Arturs Goba: Tā dzerdami, bāleliņi...

2012. gada 6. februāris 10:44

612

Tuvojas mums uzspiestā referenduma laiks. Un tieši tāpēc mēs aizvien skaudrāk sākam apzināties, cik bīstamā izdzīvošanas zonā nokļuvusi latviešu nācija. Esam jau tiktāl, ka publiski kautrējamies sevi nosaukt par nāciju.

Kaut esam iemantojuši savu neatkarīgu valsti, kas ir pilntiesīga ANO locekle, par latviskas Latvijas gandrīz vienīgo pazīmi sludinām latviešu valodu. Pirmskara politiķis Fēlikss Cielēns domāja mazliet citādi: "Parasti mēdz domāt, ka tautu un valsti tur kopā valodas saites...

Tautu galvenokārt saista kopā tās īpatnējā garīgā kultūra, tikumi, paražas un it īpaši pagātnes kopējie liktenīgie pārdzīvojumi, kas jo dziļi iespiedušies tautas kolektīvā atmiņā." Dīvaini, bet gandrīz precīzi saskan ar to nācijas definīciju, kādu man augstskolā lika mācīties pēc Staļina darbiem.

Ja tagad esam kļuvuši tik mazspējīgi, tad daļēji tāpēc, ka ilgus gadus neesam mācījušies Latvijas vēsturi, ka mums atrodas profesori, kuri aicina Dainu skapi izmest pa logu. Un arī tāpēc, ka pirms divdesmit gadiem ideālistu izcīnītās neatkarības apstākļos varu valstī saņēma pragmatiķi un bezmugurkaulnieki, kuriem acu mirdzums bija vērsts tikai pārticības zemju virzienā, bieži vien raugoties pāri savai tautai.

Tāpēc nav jābrīnās, ka aptaujās astoņi procenti latviešu gatavi balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu. Un tie ir ļaudis, kuriem kaut ko ieskaidrot būtu veltas pūles - tes tādam kaut mietu uz paura. Šie cilvēki nesaprot pat to, ka divvalodības apstākļos valsts pārvaldes izdevumi pieaugtu par vairākiem desmitiem miljonu.

Mums kaimiņos atrodas Baltkievija, kur kopš 1994. gada noteikta divvalodība. Baltkrievu valoda lingvistiski ir unikāla, jo gandrīz pilnībā saglabājusi senslāvu skanējumu kopš Kijevas Krievzemes laikiem. Tagad šo seno valodu dzird vairs tikai pavisam nomaļos mežvidus ciematos. Ja mēs rīkosimies pēc Lukašenko metodes, tad arī pie mums pēc gadiem divdesmit vienīgi apsūnojuši kapu uzraksti būs redzami latviešu valodā.

Latgales likteņiNovadi, kas kādreiz ietilpa Vitebskas guberņā, vēl trīsdesmitajos gados skaitījās saimnieciski atpalicis novads. Dominēja sīkzemnieki ar lielām ģimenēm. Daudzi latgalieši nāca uz Vidzemi peļņā: cirvis pār plecu, zāģis jostas vietā ap vidukli, gāja no mājas uz māju un piedāvājās malku sagatavot. Rudeņos apstaigāja sētas, linus kulstīdami. Vienīgi Kārlis Ulmanis sāka pievērst lielāku vērību tālumniekiem, bet sevišķi daudz nepaspēja izdarīt.

Tagad dzird runājam, ka Latgalē, kur daudz skaistu ainavu, ap 60 procentiem zemju mantinieki jau paguvuši pārdot ārzemniekiem. Daudzi aizbraukuši uz īrijām, bet daudzi vienkārši nodzērušies līdz personības degradācijai. Atļaušos citēt tautasdziesmu:Tā dzerdami, bāleliņi,Mēs godā netiksim,Tā mēs savu tēvu zemiDrīz citiem atdosim.

Tautasdziesmā par tēvu zemi sauc ikvienas dzimtas paaudzēs mantoto saimniecību, Vidzemē parasti tā bija vienu arklu jeb apmēram 48 hektārus liela saimniecība. Kopš latvieši apzinās sevi kā nāciju, par tēvu zemi var saukt visu valsti. Un tā mēs savu valsti iztirgojam - pa gabaliņam vien. Vēl atliek iztirgot arī valodu, un tad būs kā mūža nogalē bija atskārtis Vilis Lācis. Ciemodamies pie savu darbu tulkotājas, sēdējis Gaujas krastā un skumji noteicis: "Un pienāks laiks, kad šeit stāvēs uzraksts - te kādreiz dzīvojuši latvieši."

Krievijas pierobežā cilvēki, neredzēdami nekādu pretimnākšanu no Latvijas valdības, demonstratīvi pāriet krievestībā, jo, piemēram, Zilupes novadā "Latvijas Avīzi" vairs abonē tikai četri pasūtītāji, liekas, bibliotēkas. Cilvēki redz tikai to, ka aiz robežas degviela divreiz lētāka, šņabis un cigaretes gandrīz par brīvu. Un secinājums viņiem tāds, ka Krievijā viss labi un pareizi, bet pie mums nepareizi.

Dombrovska valdība klapē sev uz pleca par veikto izdevumu "konsolidāciju", bet pierobežas ļaudīm ierobežo preču vešanu no Krievijas. Tikmēr īstā kontrabanda Latvijā tiek ievesta ar vagoniem un kuģiem. Starp citu, kas braucis pāri robežai, tas brauks arī turpmāk. Balvēnieši un ludzānieši brauc caur Igauniju, krāslavieši un ilūkstieši brauc uz Baltkrieviju caur Lietuvu. Un vedīs ne tikai akcīzes preces, jo, teiksim, Baltkrievijā pēc "zaķīšu" devalvācijas augstas kvalitātes cukurbiešu cukurs smieklīgi lēts. Ietiepība nav intelekta pazīme.

Mazs atgādinājums krievvalodīgajiemIr laikam patīkami rīkot kampaņas pret savu mītnes valsti, ja aiz muguras jūtams lielās Krievzemes atbalsts, kā runā, arī pavisam reālā naudas izteiksmē. Mani šajā kontekstā uzjautrina, cik ļoti visi pārliecināti, ka Krievijā par prezidentu kļūs Putins.

Esmu jau rakstījis, ka tik ļoti drošs šāds vēlēšanu iznākums nemaz nav. Aiz liktenīgas pārgudrības Putins nesen iešāvis sev kājā, proti, vēlēšanām nav reģistrēts pieredzējušais politiķis Javlinskis. Doma bijusi tāda: kādi pieci procenti Javlinska piekritēju neies uz vēlēšanām vispār, līdz ar to proporcionāli lielāks pārsvars būs Putinam. Bet izskatās, ka Javlinska piekritēji balsos par miljardieri Prohorovu. Turklāt Prohorova finansiālās iespējas visai lielas, tāpēc intriga kļūst pavisam interesanta. Vēl nekas nav teikts, kurā kapsētā zvanīs.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Tā dzerdami, bāleliņi...

Kategorijas