Ne jau Dievi podus dedzina

2013. gada 22. februāris 00:00

Teātra dramaturgs Lauris Gundars nesen Valkā vadīja semināru teātra entuziastiem. “Pusgadā esmu bijis jau piecās vietās, un man ir saraksts, kur viesošos turpmāk. Redzu šim darbam jēgu un atdevi. Man ir ļoti konkrēts mērķis, un mana rūpe allaž ir bijusi latviešu dramaturģija,” skaidro L. Gundars. Viņš atzīst, ka līdz šim bijusi maza saistība ar amatierteātriem. Visu laiku strādāts profesionālos teātros un līdzās tam pasniedzēja darbs Latvijas Kultūras akadēmijā. Pērn gluži nejauši kādos kursos viņš sapratis, kā latviešu dramaturģiju dabūt uz kājām, jo itin bieži dzirdamas runas, ka mums nav repertuāra un nezinām, ko spēlēt. Patiesībā repertuārs ir deguna priekšā.

Interesantais ir visapkārt
L. Gundars visu problēmu cēloni saskata neuzdrīkstēšanās jomā. “Neuzdrošināmies ne tikai darīt, bet pat domāt, ka varētu paši rakstīt. Tālab atgādinu vienkāršu faktu, ka Rūdolfs Blaumanis savulaik rakstīja lugas savam Ērgļu amatierteātrim. Viņš rakstīja visu, kas notika turpat deguna priekšā. Rezultātu pietiekami labi zinām. Kāpēc lai šodien mēs nedarītu tāpat?” jautā teātra zinātājs. Kas gan var būt interesantāks par to, kas notiek mums visapkārt, un rādīt visu interesantāko, kas notiek pagastā vai pilsētā.
Var jautāt, kas to visu baudāmi uzrakstīs. L. Gundars ir pārliecināts, ka četru dienu kursos cilvēkam var pierādīt un parādīt, ka tas ir izdarāms un nebūt nav tik sarežģīti, kā sākotnēji šķiet. Tā nebūt nav, ka lugas jāraksta tikai Rīgā dzīvojošajiem augsti skolotiem cilvēkiem. Rīdzinieks nebūt nezina lauku dzīves nianses. Secinājums viens - jāpasaka priekšā, kā lugas raksta. Tas nav kā nopietnā literatūra, kas prasa lielas zināšanas. “Visās vietās, kur esmu bijis, atvadāmies ar perspektīvu, ka kaut kam noteikti jāizdodas. Man ir sajūta, ka no katra kursa vismaz viens, ja ne vairāki dalībnieki pievērsīsies lugu rakstīšanai. Cilvēki ir jāiedrošina. Visiem būs interesantāk redzēt apkārt zināmus notikumus,” smaida L. Gundars.
Kursa vadītāja mērķis ir uzrādīt, kādi apstākļi bremzē domas par sava teātra radīšanu un savu lugu izrādīšanu. Lielākā bremze ir pieņēmumi par dzīvi. Pati dzīve ir interesantāka nekā par to domājam. Daudziem tas ir pārsteidzoši. Latviešu jaunās nacionālās dramaturģijas vilnis varētu sākties no pagastiem un novadiem ar to, ka ar savām acīm jāparaugās uz dzīvi, nevis kāds gudrītis no Rīgas atsūtīs savu darbu.
Smieklīga un bēdīga vienlaikus
L. Gundars uzskata, ka jebkas, kas notiek teātru dzīvē, ir būtisks un nozīmīgs. “Kas attiecas uz jēdzienu “modernais teātris”, gribu sacīt, ka viss, kas attiecas uz teātri šodien un tagad, ir moderni. Nedomāju, ka šodien ir kādas modernās formas un darīsim kā lielajos teātros - cilvēki stāvēs ar kājām gaisā -, un viss būs labi. Moderns ir tas, kas mums rūp ikdienā, kas mums sāp. Dzīve ir gan smieklīga, gan bēdīga vienlaikus. Ja to visu saliek kopā, izveidojas labs teātris,” nešaubās teātra pazinējs. Viņu kā skatītāju neinteresē apzīmējums moderns vai nemoderns.
L. Gundars daudzus gadus teātros ir nostrādājis gan kā režisors, gan kā dramaturgs, taču uzskata, ka ikviens darbs jāsāk no nulles. Viņš pieļauj, ka labs darbs var izdoties arī cilvēkam, kurš nav saistīts ar teātri, jo ir brīvāks no aizspriedumiem un stereotipiem. L. Gundars ir pozitīvi noskaņots pret ikvienu cilvēku, kurš interesējas par teātri un, jo īpaši, ja šis cilvēks izrāda kādas aktivitātes, līdz ar to iekustinot arī citus. Tikai šādu cilvēku dēļ pasniedzējs braukā pa Latviju un tērē savu laiku.

