris 00:00

Ģimenē vai darbavietā parādījies kleptomāns – ko iesākt? Izlikties, ka nekas nav noticis vai audzināt slimo”? Vienmēr darbojas princips – kamēr neesi pieķerts, tu neesi zaglis. Tieši tādēļ ir grūti sākt ar kleptomānu par problēmu runāt. Situācijas mēdz būt dažādas – darbavietā kolēģiem ir aizdomas par to, kurš vainīgs pie dažādu sīkumu regulāras zušanas. Taču vainīgais nekad nav pieķerts. Par tanti radu saimē zina – viņai viss “līp pie rokām”, tādēļ mantas nepieskatītas atstāt nedrīkst. Desmitgadīgs puika sāk no radu makiem pa kluso ņemt naudu. Tos viņš neiztērē sev, bet atdod draugiem. Pensionāre atradusi jaunu “hobiju” – veikalā nesamaksāt par pirkumu.

Kauns par mammu
“Pieļauju domu, ka katrs dzīvē ir mēģinājis kaut ko nozagt. Es atceros, ka skolas gados veikalā nozagu skaitāmos kociņus, jo vienkārši gribējās zināt, vai varu to izdarīt un vai mani nepieķers. Man tas izdevās. Taču skaitāmos kauliņus izmetu, jo man pēc tam bija kauns un bail, ka esmu tā izdarījusi. Nākamā epizode saistībā ar zagšanu saistās ar studentu gadiem. Kopā ar citām kopmītņu meitenēm nolēmām kādā kafejnīcā nočiept traukus, lai nav jāved no mājām. Tas arī ir viss,” savas iemaņas “zagšanā” uzskaita Lita.
Nesen Litu pārsteidza mammas atzīšanās – viņa veikalā paņēmusi smaržas un nav par tām samaksājusi. “Viņa tik priecīgi par to stāstīja. Turklāt tas nebija vienīgais gadījums. Pēc tam viņai gadījās mājās citas lietas no veikaliem, par kurām mamma nebija maksājusi. Es viņu sarāju. Teicu, ka man būs kauns, ja apsardze viņu pieķers, jo tā ir zagšana. Kopš tās reizes viņa vairs nelielās, ka kaut ko izdevies bez maksāšanas iznest no veikala. Tagad nezinu, vai viņa man nestāsta vai patiešām to vairs nedara,” pārdomās dalās Lita.

Ģimene slēpj somiņas
Par savas radinieces dīvainajām tieksmēm Rita zināja kopš pusaudzes gadiem. Visi zināja, ka jubilejas reizē jāpaslēpj somiņas, lai neradītu lieku kārdinājumu palaist rokas. “Atklāti viņai neviens neko nesaka, bet mēs visi zinām, ka viņa ņem mūsu mantas. Atceros, ka pie mūsu kleptomānes parādījās dakšiņa no citas radinieces mājas. Nesen svinību laikā atklājām, ka viņa pa kluso paņēmusi un garderobē paslēpusi savā apģērbā dzērienus. Visi iesaistījās pazudušo lietu meklēšanā, taču svinību telpā nekas netika atrasts. Kad notikušajā tika vainots radinieces dēls, dzērieni uzradās. Mēs sapratām, ka tos vietā nolikusi mūsu kleptomāne. Viņa nevēlējās, ka vaino viņas bērnu. Jautrība turpinājās, jo viņa pa kluso paņēma citu dzērienu un to paslēpa garderobē savā apģērbā. Tas visiem jau šķita par traku, jo visi saprata, kas par lietu. Atrasto dzērienu izņēma un vietā ielika tukšas pudeles. Kad viņa to pamanīja, teica, ka apzagta. Viņa bija sašutusi un teica, ka neko vairs neatstās garderobē. Bet reiz ciemojoties viņa paņēma kotletes. Kad to atklāja, viņa izdomāja attaisnojumu – viņas dēls nepiedalījās viesībās, tādēļ viņam tiks aiznestas kotletes,” dažādos notikumus izstāsta Rita. Viņa pastāsta, ka tuvinieki arvien iecietīgi izturējušies pret mazajām zādzībām un dīvainības skaidro ar sievietes neirotisko raksturu. “Viņa ir ļoti nervoza, nekad nevar nosēdēt mierā, šaudās šurpu turpu. Domāju, ka liels trieciens viņai bija auto negadījums, kurā viņa zaudēja savu bērnu. Bet nezinu, vai tas var izsaukt kleptomānijas rašanos,” neziņā ir Rita.
Naudu nes sētas puikām
“Mazdēlam bija aptuveni 10 gadu, kad pamanījām, ka no pieaugušo makiem mūsu mājā sāka zust nauda. No sākuma pa piecdesmit santīmiem, tad pa latiņam, līdz sāka zust arī papīra nauda,” stāsta omīte Rasma. “Nauda vienmēr zuda, kad mājā bija ciemiņi. Pagāja laiks, kamēr sapratām, ka vainīgs mazdēls. Nekādi nevarējām viņu pieķert. Līdz vienā reizē likām iztukšot kabatas un pazudusī nauda atradās – nepilni pieci lati. Viņš atzinās, ka naudu izdala sētas puikām. Kāpēc to dara, mazdēls nevarēja paskaidrot. Nebija tā, ka sētas puikas ir pārāki par viņu un liek mazdēlam nest naudu. Tā bija viņa paša iniciatīva. Visu izrunājām un cerējām, ka netikums vairs neatkārtosies. Taču tā nebija. Visnepatīkamākais bija, ka viņš sāka zagt arī skolā. Skolasbiedri no viņa sāka norobežoties. Ja kādam kaut kas pazuda, pirmais, ko vainoja, bija mazdēls. Nolēmām, ka jāmaina skola un jāmeklē palīdzība pie psihologa. Viņš notiekošo raksturoja kā pusaudža depresiju, kas radusies, jo mazdēla vecāki devušies peļņā uz ārzemēm.”
UZZIŅAI
◆ Baidīšana ar sodu nav labākā motivācija mainīties, taču var palīdzēt saprast, kur kleptomāna tieksmes var novest. Var pienākt mirklis, kad apzagtais par nodarījumu ziņo policijai, kur neviens neiedziļināsies kleptomānijas cēlonī.
◆ Bargākais sods par zagšanu joprojām tiek piespriests valstīs ar islāma ticību. Par zagšanu cilvēkam nocērt labo roku pie delnas. Tas tiek darīts, lai izrautu cilvēku no šāda dzīvesveida. Ja zaglim rokas nociršana nav bijusi pietiekama mācība – viņam nocērt kreiso kāju. Trešajā reizē
sabiedrība no zagļa atbrīvojas.
◆ Krimināllikums Latvijā ir daudz saudzīgāks. Tas paredz “mazos” zagļus sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem, arestu, piespiedu darbu vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.

