«Ja jāizvēlas starp pārtiku un stādiem, noteikti ņemšu stādus» ("Dzīvespriekam" 2011. gada jūlijs)

2011. gada 14. augusts 09:09

552

«Ja jāizvēlas starp pārtiku un stādiem, noteikti ņemšu stādus» ("Dzīvespriekam" 2011. gada jūlijs)

No lāpstas līdz zāliena pļaujmašīnai - gadu no gada jelgavniece Indra Dombrovska par savu dārzu dažādās nominācijās saņēmusis balvas konkursā «Sakoptākais pilsētvides objekts».

Tagad viņa pat smej, ka savulaik saņemto ar benzīnu darbināmo zāles pļāvēju, ko nelielajā platībā izmantot būtu apgrūtinoši, pamanījusies iemainīt pret bruģi, ar ko zālienā izlikti lokveida celiņi.

«Jau piecu gadu vecumā vecmāmiņas dārzā dobēs stādīju nezāles,» Indra atceras, ka interese par dārzu lietām viņai bijusi no bērna kājas. Lai gan dārzkopības gudrības nav skolā gūtas, aizraušanās ar puķēm un košumkrūmiem ir tik liela, ka Indras pieredzi un dabā īstenotus padomus nu jau apbrīno arī vairākas draugu ģimenes, bet viņas izlolotais dārzs ap darbavietu ļāvis to nupat atzīt par pilsētas sakoptāko sabiedrisko iestādi.

«Projektus nezīmēju, bet daru ar izjūtu - no rīta izeju uz lodžijas, skatos no augšas dārzā un domās redzu, kur ko pamainīt, ko ņemt laukā, kur vajadzētu ko jaunu. Īpaši skolojusies neesmu, bet mācos no savām un citu kļūdām,» atklāj Indra.

Kolekcijas dārzs 750 kvadrātmetrosKad Indra pirms 17 gadiem pirmoreiz spēra kāju savā jaunajā dārzā, iepriekšējie saimnieki to bija izveidojuši par «ēdamdārzu».

Nieka 500 kvadrātmetrus sedza vecu ābeļu vainagi, zem kuriem ierīkotas kartupeļu vagas un ogu krūmi, tumšākajā stūrī starp divām sienām siltumnīcā nīkuļoja tomāti, bet teritorija bija norobežota ar mežonīgām kaukāza plūmju rindām. Līdzīgi dārzi bija arī visiem tuvējiem kaimiņiem.

Tagad no kādreizējās ābeļu «godības» palikuši vien trīs apzāģēti augļukoki. Izrādot nelielo apstādījumu platību, kur tomēr pamanās sadzīvot simtiem dažādu sugu un šķirņu košumaugu, Indra ik palaikam viegli aizsper sabirušos ābolīšus no celiņa.

Bez teikšanas ir skaidrs - ja vien vīrs nebūtu pretī, arī palikušajām ābelēm viņa neminstinoties piespriestu zāģa tiesu. «Man te tikpat kā nav ēdamu lietu,» viņa teic, bet pēc brīža uz jautājumu par stādos ieguldīto naudu atbildēs: «Ja jāizvēlas, pirkt pārtiku vai stādus, noteikti ņemšu stādus.» Tā arī gadu no gada dārzs papildināts ar aizvien jaunām kultūrām, daļa no tām savu mūžu jau nodzīvojuši, un to vietā nākuši jauni augi, bet vairums ik gadu bez žēlastības jāapgriež, lai nenomāktu citus. Indras drosmīgā rosība mudinājusi arī kaimiņus atteikties no kartupeļu vagām, atvēlot vietu zālienam un apstādījumiem.

Dobes pa dārza perimetruTā kā dārza platība salīdzinoši maza, vieta košumaugiem tajā atvēlēta tikai ap māju un dobēs abpus žogam. Sākot veidot dārzu, augsne daudz nav ielabota, jo iepriekšējie saimnieki uz būvgružiem jau bija saveduši gana daudz melnzemes. Tādējādi Indras dārza pamatne nodrošina labu drenāžu, un augi par tādu gaisa un ūdens caurlaidīgu augsni pateicas ar spēcīgu kuplošanu.

