Kāda vainīte zirga gaļai?

2013. gada 1. marts 00:00

438

Medijos joprojām aktuālas ir ziņas par zirga gaļas izmantošanu pārtikā. Tas ir jautājums par to, kas kuram ir pieņemams. Kāds ēd varžu kājiņas un gliemežus, citam delikatese ir jūrascūciņa vai mājlopu un meža dzīvnieku sēklinieki. Savukārt atradīsies arī tādi, kuri noliegs zivju oliņas (kaviāru), bet citi tās bauda kā īpašu delikatesi. Lielā mērā tā ir tradīciju un ierašu lieta. Var saprast, kāpēc zirga gaļu neēd čigāns.
    Pirmo reizi ar zirga gaļu, precīzāk, ar tās desām, saskāros bērnībā, kad Latvijā tika izkauts daudz zirgu, jo valdības politika noteica, ka zirgus pilnā mērā aizstās traktori. Neatceros, kā šīs desas garšoja, un nezinu, vai tajās bija tikai zirga gaļa, taču atceros to sarkanīgo nokrāsu un lielo diametru. Otro reizi man to kā delikatesi pirms gadiem padsmit piedāvāja kādā zviedru ģimenē Stokholmā. Vārītā desa kā desa. Nekas īpašs. Vienīgi apziņa, ka skaitās diētiska delikatese.
    Pašreizējā “cepšanās” sabiedrībā, manuprāt, ir mākslīgi uzpūsta. Var piekrist vienīgi tam, ka uz produkta iepakojuma vajadzētu norādīt tā sastāvu, arī iespējamo zirga gaļas klātbūtni procentos. Dīvaina šķiet cilvēku vēlme zirgus nepieskaitīt liellopiem, bet izdalīt kā atsevišķu sugu un pielīdzināt mājdzīvniekiem, kuri tiek apmācīti un mīlēti.
    Mājaslapā neogeo.lv varam izlasīt, ka 2011. gadā katrs Latvijas iedzīvotājs ir apēdis ap 100 gramiem zirga gaļas. Visi kopā esam apēduši apmēram 800 zirgu. Vēl šajā lapā minēts, ka Valkas SIA “Servilat” gatavotajās aukstā kūpinājuma sudžuka desās ir ap 80 procentu zirga gaļas. Ļaudis pērk un priecājas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kāda vainīte zirga gaļai?

Kategorijas