Arturs Goba: Bažas un satraukums

2011. gada 25. novembris 11:23

627

Tā esam raduši dzīvot. Sākot vismaz ar bēdīgi slavenajām Pavlova reformām, kad padomju cilvēkiem burtiski konfiscēja naudas uzkrājumus, arī neatkarīgajā Latvijā pieredzēti vairāki dramatiski gadījumi, kad daudzi cilvēki zaudējuši ar cerībām krātos līdzekļus.

Tautas banka izputināja noguldītāju naudu dažu cilvēku muļķības dēļ laikā, kad jaunajai valstij trūka profesionālu finansistu. "Banka Baltija" tika izlaupīta, Laventam cerot uz lata devalvāciju. Parex banku nogremdēja nepareiza kreditēšanas sistēma, kas noveda pie nespējas atmaksāt sindicētos īstermiņa kredītus ārvalstu bankām.

Protams, arī Kargins un Krasovickis nebija aizmirsuši par sevi. Lai glābtu banku, valsts bija spiesta ieguldīt gandrīz miljardu latu, ko tagadējā "Citadeles" banka steidz atmaksāt ar visiem procentiem (šī nauda pensionāriem nav zudusi, kā viens otrs brēkā).

Krājbankas sabrukums nav nekāds bankrots, tā ir visbanālākā izlaupīšana. Dīvaini, kāpēc valdes priekšsēdētājs Priedītis izlikās neko nezinām par krievu mahinatora Antonova pagātni, jo vajadzēja taču būt zināmam gan par bēgšanu no Krievijas, kur ar Antonova vārdu saistās līdzīga banku izlaupīšana, gan dažas nepierādītas pasūtījuma slepkavības. Laikam taču ne visi bijušie komjaunatnes līderi ir spējīgi strādāt atbilstoši likumiem, vairāk uzticoties komjaunieša godavārdam.

Bet Lietuvas valsts nav bijusi tālredzīgāka, kad pieļāva bankas pārdošanu cilvēkam ar tumšu reputāciju. Bet iepriekšējā pieredze ar bandītu Dekanidzi un pat ar prezidenta Paksa korumpēšanu leišu brāļukiem neko nebija iemācījusi. Savukārt mūsu Krājbankas pārdošana vairāk saistāma ar latviešu bāleliņu alkatību, jo agrākie akciju turētāji gluži vienkārši gribēja tikt pie skaidras naudas.

Gluži kā daudzie īpašnieki nolēma saņemt naudu, sagraujot Latvijas cukura ražošanas nozari. Starp citu, cukurfabrikas darbotos vēl tagad, ja vien tās pārvaldītu kolektīvs orgāns - cukurbiešu audzētāju kooperatīvs. Prieks tagad par to, ka piena ražotāji ceļ paši savu pārstrādes rūpnīcu, jo tā ir zināma drošība gadījumam, ja lielo kombinātu privātīpašnieki kādu dienu sadomā visu izlaupīt un paši pazust kaut kur Maskavā vai Londonā.

Cilvēku pieredze ir tāda, ka tagad uztraukumi ir pat lielāki par reālajiem draudiem zaudēt pensiju iekrājumus. Vērojot TV intervijas, jāpārliecinās, ka visskaļāk kliedz un vaino valdību tie, kuri neko nav dzirdējuši un sapratuši.

Kad pirms trim gadiem sākās dažu ASV banku sabrukums, savā komentārā tiku sabiedrību brīdinājis par mūsu baņķieru tuvredzību. Toreiz kāds vīrs man uz ielas bruka virsū ar visādiem apvainojumiem. Gribētu pajautāt šim gudrelim, ko viņš domā tagad, tikai... laikam par vēlu.

Politiskās nekrietnībasUz parakstu vākšanas fona par krievu valodu daudz uzskatāmāk kļūst redzami "Saskaņas centra" politiķu nekrietnie nolūki un paņēmieni. Sajutuši aiz muguras Maskavas atbalstu, pat paši tramīgākie visa latviskā ienīdēji kļūst varen bravurīgi.

