Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Dažas kopsakarības

Arturs Goba

2012. gada 14. februāris 08:59

358
Arturs Goba: Dažas kopsakarības

Kaut Krievijā izaugusi jauna paaudze, kas PSRS impērijas laikus neatceras, daļā sabiedrības aizvien valda nostalģija pēc "varen plašās" sestdaļas zemeslodes, kas nu kļuvusi krietni mazāka.

Ilgas pēc agrākās impērijas savā priekšvēlēšanu kampaņā cenšas izmantot Putins un viņa komanda, piemēram, dibinot Eirāzijas savienību, ko opozīcijas politiķis Javlinskis kādreiz nosauca par Aziopu.Izmantojot valsts varas aparātu, Putinam 4. februārī izdevās sapulcināt visai iespaidīgu savu atbalstītāju mītiņu, kas skaitliski varētu līdzināties ar opozīcijas rīkoto protesta pasākumu.

Tā kā pašā Maskavā to būtu grūti saorganizēt, cilvēki tika savesti ar autobusiem no gandrīz visas Eiropas daļas, piemēram, no Čeboksariem. Krievijā pietiek reģionu, kuri dzīvo uz Maskavas dotāciju rēķina, un šie ļaudis baidās no nestabilitātes un haļavas zaudēšanas. Un Kremlim nav grūti uzpirkt trūcīgos apgabalus, kamēr valsts kasē bagātīgi ieplūst dolāri un eiro par naftas un gāzes pārdošanu.

Bet praksē pierādījies fakts, ka pašus cēlākos nodomus spēj ietekmēt dažas liktenīgas sakritības, un šoreiz der pieminēt to, ka Putina atbalstītāju mītiņš notika vietā, ko sauc par Poklonnaja Gora. Kas tā par "Pie zemes krišanas" vietu? Nosaukums radies senajā XIV gadsimtā, kad Krievzeme vēl bija mazāka par tā laika Lietuvu. Atcerēsimies vēsturi.

Lietuviešu dižkunigaitis Aļģirds savā mūžā nepārtraukti karoja, izveidodams impēriju no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Starp citu, viņa vadītais leišu karaspēks 1345. gadā pilnīgi nopostīja toreizējo Valku. Vēlāk sakāva tatārus, ieņēma Kijevu un, kad bija iekarota Pleskava un Novgoroda, devās uz Maskavu.

Aļģirdam pretī devās kņazs Dmitrijs, tas pats, kurš desmit gadus vēlāk uzveica tatārus Kuļikovas kaujā. Un tā - 1370. gadā Dmitrijs krita zemē pie Aļģirda kājām un lūdzās saudzēt Maskavu. Krievi to uzskatīja par visas Maskavijas izglābšanos, tāpēc vietu, kurā notika vēsturiskās sarunas, nosauca par Poklonnaja Gora.

Karaganova doktrīnaVēl aizvien savas gudrības klāsta ļaudis, kuri referendumā aicina nepiedalīties, jo krievu valodas piekritēji tik un tā negūs panākumus. It kā runa būtu tikai par valodu.

PSRS mironis vēl nebija atdzisis, kad tika izplatīts dokuments (vai tā viltojums), ko uzskatīja par Pētera Pirmā testamentu, kas aicināja Krieviju paplašināties uz kaimiņtautu rēķina. Vienlaikus tika publicēta arī tā sauktā Karaganova doktrīna, kas aktuāla tieši pašlaik.

Karaganovs aicina nesamierināties ar impērijas statusa zaudēšanu un visu Kremļa militāro politiku virzīt vienam mērķim - atkritušo valstu atgūšanai zem impērijas karoga. Lai tam sagatavotos, jāstrādā trijos virzienos. Pirmkārt, visiem spēkiem bijušajās republikās jāsaglabā krievu kopienas, proti, jāveido "piektā kolonna".

Otrkārt, jāveicina jauno valstu ekonomiskais sabrukums, sekmējot krievu kontroli pār bankām un rūpniecības uzņēmumiem, panākot augsti kvalificētu speciālistu izbraukšanu uz ārzemēm, tostarp Krieviju. Treškārt, nepieciešams aktivizēt tēmu par cilvēktiesību pārkāpumiem, šajā kampaņā iesaistot starptautiskās organizācijas.