Pirmais, ko pamana viesi, ir glīti un zemu nofrizētais zāliens. Sēts pirms vairākiem gadiem, biezāk, nekā norādīts uz iepakojuma, turklāt speciāli izvēlēta sporta laukumiem domātā sēkla. Bieži un zemu pļaujot, mēslojot, regulāri laistot un ravējot nezāles, panākts, ka zāliens izskatās kā zaļš paklājs. Daudzi viesi pat kautrējoties uz tā kāpt un pirms tam grasās novilkt apavus.

Puķu dobes gan Indra mēdz palutināt ar kādu svaigas kūdras kārtu, bet skujeņiem, arī viršaugiem un citiem skābu vidi mīlošiem augiem speciāli gādāta neneitralizēta kūdra.

Skujeņiem nepatika ziemaPastaigu pa dārzu sākam, apstājoties pie skujeņu dobes. «Tādus brīnumus vēl nebiju redzējusi,» Indra stāsta, ka šis bija pirmais pavasaris ar tik lieliem apstādījumu postījumiem. Zem biezā sniega izsuta virkne kadiķu un citu skuju kokaugu, nobeidzās visi virši, arī Mandžūrijas arālija, kuras skaistums slēpjas ērkšķainajā stumbrā, milzīgajās lapās un ziedos. Tādi pusdzīvi ērmi dārzā nav atstāti, tāpēc mazliet paplašināts zāliens, bet vairuma izņemto augu vietā nu jau kuplo jauni klājenisko kadiķu stādiņi. «Jāplēš ārā bez žēlastības, arī citi augi, kas ar laiku nolietojas,» saka Indra. Tādējādi pat nelielā dārzā pāraugušu un gadiem grieztu augu vietā iespējams viest jaunumus un pārmaiņas.

Gar noziedējušiem ziemzaļo un vasaras rododendru krūmiem mūsu ceļš aizved gar māju, kur sētas ziemeļrietumu stūrī plešas sūrene. «Nezāle, zvērs, bet posmotie kāti ir ļoti labs floristikas materiāls,» Indra atklāj vēl kādu savu aizraušanos, par ko liecina pašas pīti un vasaras puķēm piestādīti grozi vairākās dārza vietās.

Mājai vīteņu kažoksTeju no visām pusēm ap māju stiepjas kāds vītenis. Nupat savas noziedējušās «pīpes» nometusi aristolohija jeb pīpes koks. Tālāk lapenei viena siena noaudzēta ar dažādiem mežvīteņiem, bet stūrī savu vietu aizvien iekaro ik pēc laika apgrieztais kokžņaudzējs. Tas maskē arī elektrības stabu dārza stūrī. Mājas ziemeļu sienu cenšas apdzīvot mūžzaļās efejas, bet to centieni ik pavasari sākas no jauna, jo ziemā augstākie dzinumi apsalst. Savulaik ēkas siena bijusi noaudzēta ar mežvīnu, bet to nācies izraut, jo pa augu mājas bēniņos līdušas žurkas. Taču aizvien balto ķieģeļu nama sienu ik vasaru izdaiļo ložņājošā klintene un virkne citu vīteņaugu.

Par īpašu ieguvumu Indra sauc vistēriju - reto augu pirms vairākiem gadiem saņēmusi dāvanā. Tagad viņa gaida to pavasari, kad vistērija iepriecinās ar milzīgajiem ziedu ķekariem, kas pirmoreiz uzplaukstot gan tikai tad, kad augam jau gandrīz desmit gadu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

«Ja jāizvēlas starp pārtiku un stādiem, noteikti ņemšu stādus» ("Dzīvespriekam" 2011. gada jūlijs)

Kategorijas