Mudina domāt par dzīvi
L. Gundars ir ievērojis, ka viņa vadītās grupas ir atšķirīgas cita no citas. “Katrā pilsētā ir citādi, taču es vairāk raugos uz kopējo. Kopējais ir tas, ka cilvēki ir ļoti motivēti un griboši visu saprast, lai turpinātu strādāt pie teātra lietām. Tas arī ir visvērtīgākais. Tas bagātina arī mani pašu un mudina vairāk domāt par dzīvi katrā novadā. Vilciens no Valkas uz Rīgu iet pietiekami ilgi, lai varētu apdomāt, kā ir gājis. Domājot par perspektīvu Valkā, man noteikti ir pozitīvas un foršas sajūtas,” atzīst pasniedzējs. Viņš piebilst, ka atšķirīgais ir jūtams, taču vārdos tas grūti noformulējams.

Kurš būs soģis?
Akadēmijas pasniedzējs allaž ir uzskatījis, ka kultūras dzīve Latvijā ir ļoti krāšņa un daudzveidīga. Tagad, saskaroties ar amatierteātru vidi, viņam tā šķiet vēl krāšņāka. Teātri spēlēt gribētāju skaits ir pārsteidzoši liels. “Visos medijos gaudo, ka ir slikti ar naudu. Tā ir taisnība. Viss nešaubīgi varētu būt labāk un skaistāk, taču tas, ka cilvēki labprāt strādā arī bez naudas, ir apbrīnojami. Tas dod pašapziņu, ka mēs esam,” vērtē teatrālis.
L. Gundars, jautāts par amatierteātru vērtēšanas nepieciešamību, dažādu skašu rīkošanu, atbild, ka tikai tagad no saviem klausītājiem uzzina skašu sistēmu un nozīmi. Pilnīgi noteikti ir tas, ka teātra uzvedumi citiem jārāda. Jebkuram cilvēkam gribas parunāt ar citu, uzzināt viņa spriedumus un pastāstīt savus priekus un bēdas. Otra lieta, ka no kvalitātes atkarīgs teātra finansējums, pasniedzēju mulsina. Kurš būs lielais soģis? No teātra vēstures zinām, ka sākotnēji par mēslu nosauktais darbs vēlāk kļūst par pērli. Piemēri nav tālu jāmeklē. Arī Blaumaņa izrādes Ērgļu teātrī sākotnēji tika nopulgotas. Soģi varētu dot kādu amata vērtējumu, ieteikt, ko un kā darīt, taču pārvērst to finanšu lietās nav īsti labi.

