Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pa Burtnieka ledu ejot

Einārs Siliņš

2013. gada 19. februāris 00:00

1
Pa Burtnieka ledu ejot



Kamēr citi makšķernieki meklē laimi Peipusā vai Pērnavas līcī, vietējie ar nebūt ne sliktākiem lomiem brauc mājup no pašmāju upēm un ezeriem. Pašreiz viena no iecienītākajām vietām ir Lielupe, kur ik pa brīdim ienāk pieklājīgi vimbu bari, abi Liepājas kanāli, uz kuriem, tāpat kā rudenī uz jūru butēs, brauc pat no Latgales puses, jo kam gan negribas skaistus, lielus asarus vai salakas? Gaujas lejtecē kādu brīdi ļoti labi ķērās brekši. Tagad cope ir mazliet aprāvusies, bet breksis jau nekur nav palicis. Turpat vien atrodams, tikai, laikapstākļiem nemitīgi mainoties, mazliet iepauzē.
Taču šoreiz ne par visu šo iepriekš pieminēto. Pavisam nesen tādā pavēlā pievakarē nosvilpās mans telefons un saņēmu skaistu bildi no divkārtējā pasaules čempiona un daudzkārtējā Latvijas čempiona makšķerēšanas sportā Pētera Lidera. Bildējis bija Māris Olte, ar ko kopā abi bijuši tajā pašā dienā uz Burtnieku ezeru. Nākamajā rītā satikos ar Pēteri un mēs par to, kā arī citām copes lietām parunājām sīkāk.

- Ko tu skrien uz Burtnieku, ja tev pašam Augšlīgatnē pilnīgi pie mājām ir Ratnieku ezers ar desmitniecēm līdakām iekšā?
- Vispār jau man vēl tuvāk ir Gauja. Ja tā nopietnāk runājam, tad Burtnieks man patīk kā vasarā, tā ziemā. Vienam otram ir uzskats, ka pārsvarā ķeru tikai plēsīgās zivis, bet tas galīgi neatbilst patiesībai. Šajā sezonā bijām Burtniekā arī uz ledus, kad tas bija vēl pavisam plāniņš. Tad pieķērās skaists breksis, kurš pa 130 milimetru caurumu negribēja nākt augšā ne par ko. Nācās bāzt āliņģī roku lai dabūtu viņu ārā. Turpat tai dienā noķēru skaistu raudu, aptuveni 700 gramu smagu. Tādu eksemplāru šajā ezerā ziemā es sen jau vairs neatceros, ka būtu izvilcis. Turpat labi sabaroju, bet sanāca milzīgs daudzums sīku raudiņu un ķīšu. Tāda viena no daudzajām copes reizēm, kas tā uzreiz ienāca atmiņā. Tajās pašās vietās ir daudz asaru, tāpēc cope ar mormišku ir ierasta lieta.

- Taču tev ir arī priekšrocības šajā ezerā, jo tu tur esi kā ziemu tā vasaru.
- Priekšrocības ir, jo ezeru pārzinu itin labi, un parasti dodamies uz zināmām vietām. Taču ziema no vasaras atšķiras. Pēdējā reizē arī gājām uz zināmu sēri, kur vajadzēja būt asariem, bet to tur vienkārši nebija. Šogad pāris reizes biju janvārī. Pirmajā reizē ļoti skaisti savilku asarus. Ja Burtniekā izdodas atrast, kur asaris uzturas, tad var tikt arī pie kilogramniekiem un lielākiem eksemplāriem. Veči tur liek 0,2–0,25 milimetru auklas un nemaz nekautrējas, jo šādi milzeņi kad paņem, tad cīniņš ir garantēts.

- Tur ir arī smuki zandarti…
- Ir gan. Zandartiem man ir arī īpaša paša taisīta makšķerīte. Aukla 0,3 milimetri un, protams, bez pavadas. Zandarts ziemā ir tāds pastīvs un pasīvs. Arī zandarta copīte ir tāda maiga. Bieži vien izpaužas kā neliels, vājš piesitiens. Pat mazajam ašukam ir lielāks grābiens. Laikam jau šim arī ir auksti, taču, kad sajūt āķi, tad gan jož kā traks. Pēc tam, tiekot āliņģī, viņš piepūš žaunas, saceļ visas spuras, cik viņam ir, un kļūst kā tāds liels ķīsis.

- Kādas bļitkas tu izmanto?
- Būtībā ziemā visi tie, kas kaut ko noķer, ķer uz paštaisītām alumīnija bļitkām. Tas nav arī nekāds noslēpums, jo ar šādiem mānekļiem Burtniekā ķer jau sen. Arī par Zebrus ezeru man ir tādas ziņas.