Līdz šim populārais Ušakovs pierādījis, ka viņam vispār nevajadzētu nodarboties ar politiku, savukārt Urbanoviča cerības nokļūt pie varas nākampavasar liecina, ka šim augstprātim zudusi realitātes izjūta. Ar Urbanoviča cerībām ir gandrīz kā tam lapsas kūmiņam, kas visu dienu ganībās sekoja bullim cerībā, ka varbūt tomēr nokritīs kaut kas gards.

Vienlaikus popularitāti tautā krasi zaudējis nesen apjūsmotais Zatlers. Un man gribas izmantot nosacītas paralēles vēsturē.

Kad Krievijā notika Februāra revolūcija, pats dievinātākais vīrs bija advokāts Karenskis, kurš kļuva par premjeru. Lai izpatiktu tautas masām, nemitīgi tika celtas algas, līdz inflācija tautu noveda līdz badam. Kad izraisījās Korņilova dumpis, Karenskim bija iespēja iet kopā ar labējiem spēkiem un likvidēt boļševisma draudus. Karenskis gāja pret Korņilovu un jau sāka apsvērt iespēju bloķēties ar savu skolas un studijas biedru Ļeņinu. Bet boļševikiem šāda koalīcija vairs nebija vajadzīga, un, ja arī kaut kas līdzīgs notiktu, tad Ļeņins un Trockis drīz vien no Karenska atbrīvotos.

Zatlera aplamība bija tieši tā, ka pretēji loģikai viņš pūlējās veidot valdību ar tā sauktajiem sociāldemokrātiem, pareizāk, ar krievvalodīgajiem populistiem. Tagad redzam, ja arī šis nodoms būtu īstenojies, Urbanoviča - Ušakova veidojums ātri vien savu sabiedroto "uzmestu", padarot valdības darbu neiespējamu. Tagad rezultāts ir tāds, ka pats Zatlers dažu mēnešu laikā novecojis vismaz par desmit gadiem.

Latvijai pašlaik nav pašas lielākās problēmas vienas izlaupītas bankas zaudējums. Daudz nopietnāks drauds ir nodokļu maksātāju skaita sarukums, darba spējīgajiem tautiešiem aizbraucot no valsts. Paliek pensionāri, kuriem nav kur braukt. Ja no valsts emigrēs vēl, teiksim, simts tūkstoši, tad budžetā vispār neieplūdīs nodokļu nauda. Un tad pēc pāris gadiem cits nekas neatliks, kā krasi samazināt pensijas apmērus. Tā būtu patiesi katastrofa. Tad var pienākt brīdis, kad pat antonoviem, karginiem, laventiem vairs nebūs ko laupīt.

Dažos vārdos jāpiemin tas politiskais fons, ko rada Krievija, jo uz Putina kliķes panākumiem vēlēšanās cer mūsmāju saskaņieši. Nopietni pētījumi liecina, ka Putins pilnībā zaudējis savus fanātiskos pielūdzējus, bet pirmo reizi Krievijā publika atļāvusies izsvilpt pretendentu uz prezidenta amatu, bijuši pat kliedzieni: "Vācies prom!" Krievijā ir 18 miljoni trūkumcietēju, kuri iztiek ar mazāk nekā vienu dolāru dienā - viņi, ja vispār balsos, tad visdrīzāk par komunistiem. Lai nodrošinātu sev panākumus, Kremļa elite trīskāršo algas virsniekiem un divkāršo policistiem, pieliek arī pensijas. Tas radīs inflāciju? Ak, tas jau pēc vēlēšanām. Un balsošanas rezultātus jebkurā gadījumā "Čurovs uzzīmēs" (Čurov narisujet). Kremļa elite šausmīgi baidās no tautas nemieriem.

Pagaidām tauta dienām ilgi stāv rindā, lai saņemtu svētību no izstādītās Dievmātes relikvijas. Impērists Prohanovs secina, ka tauta dzīvo apokaliptisku notikumu jausmās.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arturs Goba: Bažas un satraukums

Kategorijas