Ir pamats būt lielīgiem
L. Gundars uzskata, ka mums visiem ir pamats būt lielīgiem, ka mums ir tāds teātris un cilvēki, kuri tajā strādā un kuri par to interesējas. Teātris ir vajadzīgs mums pašiem, nevis kādiem citiem. Teātris ir mūsu personīgās dzīves kopija šeit un tagad. Kas var būt labāks par uzdrošināšanos savu dzīvi izstāstīt teātrī. Kā krievu parunā sacīts, ne jau Dievi tos podus dedzina, mēs paši katrs to varam.
Kultūras akadēmijā ir gana daudz cilvēku, kas vēlas studēt teātra mākslu. Dramaturģijas kursa nevienā citā Baltijas valstī nav. L. Gundars lasa lekcijas arī Lietuvā un Igaunijā. Viņam šķiet, ka dramaturģijas izglītība Rīgā ne ar ko neatpaliek no otra Eiropas gala izglītības. Dažbrīd tā ir pat labāka, jo citviet Eiropā tā ir vispārīgāka. Latvijā tā ir vairāk specializēta un notiek intensīvs darbs vienā noteiktā virzienā. Tas ir auglīgāk. No beidzamā dramaturgu kursa jau divi autori - Jānis Balodis un Rasa Bugavičūte - dabūjuši “Spēlmaņu nakts” balvas.
No sava radošā darba arsenāla Gundars publiski var runāt par diviem un abi ir pietiekami interesanti. Rūdolfs Mings ir uzrakstījis scenāriju pilnmetrāžas spēlfilmai un pats to jau uzfilmējis. Rūdofs Laurim atļāva no šī scenārija uztaisīt lugu par mazpilsētas jauniešiem, un tās pirmizrāde Spīķeros paredzēta aprīlī. Pēc tam ar to paredzēts braukt pa Latviju. Lugā spēlēs trīs studenti, kuri šogad absolvēs akadēmiju. Skolēniem un jauniešiem jāsaprot, ka viņi paši var uztaisīt gan filmas, gan lugas.
Otrs projekts saistīts ar Vecpiebalgas novada svētkiem, un tiem tiek gatavota īpaša izrāde, kuru paredzēts nospēlēt apmēram 10 reižu. Pirmizrāde notiks Vecpiebalgas novada Antēnu mājas pagalmā, kur ir fantastiska veca rija. Luga piemērota mājas pagalmam. Pagaidu darba nosaukums ir “Latviešu kāzas”, un tajā spēlēs dažādi aktieri, kuri savākti šim projektam. Tas būs stāsts par to, kādi šodien izskatāmies.
VIEDOKĻI
Līga Krama, Turnas tautas nama un dramatiskā kolektīva vadītāja:
- Mans lielākais ieguvums ir tas, ka iemācījos pamatīgāk analizēt lugas un ieskatīties tajās dziļāk. Aktieriem kļūst vieglāk spēlēt. Agrāk to nedarījām, un tā bija mūsu kļūda. Rakstīt lugas, kā mūs mācīja, gan nevaru. Saprotu, ka tas nav mans lauciņš.

Vita Kalvāne, Valkas novada bērnu un jauniešu centra “Mice” un bērnu teātra kolektīvu vadītāja:
- Kursi bija vērtīgi ar iegūto prasmi analizēt un veidot literāro tēlu raksturu. Ne vienmēr lugas autors to ir atklājis. Iemācījos citādi domāt, piemēram, analizējot “Indrānus”, “Hamletu” vai “Skroderdienas Silmačos”. Iegūtās zināšanas noteikti izmantošu. Tās derētu ne tikai režisoriem, bet ikvienam, kam patīk teātris. Ceru, ka kursiem būs arī turpinājums un varēsim iestudēt pašu rakstītās ludziņas.

Lilita Kreicberga, Valkas ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja:
- Šie kursi pirmo reizi manu domāšanu iegrozīja citā virzienā. Ir lietas, kam es piekrītu, kam nepiekrītu un par dažām joprojām domāju. Pasniedzējs jau sākumā sacīja, ka skolotājiem kursos būs grūti, taču viss bija interesanti un neparasti. Viņš prot uzrunāt publiku un izstāstīt savas izdomātās versijas. Tas bija milzu pārdzīvojums. Gribētos, lai ar šādu cilvēku varētu tikties mūsu skolēni. Tad arī viņi uz literatūru paraudzītos ar citām acīm. Esmu ielāgojusi pasniedzēja sacīto, ka mūsos ir daudz mītu par dažādiem klasiķu darbiem. Dzīvojam mītos, kurus mūsos kāds ielicis un kurus paši esam pieņēmuši. Allaž jāpadomā, ka var būt arī citādi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ne jau Dievi podus dedzina

Kategorijas