Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Rokdarbi palīdz nopelnīt auto ("Dzīvespriekam" 2011. gada maijs)

2011. gada 26. jūnijs 10:35

2172
Rokdarbi palīdz nopelnīt auto ("Dzīvespriekam" 2011. gada maijs)

Tieši tā pirms daudziem gadiem Tautas lietišķās mākslas meistare Aina Vanaga, kura dzīvo Gulbenes novada Lejasciemā, darinot apjomīgus paklājus, sienas segas, tamborētas kleitas, kostīmus, izšuvumus un citus rokdarbus, sakrājusi naudu pirmajai automašīnai.

«Vai gleznotājam, kam dabas dots talants, kāds ierāda, kā ar pindzeli likt krāsas uz audekla? Viņš gleznu redz iztēlē. Ar mani ir tieši tāpat. Uzreiz redzu, ko no dzijas vai diegiem iespējams darināt,» saka Aina.Viss sācies ar prievītiRokdarbniece šogad svinēs astoņdesmito dzimšanas dienu, un viņas vaļasprieks sācies ar pirmo pašas noausto prievīti tālajos kara gados. Vienpadsmit gadu vecumā bombardēšanas laikā Aina zaudējusi māti. «Augu lielāka, gribēju pucēties, nekas cits neatlika, kā pašai visu iemācīties.

Jaunpiebalgas vidusskolā bija saimniece, kuras dzīvoklī pamanīju interesantu ierīci, uz kuras viņa auda prievītes. Noskatījos, kā tas darāms, un amats bija rokā. Visas jaunās saimniekmeitas ar manis austām prievītēm greznoja pašaustās kleitas. Man par darbu maksāja ar olām, viena prievīte - 11 olas,» atceras Aina.

Tolaik skolā rokdarbus nemācīja, bet meitenēm vajadzējis izjaukt un salikt gludekļus. «Vai jums prāts! Kādi rokdarbi! Mums tika norādīts, ka tā ir buržuāzisma iezīme. Labi, ka tēva māsa, pie kuras vasaras brīvlaikā ganīju govis, lai nopelnītu naudu pusdienām, ierādīja vienu otru rokdarbu.»

Prievītēm sekoja izšūšana un balto darbu darināšana dažādās tehnikās. Gadu pēc Jaunpiebalgas vidusskolas beigšanas Aina izgājusi pie vīra. Gatavojoties kāzu dienai, viņa no balta linu palagu auduma darinājusi līgavainim kreklu, tā priekšpusi rotājot ar izšuvumiem. Vīramātes stellēs jaunā sieva saņēmusi atļauju iesēsties tikai pēc septiņiem kopdzīves gadiem.

Arī šodien rokdarbnieces istabā goda vieta ierādīta kāda Gulbenes meistara 1965. gadā gatavotajām sviru stellēm. Būdama meitas Marutas gaidībās, Aina cītīgi darinājusi zīdaiņa pūriņu, ko rotājuši smalki izšuvumi un tamborējumi. Tie viņai palīdzējuši līdz ar meitas nākšanu pasaulē 1960. gada augustā iegūt Tautas lietišķās mākslas meistares nosaukumu.

Pieloka pūru mazmeitaiRokdarbniece smejas, ka pielocījusi pūru arī mazmeitai, kura pērn izdota pie vīra. Visu ziemu Aina cītīgi strādājusi, lai trim līgavas māsām darinātu uz dakšas tamborētas vestes. Jaunā pāra tantes aplaimotas ar tamborētām šallēm. Trīs brūtgāna brāļi varējuši lepoties ar krāšņām zeķēm. «Arī znotus neaizmirstu.

Paskat, kas par lepniem no linu diega tamborētiem polo krekliem! Jokojot ar jaunajiem puišiem, mēdzu teikt, lai prec tādas meitenes, kurām ir čaklas vecmāmiņas kā es. Tomēr lielākais prieks ir par to, ka bērni un mazbērni mani novērtē,» saka Aina. Citu pēc cita kopīgi pārlapojam fotoalbumus, kuros redzami viņas darbi, jo meistare lūgusi, cik vien iespējams, tos visus nofotografēt. Sameklēt divus līdzīgus nav iespējams. Tamborētos tērpus papildina tiem pieskaņotas tamborētas pogas, krelles, jostas, plecu somas un galvassegas.

Ainas veikumu novērtējušas skaistu rokdarbu cienītājas visā Latvijā. Kopš 2000. gada viņa ir arī Dzintras Šulces veidotā žurnāla «Rokdarbi» līdzautore. «Žēl, ka šogad žurnāla izdošanai nebūs naudas,» nopūšas rokdarbniece.

Kā galva bez smadzenēmAina prot vai visas rokdarbu tehnikas. Viņai nav sveša arī šodien tik populārā tapošana, bet rokdarbniece to uzskata par pārāk mūsdienīgu nodarbi. Darbi esot caurumaini, bet caurumi - nevienādi, viņa atļaujas būt kritiska. Tad jau labāk pievērsties smalko īru mežģīņu darināšanai.

«Pie katra rokdarba strādāju nesteidzīgi un ļoti precīzi. Nevienai šallei praņas (bārkstis - red.) nesienu no dzijas, bet vispirms tās notamborēju. Rokdarbs bez precizitātes ir kā galva bez smadzenēm. Tiklīdz televīzijā sākas seriāli, tā man viena acs televizorā, otra - pie rokdarba.»