VIŅI GŪST BAUDU
NO ZAGŠANAS
GUNĀRS TRIMDA,
PSIHIATRS

Kleptomānija ir uzmācīga vēlme kaut ko nozagt. Vēlme ir tik liela, ka cilvēks nespēj tai pretoties. Kleptomānam ir svarīgs zagšanas process, paņemtā lieta var būt pašam nevajadzīga. Situāciju var salīdzināt ar izsalkušu cilvēku, kurš stāv veikalā pie ēdiena, bet viņam nav naudas, par ko pārtiku nopirkt. Atšķirība ir tā, ka izsalkušais patiešām grib ēst, bet kleptomānam svarīgas ir emocijas, kas rodas zogot, un viņš var nozagt jebko.
Kleptomānija ir kā atkarība, tāpat kā narkomānija, alkoholisms, azartspēles. Iemesls kleptomānijai var būt uzmanības deficīts, depresija, emocionāli pārdzīvojumi. Iespējams, ka kleptomānam ar apkārtējiem ir tikai formālas attiecības un cilvēks ar zagšanu sev sagādā emocijas.
Radiniekiem, kuri atklājuši, ka tuvinieks ir kleptomāns, noteikti nevajag klusēt vai izlikties, ka viss ir kārtībā. Šāds teātris nenāks par labu nevienai no pusēm – ne apzagtajam, ne zaglim. Ja radinieks pamanījis, ka kleptomāna mājā uzradusies pazudusī lieta, nevajag aplinkus jautāt, vai tu gadījumā nezini, kā šī manta nonāca pie tevis. Jārunā skaidrā valodā – jājautā, kāpēc tu paņēmi, ko tu domā? Tas palīdzēs atrisināt situāciju, jo svarīgi ir likt kleptomānam apzināties, ka tā ir zagšana. Jārēķinās, ka kleptomānu var pieķert veikalā vai svešā vidē un tur apkārt nebūs saprotošu radinieku. Par šādu rīcību var iestāties kriminālatbildība.
Pirmais solis, lai no kleptomānijas atbrīvotos, – cilvēkam jāapzinās, ka viņš zog, un pašam ir jāgrib mainīties. Ir jāatrod motivācija, kāpēc tas nepieciešams. Bailes no pieķeršanas nav labākā motivācija mainīties, taču var līdzēt. Lai atbrīvotos no kleptomānijas, jāmeklē palīdzība pie psihoterapeita, psihiatra, kurš palīdzēs atrast cēloni.
Tieksme ņemt svešas lietas un gūt no tā baudu var parādīties dažādos vecumos, taču ar kleptomāniju parasti sirgst pieaugušie, nevis bērni. Maziem bērniem tomēr primārais ir manta, nevis zagšanas process. Bērns ierauga mantu, kuru viņš ļoti vēlas, un paņem, lai ar to spēlētos. Taču vecākiem jebkurā gadījumā ir jāseko līdzi un jābūt uzmanīgiem, ja bērns nes mājās svešas mantas. Pusaudža gados šāda tieksmes var novest pie noziedzīgām darbībām.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ko darīt ar kleptomānu?

Kategorijas