- Pastāsti, kā gāja pēdējā copes reizē, kad bijāt kopā ar Oltīti. Esat tikuši pie zandartiem.
- Gāja tā, ka līdz aptuveni vieniem dienā pa trijiem bijām tikuši pie trim asarīšiem. Likās jau, ka šodien būs tukšais numurs. Ā, nē, meloju, man bija viena mēra līdaciņa. Mārim bija līdzi raudiņas, un es ieliku vienu karodziņu. Uz tās ūdas tad viņa arī paņēma. Tad mēs izlēmām, ka vajadzētu pārbāzēties uz tām vietām, kur mēdz uzturēties zandarts. Ja tu man tagad jautāsi par vismaz rajonu, kur tas ir, tad es tev arī atbildēšu, kā saka viens vietējais, ka jāpaiet iekšā ezerā līdz vietai, kur sākas aptuveni 2,5 metri dziļums un tad droši var slāt pa visu Burtnieku, jo patiesībā tā arī ir viena liela vieta, kur šādā dziļumā ziemā uzturas zandarti. Ej nu viņus tagad atrodi.

- Tev ir kāda urbšanas shēmiņa, pēc kuras tu zandartu vai asari meklē?
- Es vienkārši eju uz priekšu un ik pa metriem 25 urbju. Attālumi, protams, var būt ļoti dažādi. Viss atkarīgs no apstākļiem. Kad esi kaut ko zem ledus sajutis, tad sāc to rajonu apstrādāt. Mums paveicās. Vispirms Māris noķēra, tad es un tad man pieteicās arī nedaudz virs diviem kilogramiem smags eksemplārs. Ievilkts āliņģī, tas piepūtās kā zvirbulis salā. Izpleta žaunas un iesprūda tajos 130 milimetros. Nācās bāzt āliņģī roku un vilkt šo aiz žaunām ārā. Vēl pacentos pārplēst pirkstu – tā no sirds. Mārim bija sava meistara darināts māneklis, bet man – pašam savs. Es tādu pašu iedevu mūsu trešajam kolēģim, un tas turpat arī tika pie sava zandarta. Pēc brīža Mārim paņēma zandarts uz dzīvās zivtiņas un arī tas tika izvilkts. Atkal pēc kāda momenta man pieķērās trešais zandarts, bet tas neturēja pieļaujamo izmēru un tika atpakaļ paaugties, kā arī iegūt pieredzi. Pašā noslēgumā Māris jau gandrīz tumsā izcēla vēl vienu zandartu. Tā kā dienas otra puse mums izvērtās itin jestra.

- Varbūt dienas nelāgais rīta cēliens slēpās tajā iemeslā, ka tieši pēcpusdienā zivs kļuva aktīvāka.
- Es tā nedomāju. Mēs vienkārši nebijām trāpījuši īstajā vietā. Kaut gan vasarā velcējot tie izteiktāki labākie laiki ir agrs rīts un vēls vakars. Savukārt par Daugavu varu teikt, ka vislabāk ņem tieši gaišā dienas vidū, kad saule spīd un nav neviena mākonīša pie debesīm. Es domāju, ka ziemā nav svarīgi – dienas vidus, rīts vai vakars. Galvenais – pareizs māneklis un atrast vietu, kur zivis uzturas.

- Vai šogad mačus Ratnieku ezerā rīkosi?
- Ja vien būs ledus, tad rīkošu. Vadoties pēc citu sacensību kalendāra, tad sanāk iespraukties 9. martā. Tas ir tieši nedēļu pēc Latvijas zemledus čempionāta trešās kārtas. Mači tiek rīkoti jau no 2004. gada ar piebildi, ka divus gadus šīs sacensības izpalika, jo vienkārši nebija ledus. Savukārt ir bijuši gadi, kad nākas braukt pa virsu ar traktoru un, lai skatītājiem nebūtu jābrien pa dziļām kupenām, ap sacensību sektoru izšķūrēt ledu no biezas sniega kārtas. Vērtēšana notiek četrās nominācijās – jaunieši, sievietes, vīri un sportisti. Sportisti ir tie, kas kaut reizi šajā sezonā ir piedalījušies kādā no Latvijas zemledus čempionāta posmiem.

- Tā kā es šogad ziemas mačos nestartēju, tad sanāk, ka varu pie­biedroties amatieriem.
- Ja tevi kauna sajūta ir galīgi pametusi, tad tā vari darīt. (Smejas)

Par copi vienmēr var runāt ļoti daudz, to arī ar Pēteri darām, bet šoreiz pietiks. Visiem ne asakas! Ja rodas jautājumi, rakstiet man copeslietas.lv ekspertos. Cik varēšu, palīdzēšu.