Pieņem spēles noteikumus

2013. gada 12. marts 00:00

344

Uz sarunu uzaicināt RūtuVondu man ieteica skolēni, kuri katru dienu apmeklē bērnu un rotaļu centru “Mana kabatiņa”.

Nav viegli, bet interesanti
Jauniete te strādā pavisam neilgu laiku, bet bērni jau paspējuši viņu iemīlēt. Rūta prot uzklausīt, nomierināt, sapurināt, iedrošināt un iemācīt ko jaunu, tāpēc bērniem viņa patīk. Klausoties par seviteiktos labos vārdus, Rūta pie sevis smaida un atklāj, – viņa Valkā sapratusi, ka var un prot strādāt un sadzīvot ar bērniem. Tas nav viegli, bet interesanti. Rīta pusē centru apmeklē jaunās māmiņas ar mazuļiem, bet dienas otrajā pusē, kad pamatskolā beidzas stundas, saspurdz jaunāko klašu skolēni. Pirms tam Rūtai ir jāpaspēj izkurināt krāsni, sakārtot telpas un izdarīt vēl simts citu mazu darbiņu.
Lai laiks centrā netiktu vienkārši nobumbulēts, Rūta katru dienu ieplāno ko jaunu. Apmeklētāji ar sajūsmu stāsta, cik interesanti bijis iemācīties izkrāsot mandalas (kā skaidro brīvā enciklopēdija “Vikipēdija” mandala ir sanskrita termins, kas burtiskā tulkojumā nozīmē aplis). Par to, ka bērni krāsojuši no sirds, liecina telpas krāsainā siena, kur apskatāmi bērnu darbiņi. Rūta gan skaidro, ka mandalu krāsošana ir noiets etaps, tagad visi kopā mācoties dažādus rokdarbus. Rūta novērojusi, ka reizēm bērniem pietrūkstot pacietības, lai iesākto darbiņu paveiktu līdz galam. Pie tā esot vēl jāpiestrādā. Uz jautājumu, kas interesē desmit gadus un vecākas meitenes, Rūta smaidot atzīst, ka visvairāk tomēr sarunas par puišiem, bet to viņa pieņemot kā pavisam normālu parādību. Ja meitenes prasa padomu, viņa labprāt to sniedz vai arī izskaidro nesaprotamas lietas. Rūta pieļauj, ka bērni viņu pašu uztver kā lielu bērnu, kuram var uzticēties. Tas ir lielākais šī darba gandarījums. Rūta nebaidās viņiem stāstīt arī par sevi. Viņai šķiet, ka atklātība palīdz saprasties.
Te sarunā iesaistās Ilze Leicāne, kas kārto finansiālas lietas saistībā ar “Manas kabatiņas” rēķinu nomaksu, kā arī izlolo projektus, lai centra darbība varētu attīstīties un paplašināties. Un projektu, jāatzīst, ir vesels kalns. Lai bērni, kas centrā pavada vairākas stundas, neēstu neveselīgu pārtiku, piemēram, čipsus, sāļos salmiņus, cepumus un konfektes, ko daži ņem līdzi somā no mājām, pašlaik tiek strādāts pie projekta par veselīgas pārtikas nodrošināšanu centra apmeklētājiem. Veiksmes gadījumā bērni par ļoti simbolisku samaksu varēs launagā baudīt veselīgus ēdienus. Tiek domāts arī par brīvās blakustelpas apdzīvošanu, kur varētu iekārtot bērniem nepieciešamo lietu tirdzniecības vietu. Ilze ir pārliecināta, ka Valkā un tās apkārtnē dzīvo jaunās māmiņas rokdarbnieces, kuras varētu iesaistīties šajā projektā.
Šo ideju par rokdarbnieču iesaistīšanu “Manas kabatiņas” aktivitātēs atbalsta arī Rūta, piebilstot, ka viņai patīk adīt lietas bēbīšiem. Rokdarbniece palepojas ar savu roku radītajām kediņām, kas atgādina jauniešu vidū populārās firmas “Converse” kedas.

Strikti neplāno savu dzīvi
Lai gan Rūta ir tikai 21 gadu veca, viņas dzīve ir bijusi gana interesanta. Valkā viņa kopā ar draugu Vairi dzīvo tikai ceturto mēnesi, bet viņai par pilsētu radies jau savs priekšstats. Uz dzīvi Valkā jaunieši pārcēlās tāpēc, ka te bija iespēja atrast mājokli un darbu. Meitene nenoliedz, ka Valka ir klusa un mierīga mazpilsēta, bet to burvīgu padara Valgas tuvums. Reizēm šķiet, ka Valkā uz ielām neredz nevienu jaunu cilvēku, bet nedēļas nogalēs tie nez no kurienes ierodas un tad uzreiz top priecīgs prāts par to, ka pilsēta nebūt nav izmirusi. Nenoliedzami, arī viņai pietrūkstot vietas pilsētā, kur mierīgi var satikties ar draugiem un padzert tēju. Bet tas esot daudzu Latvijas mazpilsētu trūkums. Uz jautājumu, vai Rūta ir gatava Valkā nodzīvot visu savu mūžu, viņa smejas un saka, ka nav no tiem cilvēkiem, kuri strikti plāno savu dzīvi. Drīzāk viņa ir no tiem, kuri pieņem spēles noteikumus. Šobrīd spēle notiek Valkā. Rūta gan piebilst, ka līdz šim kopā ar draugu reizēm ir gājis kā pa celmiem, jo abiem ir bijušas grūtības ar darba un mītnes atrašanu. Beidzot abiem tieši Valkā dzīve kaut cik ir nostabilizējusies, tāpēc Rūta par tālāko nākotni ir optimistiska. Šeit viņa ir sapratusi, ka vēlētos iegūt augstāko izglītību, lai varētu strādāt par pirmsskolas skolotāju. Iepriekšējā pieredze ar studijām Jelgavā viņai atmiņā palikusi kā mocības, jo bijis jāapgūst gan matemātika, gan fizika, kas galīgi nav meitenes stiprā puse. Tāpat viņa joprojām sapņo par ceļošanu. Rūta apzinās, ka tam nepieciešama nauda, bet cer, ka izdosies atkal kopā ar Vairi aizdoties tālēs nezināmajās. Viņiem ir kopīga ceļošanas un dzīvošanas pieredze ārpus Latvijas robežām. Pirms dažiem gadiem Rūta ar draugu stopējot nokļuva Holandē un nodzīvoja tur veselu mēnesi. Jautāju, kāpēc tieši Holandē? Rūta atklāj, ka tas bijis sveiciens tuvākajai draudzenei debesīs. Viņas abas vidusskolas gados sapņojušas par nokļūšanu Amsterdamā, bet diemžēl draudzene izvēlējās aiziet no šīs dzīves. Šī tēma Rūtai joprojām sāp un bez asarām acīs viņa par to nespēj runāt. Ceļojums uz Holandi bija sveiciens un pierādījums pašiem sev – ja kaut ko ļoti vēlas, viss ir iespējams!
RŪTA VONDA
• 21 gadu veca kuldīdzniece
• Pašlaik dzīvo Valkā
• Pabeigusi Druvas vidusskolu Saldus pusē
• Gadu studējusi Lauksaimniecības universitātē Jelgavā
• Pašlaik strādā bērnu un rotaļu centrā “Mana kabatiņa”
• Galvenie vaļasprieki ir adīšana un ceļošana stopējot
• Tālākais stopēšanas galapunkts – Holande

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pieņem spēles noteikumus

Kategorijas