Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Ķiršu ziedlapiņu lietus ("Dzīvespriekam" 2011.gada jūnijs)

Dzīvespriekam

2011. gada 10. jūlijs 09:20

460
Ķiršu ziedlapiņu lietus ("Dzīvespriekam" 2011.gada jūnijs)

Nošķirtība, atsvešinātība, aizmirstība? Mēģinu atrast vienotu apzīmējumu izjūtām, kas mulsina vācu filmas «Ķiršu ziedi - Hanami» galvenās personas - laulātu pāri. Ne jau viņi nošķiras no pasaules, bet gan tā viņus atstumj ar ledainu plaukstu. Viņi tai vairāk nav vajadzīgi, jo ir lieki, tāpēc ka veci. Rietumu pasaules tipisks uzstādījums: ragaviņās un prom - uz mežu!

Upe pārrauj aizsprostuNesen Gētes institūtā lenti «Ķiršu ziedi - Hanami» demonstrēja jau otro reizi. Zināju vien to, ka Berlīnes kinofestivālā pirms dažiem gadiem tā saņēma galveno balvu.

Sākumā nevarēju saprast, kas man būtu meklējams sadzīves reālisma stilā veidotās filmas seansā. Un tad notika brīnums - it kā lēna upe pārrautu aizsprostu, brāzmodama varenā straumē un saulē mirdzinādama ūdens šļakatas. Tā vairs nebija gausa sociāla drāma, bet spilgts vēstījums par mīlestību un nāvi, žilbinošu gaismu un tumšām sāpēm.

Laulātais pāris Trūdija un Rūdis - klusi, inteliģenti cilvēki - dzīvo Vācijas mazpilsētā. Trīs pieauguši bērni. Rāma, iepriekšparedzama ikdiena. Neprātīgos sapņus un ilgas katrs jau sen noslēpis «izdzēsto failu» lādītē. Tipiski provinces sešdesmitgadnieki divatnes harmonijā.

Salta atsvešinātībaZiņa, ka Rūdis ir neglābjami slims, līdzinās elektriskās strāvas triecienam. Pāris bez vārdiem vienojas, ka bērniem to neteiks. Lai saudzētu, jo viņiem tāpat savu rūpju gana. Vīrs un sieva tomēr nolemj aizbraukt ciemos pie dēla un meitas uz Berlīni.

Viņi agrāk to nav darījuši, jo baidījušies kļūt par traucēkļiem. Intuitīvās bailes Berlīnē vistiešākajā veidā materializējas. Ģimenes locekļu vidū valda salta atsvešinātība. Bērni ir pārāk aizņemti, lai pievērstos vecākiem, bet mazbērni viņus uzskata par svešiniekiem, kas iztraucējuši mājas mieru.

Kuram gan ienāktu prātā pavaicāt, kā tēvs un mamma jūtas, jo viņi ārēji vēl nemaz neatgādina bezpalīdzīgus večukus! Vienīgais cilvēks, kam atrodas gan laiks, gan patiesa interese pavadīt dienas kopā ar ciemiņiem, ir jauna sieviete - laulātā pāra meitas partnere. Trūdija viņai uzdrīkstas atklāt savu lielāko vēlēšanos - Berlīnē apmeklēt buto deju uzvedumu.

Buto ir japāņu avangarda deja, kas attīsta ķermeņa un prāta vienotības apzināšanos. Balti grimēto tēlu meditatīvās kustības noārda robežu starp teātri, ikdienu, vīzijām. Ar buto Trūdija aizrāvās jaunībā. Vīram nepatika. Viņa ieslēdza sapni atmiņu lādītē, bet neizmērojamas ilgas pēc Japānas Trūdiju pavada visu mūžu. Šajā zemē strādā jaunākais dēls. It kā ir iemesls aizbraukt, bet uzdrīkstēšanās būtu pārāk ekscentriska. Tā, pielāgojoties vīram, sākusi domāt arī Trūdija.

Izdzīvo sievas sapņusViesošanās Berlīnē apraujas traģiski. Vitālajai Trūdijai, vīra maigajai sargātājai un uzmundrinātājai, miegā apstājas sirds. Viņš paliek viens - slims ar vēzi, dezorientēts laikā un telpā. Savas dzīves atlikušajos mēnešos viņš izmisīgi centīsies nokļūt Trūdijai tuvāk, izdzīvojot sievas nepiepildītos sapņus. Rūdis spontāni, izmisīgā apņēmībā dodas uz Japānu apciemot dēlu, kas ir tikai iegansts.

Īstenībā viņš lolo neprātīgu vīziju ieraudzīt Japānas ķiršu - sakuras - ziedēšanu Trūdijas acīm. Tikšanās norit distancētā pieklājībā, dēls nekad neuzzinās, ko tēvs Japānā cer atrast. Racionālais prāts dēlam nodevīgi čukst, ka mātes zaudējums aptumšojis apziņu. Īstenībā tikai tagad tēva apziņa ir atvērusies.

Rūdis klejo pa ziedošo ķiršu dārziem un kā apburts ierauga meitenīti bezpajumtnieci dejojam buto. Viņi iepazīsies, sarunāsies cilvēcības valodā, jo Rūdis neprot ne japāniski, ne angliski. Meitene viņam iemācīs dejot buto. Pār Rūda dzīves pēdējām dienām nolīs maigs ķiršu ziedlapiņu lietus.

Kategorijas

Kategorijas