Arturs Goba: Garlaicīgi nebūs

2012. gada 5. janvāris 13:37

673

Nacionālā neatkarība un brīvība ir vērtības, ko latviešiem vēstures gaitā ik pa brīdim nācies apstiprināt no jauna. Un gaidāmais referendums par valsts valodu ir šāds gadījums.

Nav no svara, vai "viņi" vispār spēj savākt vajadzīgo balsu daudzumu, jo jautājuma dziļākā būtība nav par krievu valodas lietojumu. Zemtekstā jau no paša aizsākuma ir vēlme pazemot latviešus kā nāciju, turklāt paveicot to par pašu latviešu nodokļu maksātāju naudu.

Aizvadītās vasaras referendums par Saeimas atlaišanu bija politisks farss, un mēs paši tagad varam novērtēt, cik viegli ar populāru saukli apmaut lielāko daļu sabiedrības. Tagad izšķiršanās ir daudz nopietnāka, jo naivuma pietiek gan krieviem, gan latviešiem - katram individuālā izpausmē. Pilnīgs absurds ir tas, ka referenduma rosinātājs ir nepilsonis, kura mērķis sanaidot cilvēkus, jo taisnība Valdim Artavam, kurš Lindermanim veltīja skarbus vārdus: "Ko tu, mūdzi, naidu celt/ Līdi zemē manā?"

Lindermanim pašam liels gandarījums, jo man nesaprotamu iemeslu dēļ televīzija gandrīz ik vakaru rāda skatītājiem viņa laimē starojošo vaigu. Mani māc bažas par to, ka ar šādu sarainā ģīmja demonstrēšanu daļā tautas var izraisīt antisemītisma jūtas, un tā būtu nelaime, kāda latviešiem nemaz nav vajadzīga. Savā mūžā jau vienreiz esmu kaut ko līdzīgu pieredzējis, kad faktiski viena Šustina nelietību dēļ tika izprovocēts antisemītisma uzvilnis.

Saistībā ar referendumu jāmin arī "Saskaņas centra" pretrunīgā pozīcija. Lūk, viņus neviens neņemot valdībā... Loģiski gan būtu bijis, ja saskaņieši paši mēģinātu veidot valdību, aicinot koalīcijā citas partijas, bet neveiksmes gadījumā dibinātu ēnu kabinetu.

Bet notikumu gaita pierādījusi, ka šim politiskajam spēkam nevar uzticēties kā partnerim - nodos pie pirmās iespējas. Postpadomju tipa politiķiem galvenie cīņas ieroči ir demagoģija un blēdīšanās. Demokrātijas trūkums ir tas, ka to savās interesēs prot izmantot arī negodprātīgi ļaudis.

Latvijas pilsoņiem neatkarīgi no tautības vajadzētu ne tikai piedalīties klusā kurnēšanā, bet doties uz referendumu un pierādīt, ka valsts pastāvēšana ir pašvērtība, ko nedrīkst apšaubīt mums naidīgi spēki.

Atbilde prātuļotājiemLaikrakstos gadās lasīt "balsis iz tautas", kurās tiek noliegta Latvijas dalība Eiropas Savienībā un NATO. Sak, no vienas savienības tikām vaļā, nu tagad Maskavas vietā mūs izrīko Brisele.

Jau senie domātāji teikuši, ka gudrais meklē patiesību, bet muļķim viss ir skaidrs tāpat. Lai kādas grūtības pārdzīvo tā sauktā eirozona, valstu ekonomiskās savienības pamatā ir princips par visu dalībvalstu līmeņu izlīdzināšanu. Šim nolūkam veidota kopīga kase, kurā bagātās valstis iemaksā, bet trūcīgajām piešķir subsīdijas.

