Arturs Goba: Laiks atdzimt pašcieņai

2012. gada 19. janvāris 09:04

512

Tagad, kad lielkrievu impērisma dvaka latviešu nācijai pūš tieši sejā, ar skumjām jāsecina, ka ilgie okupācijas gadi mūsu sabiedrību degradējuši tiktāl, ka retais vairs spēj apzināties reālus draudus tautas eksistencei.

Izrādās, ka tie vārdi, kurus Uldis Ģērmanis sacījis 1986. gadā, aktuāli arī šodien: "Lai kāda tauta varētu pastāvēt, tai vajadzīga sava pašcieņa. Kas pats sevi necienīs, to necienīs arī neviens cits."Izjutuši mūsu nācijas gara mazspēju, šovinistiskie spēki rīko referendumu par krievu valodas ieviešanu kā otru oficiālo valsts valodu, kas faktiski nozīmētu atgriešanos pie padomju laiku prakses.

Un atrodas liela daļa sabiedrības, kas sola šo provokāciju ignorēt, tostarp arī Valsts prezidents. Un te patiešām vietā gudrā Zālamana vārdi: "To mirstamu cilvēku pārdomāšanas ir bailīgas un izprātošanas ir nepastāvīgas." Vai patiešām mēs kā tauta sevi apzināmies nolemtu?

Gļēvas ir mūsu valdības un mūsu tiesas, jo pilnīgi skaidrs, ka referenduma ideju bija iespējams novērst pašā aizsākumā, jo tā ir pretrunā Satversmes garam un burtam. Sava vaina pienākas no vecajām demokrātijām ieviestajam politkorektuma kultam, ko sludinājušas gan "Delna", gan citas cilvēktiesību organizācijas.

Un ļoti liela vaina pienākas postpadomju skolām, kurās divdesmit gadu laikā nespēja ieviest Latvijas vēstures mācīšanu, bet patriotisma jūtu audzināšanu aizvien uzskata par apgrēcību.

Pirms deviņdesmit gadiem, kad praktiski veidojās Latvijas Valsts aprises, ekonomiskā situācija bija visai dramatiska, bet tolaik valsts vadībā stājās cilvēki, kuri reāli kaujas laukā bija cīnījušies par brīvību. Tolaik muižu zemes netika iztirgotas ārzemniekiem, bet sadalītas pašu zemkopjiem.

Beidzot mums būtu pienācis laiks konceptuāli pārskatīt sarkano strēlnieku lomu Krievijas pilsoņu karā. Ja atskaita dažus procentus pārliecināto boļševiku, tad vairums strēlnieku cīnījās par brīvu Latviju, jo ne jau Deņikins vai Judeničs, ja varētu, būtu pieļāvuši neatkarības atzīšanu Baltijas tautām. Neatkarību solīja vienīgi Ļeņins, jo pat Kerenska valdības ministri savulaik bija nicīgi sprieduši, sak, tad jau samojedi arī prasīs neatkarību.

Krievijas politiķu iebildumiMums grūti iedomāties, ka, teiksim, britu politiķi lolotu sapņus par bijušās koloniālās impērijas atjaunošanu. Pavisam cits noskaņojums valda Kremļa aprindās. Pat demokrāts Jeļcins veda netīkamas sarunas ar Lukašenko, lai Baltkrieviju piesaistītu bijušās impērijas kaujas ratiem. Putins pierādījis, ka pat niecīgā Dienvidosetija noder savas ietekmes telpas paplašināšanai.

Gan Krievijas presē, gan internetā itin regulāri tiek paustas idejas par krievu tautas likumīgajām tiesībām uz Baltijas zemēm, un šajā virzienā prātuļo ne viens vien Latvijas krievvalodīgais. Jau esmu rakstījis par lienošo revanšismu, un šādas noskaņas uzkurina gan ekonomiskā krīze, gan mūsu nespēja ienaida cēlājiem dot pretsparu. Dažam, lūk, Latvija esot vieta personīgai paradīzei, proti, "zeme, kurā gribas atgriezties uz tanka".

Un nevajag sevi mierināt ar domu, ka mūsdienās nekas tāds vairs nav iespējams. Tiesa, mēs esam ES un NATO dalībvalsts, bet pasauli plosa krīzes. Franks Gordons tāpēc atgādina par kādu antiutopiju, ko angļu "Daily Mail" publicējusi nesen.

Apmēram tā: ap 2014. gadu krīzes saasinājuma laikā vācu-franču armija sāk karot pret angļiem, rezultātā Latvijā bezdarba līmenis sasniedz 35 procentus, Rīgas ielās sākas etniskie nemieri, un tad Putins sūta Krievijas karaspēku, lai "atjaunotu kārtību". Šāda antiutopija mums var likties stulba, bet nedaudz piedomāt der. Jo ir taču cilvēki, kuri referendumu grib izmantot par ģenerālmēģinājumu.

Cilvēki bez nacionālās pašcieņas aizvien sludina, ka referendumā nav nozīmes balsot "pret", jo balsotāju "par" krievu valodu nebūs pietiekami daudz. Kaut pēdējā laikā mūsu presē atsevišķi Latvijas patrioti ir pauduši gana pārliecinošus argumentus, kāpēc nedrīkstam palikt malā, liekas, ka paši "gudrākie" spriedēji vispār neko nelasa.

Dīvaini, ne visu iespējams nodrukāt Latvijā. Tā Andrejs Lucāns plašu rakstu publicējis avīzē "Latvija Amerikā", kurā viņš galvenos etniskā naida cēlājus - Lindermani, Osipovu, Gapoņenko - iesaka izraidīt no Latvijas bez tiesībām jebkad šeit atgriezties.

Esam sanīkušiTagad redzam, ka Saeimā ievēlētie "Saskaņas centra" deputāti aizvien vairāk sevi diskvalificē kā Latvijas politiķi. Es pieļauju, ka pēc tam, ja latvieši referendumā būs parādījuši patiesu mugurkaulu, tad krievvalodīgo kopiena varētu radikalizēties, izveidojot tādu partiju vai grupu, ar kuru būtu iespējams sadarboties. Šeit Valkā vai Smiltenē etniskie jautājumi šķiet maznozīmīgi, Lindermana galvenie piekritēji jāmeklē Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, kur liels skaits izbijušo padomju militārpersonu vai kompartijas funkcionāru. Naida cēlājiem ērti darboties sabiedrībā ar zemu kolektīvo pašcieņu.

TV raidījumā par lielo aizbraukšanu skanēja skarbi vārdi - latvietes ir pašas lētākās. Bet atzīsim, ka vainojamas ne tikai pašas meitenes, kuras izmisumā gatavas avantūrām ārzemēs. Teiksim, ja meitene ir no bērnunama, kādas viņai iespējas pastāvēt Latvijā? Jaunie puiši puse studē augstskolās, viņiem savas kompānijas.

No pārējiem daļa aizbraukusi uz īrijām, un atlikušie vispār nav piemēroti ģimenes dzīvei. Bet meitenēm vajadzīgs kaut jel kāds patvērums... Tas ir viens no piemēriem, kas raksturo sabiedrībā valdošo vienaldzību pret līdzcilvēkiem, jo daudz vieglāk visā vainot valdību vai oligarhus. Šādu mūsu sanīkumu un vispārnacionālu ideālu trūkumu sekmīgi izmanto tie revanšisma spēki, kuriem kājas aug Krievzemē.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Laiks atdzimt pašcieņai

Kategorijas