Varētu šos murgus neņemt nopietni, ja vien divdesmit gadu praksē šīs doktrīnas programma netiktu īstenota burts burtā.

Tāpēc sapratīsim, ka izprovocētais referendums ir tikai daļa no impēriskā revanša plāna. Ja mūsu iestādes nepratīs Latviju atbrīvot no Lindermana un dažiem citiem provokatoriem, tad ik pa pusgadam sekos jaunu referendumu gatavošana. Par pilsonības piešķiršanu visiem kolonistiem bez izņēmuma. Par Latgales autonomiju ar tālāku pievienošanos Krievijai.

Kulminācija varētu būt referendums par Latvijas izstāšanos no NATO, un tas nekas, ka varētu sākties trešais pasaules karš, kura rezultātā Latvijas vietā paliktu Mēness ainava - ne vairs latviešu, ne krievu.

Eiropa un eiroJaunas ekonomiskās recesijas draudi, par ko tiek diskutēts starptautiskās apspriedēs, ir visai nopietna varbūtība. Pie visa vainojamas ES dienvidu valstis, kuras gadu desmitiem uzturējušas augstu dzīves līmeni, audzējot parādus. Sevišķi bezkaunīgi bijuši grieķi, kuriem pat simts gadu laikā nav iespējams atdot uzaudzētos kredītus.

Pat labvēlīga scenārija gadījumā, ja bankas norakstītu pusi no parāda, bet pārējo summu apmainītu pret ilgtermiņa parādzīmēm, grieķiem dzīves standartu nāksies pazemināt līdz pusbada līmenim. Eiropai kopumā tas var nozīmēt eiro devalvāciju, un līdz ar to vērtību zaudētu arī lats. No tā arī savs labums, jo mūsu precēm uzlabotos konkurētspēja tajās valstīs, kas nav ES dalībnieces.

Lai kādas aplamības darījušas mūsu valdības, vismaz pēdējā laikā ir sākts domāt par tautas saimniecības veicināšanu. Tas attiecas gan uz mazo uzņēmumu atbalsta programmu, gan uz zemju pirkšanas kreditēšanu zemniekiem. Vienlaikus daudz nopietnāk jādomā par lielo projektu īstenošanu, kam naudu dotu Brisele. Tas nozīmē lielāku neatkarību no Krievijas energoresursiem, tas nozīmē ātrgaitas dzelzceļu no Helsinkiem līdz Lisabonai.

Vienlaikus jāveicina vietējā ražošana tajās nišās, kur vieta pašražotām patēriņa precēm, lai mazinātu importu. Galu galā mēs kā izbijušie homo sovieticus divdesmit gadu laikā esam daudzmaz remdējuši badu pēc importētā deficīta.

Iespēju ir daudz. Savu labumu, teiksim, Latvijai dod pat Kalifornijas slieku audzēšana, jo dārzkopjiem tiek saražota vērtīga un no Eiropas nezālēm brīva trūdzeme un tiek nodarbināts kāds simts cilvēku. Starp citu, Dienvidaustrumu Āzijā slieku biomasu izmanto pārstrādē, ražojot olbaltumvielām bagātu barību mājputniem un zivju audzētavām.

Bet padomāsim, cik jaunu darba vietu rastos, ja visus lopkopības atkritumus pārstrādātu biogāzē, ja visus koksnes atkritumus pārstādātu šķeldā, ja visus salmus un latvāņus pārstrādātu granulās... No savas valdības mēs negaidām neko citu, kā ražošanas attīstības veicināšanu.

Piemēram, kāpēc jaunu uzņēmumu nevarētu uz trim gadiem pilnīgi atbrīvot no nodokļiem, izņemot sociālo nodokli par strādājošajiem? Iespēju daudz, vajag tikai rīkoties, un tad nekāda jauna recesija mūs nebiedēs, bet letiņi no īrijām un vācijām brauktu atpakaļ uz dzimteni.