Vienmēr varam vēlēties vairāk, bet ir jābūt galīgi apsēstam ar visa noliegšanu, lai neredzētu, ko mums devusi dalība ES. Paraudzīsimies sev tuvākajā apkārtnē un atbildēsim, kas būtu noticis ar mūsu zemniecību, ja lauki nesaņemtu naudiņu no Briseles. Lai atsaucas kaut viens zemkopis, kurš būtu varējis izdzīvot bez šāda atbalsta.

Un tie visai dārgie celtniecības objekti taču arī tapuši tikai par ES Kohēzijas un citu struktūrfondu naudu, jo Latvijas budžets par plānu, lai spētu finansēt sporta zāles pie skolām, lai izbūvētu Valkas tranzītceļu, lai vienā sezonā izbūvētu kanalizācijas un ūdensapgādes vadus 26 kilometru garumā.

Cita lieta, ka mēs paši nejaudājam visu atvēlēto finansējumu apgūt, jo ikvienam ierēdnim un politiķim liekas, ka viņa kaimiņam ticis pārāk daudz. Bet pamatot jau var jebkuru aplamību. Mans tēvs gan šādās situācijās teica: "Kā tam cilvēkam neriebjas muldēt!"

Pāri robežai raugotiesKad pienāks referenduma diena, ikvienam vajadzētu piedomāt par kaimiņu viņpus Zilupei. Krievijas valdošās elites aprindās valda apjukums un satraukums. Zobgaļi gan apgalvo, ka vārds elite esot aizgūts no šķirnes mājlopu izkopšanas prakses.

Bet fakts ir tāds, ka pēc tam, kad opozīcija Maskavas Saharova prospektā spēja sapulcināt vismaz simts tūkstošus protestētāju, vairs pat ciniskajam Putinam negribējās ironizēt par apģērba rotāšanu ar "prezervatīviem" (domātas mītiņa dalībnieku baltās lentītes).

"Levadas centra" veiktā aptauja liecina, ka starp manifestācijas dalībniekiem 55 procentiem bijusi augstākā izglītība. Vairums - 22 % - atzinušies, ka būtu gatavi par prezidentu redzēt juristu Navaļniju, 15 % gatavi balsot par miljardieri Prohorovu, ap 10 % - par liberāli Rižkovu, bet Putina kandidatūru gatavi atbalstīt tikai viens procents maskaviešu.

Kremļa varasvīri tautas nomierināšanai veic steidzīgus pretsoļus, piesolot lielāku demokrātiju. Pat Putinam skaidrs, ka šoreiz nav iespējams izmantot Novočerkaskas metodi, ko aprobēja Hruščovs, kaut Kadirovs būtu gatavs no Čečenijas uz Maskavu nosūtīt savu uzticamāko bataljonu ar kalašņikoviem uz ložmetējiem.

Lai nomierinātu opozīciju, tiek veikta pašu vērtīgāko kadru rotācija, ieskaitot Kremļa ideologa Surkova pārcelšanu saimnieciskā darbā. Par Putinu pašu jāteic, ka viņš, apzinoties iespējamo sodu par daudzajām nelikumībām, jūtas kā pieķēdētais ložmetējnieks, kuram vienīgā iespēja ir atšaudīties līdz pēdējai patronai.

Uz ko var cerēt Putina režīms? Vispirms viņa galvenie atbalstītāji meklējami tālumniekos (Kārļa Ulmaņa radīts apzīmējums atpalicējiem), kuri sagaida finansiālu atbalstu no Centra. Ziemeļkaukāzs var nodrošināt pat simts procentus balsu. Pašreizējā opozīcija atgādina mūsu kādreizējo Tautas fronti, kur valda liela uzskatu izkliede.

Var notikt, ka ar polittehnoloģijām un blēdībām Putinu ievēl par prezidentu, bet tādā gadījumā situāciju var mainīt tie divi mēneši, kas paredzēti starp vēlēšanām un nākamā prezidenta inaugurāciju, jo Krievijā izveidojusies pašapzinīga vidusšķira, kura sākusi apzināties savu kolektīvo spēku.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Garlaicīgi nebūs

Kategorijas