Pašmāju D-12 klases braucēji par autosporta kaislībām

2011. gada 24. aprīlis 06:20

1968

Pašmāju D-12 klases braucēji par autosporta kaislībām

Smiltenes vārds autokrosā visbiežāk izskan kravas automašīnu klasē D-12, kurā savu meistarību apliecinājuši - ātrais Kristaps Eglītis, 2009. un 2010. gadā kļūstot par Latvijas autokrosa vicečempionu, precīzais Andris Jurciņš, kurš rada nopietnu konkurenci Igaunijas un Latvijas čempionāta dalībniekiem, un jaunākais no Smiltenes braucējiem Ingus Staško, kura augstākie panākumi ir smagā cīņā izcīnīta 2. un 3. vieta pašmāju trasē.

Jau šobrīd zināms, ka sezonā pārsteigumu netrūks. Intervijā trīs smiltenieši atklāti par autokrosa sezonas plāniem un savām iecerēm.- Šodien notiekošajā Latvijas autokrosa čempionāta dalībnieku sarakstā ir tikai divi no jums. Kāpēc tā?

Kristaps Eglītis: - Sākumā vispār domāju, ka šo sezonu izlaidīšu. Autosports nav no lētajiem, rēķinot vienas sezonas izmaksas sanāk aptuveni seši tūkstoši latu. Katru gadu nauda tiek novirzīta autosportam, iespējams, upurējot vienu sezonu, tā daudz vairāk noderēs, lai nostabilizētu savu dzīvi, pamēģinātu ko jaunu. Maijā vienam draugam došos līdzi bezceļu sacensībās, pats nepiedalīšos, bet gribu izbaudīt to gaisotni. Vēl ir arī citas intereses. Tomēr pirmajam posmam pieteicies esmu, vai būšu uz starta rīt, zināšu vakarā.

Andris Jurciņš: - Lai cik dīvaini nebūtu, mājas trasē gandrīz vienmēr atgadās kaut kas nelāgs, it īpaši pagājušā gada pēdējā krosā Smiltenē. Šo sezonu esmu nolēmis aizvadīt Igaunijas čempionātā, kur startēšu atlikušajos astoņos posmos. Igaunijas kross kļuvis pievilcīgāks, izdevīgāks un galvenais - tajā ir liela konkurence. Pērn vidēji vienā posmā startēja 11 dalībnieku. Pirms pāris gadiem bijām pat vairāk kā divdesmit. Igauņi jau saka, ko tu pie mums ierodies kā ciemiņš uz dažiem posmiem, esi savējais! It kā jau varētu rīt piedalīties Latvijas čempionāta sezonas atklāšanā, bet tas nebūtu prātīgi, jo uzreiz pēc tam jādodas darba darīšanās ārpus Latvijas. Kā skatītājs noteikti būšu.

Ingus Staško: - Braukt gribas ļoti. Diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ startēšu tikai Smiltenes posmos, kā tas bija arī iepriekšējā gadā. Sponsoru man nav, toties viss liecina, ka rīt, pateicoties ģimenes un radinieku atbalstam, būšu cīņas gatavībā.

- Kas notiek ar kaujas auto GAZ 51 un 52?

K.E.: - Šobrīd busiņu taisu garāžā, lai veiktu pasažieru pārvadājumus (smejas). Sacensībām... Gazika motors stāv izjaukts uz galda Smiltenē pie mana mehāniķa Raita Klāva. Lai visu nokomplektētu, tas prasa laiku. Ir cerība šodien dabūt motoru un pa nakti to likt iekšā. Tagad rezerves daļas mašīnai pietuvinām standartam. Agrāk tās sūtījām no Amerikas, kas izmaksu ziņā bija krietni dārgāk kā tagad. Jā, standarta detaļām nav tik liela izturība, toties tās ir izdevīgākas.

A.J.: - Mašīna atrodas garāžā. Pēc pirmā Igaunijas posma tā tikpat kā sagatavota nākamajam. Nevar gluži kā studenti, kas visu atstāj uz pēdējo brīdi.

I.S.: - Nekas daudz pēc pagājušās sezonas nebija jādara. Darbietilpīgākais jau paveikts, atlikuši dažādi sīkumi un nedaudz krāsošanas darbi.

- Kādas atmiņas saistās ar pašmāju Tepera trasi?

K.E.: - Tepera trase rada vislielāko uztraukumu un spriedzi, jo nāk skatīties visi radi, draugi, paziņas. Gribas nobraukt vislabāk, tāpēc tas prasa daudz lielāku atbildības sajūtu, nekā braucot Liepājā. Nav viegli. Bet sajūtas, kas pārņem brīdī, ja viss izdevās, ilgst vismaz nedēļu.

A.J.: - Kā jau teicu, mājas trasē man nepatīk braukt. Piemēram, Igaunijā Varstu trase ir vienīgā, kurā neesmu izcīnījis kausu. Laikam tādēļ, ka šī no Igaunijas trasēm atrodas vistuvāk Smiltenei.

I.S.: - Savā trasē man vislabāk patīk braukt, te arī visvairāk cilvēku jūt man līdzi. Sanāk draugi un radi, kuri dienu padara vēl patīkamāku. Man tas nekādā gadījumā nerada papildu stresu, tieši pretēji.

- Kas jums ir sakāms par saviem līdzjutējiem un atbalstītājiem?

K.E.: - Paldies, ka esat mani atbalstījuši, gan uzņēmēji, gan draugi finansiāli, ar rezerves daļām, padomiem. Lai gan sacensībās vienmēr katram no viņiem ir savs padoms, parasti tos sanāk laist gar ausi. Paldies, ka nākat uz sacensībām, atbalstāt un saprotat, cik man tas vienmēr ir svarīgi. Tas ir jūtams.

A.J. - Vislielākais paldies mehāniķiem Aigaram Kaštanam, Arnoldam Puisānam un Jurijam Garkušam un ģimenei par sapratni. Sveicieni arī visiem tiem, kuri jūt līdzi krosos.

I.S.: - Vislielākais paldies manai ģimenei, jo bez viņu atbalsta es ne rīt, ne arī iepriekšējos gadus nebūtu varējis darīt to, kas man visvairāk saista - tas, protams, ir autosports. Vienīgi motosportā var gūt līdzīgu devu adrenalīna.

Kāpēc tieši autosports?

K.E.: - Tas gandarījums un sajūtas, kad tu pēc sacensībām no trases izbrauc kā uzvarētājs, ir vārdos neizsakāmas. Visi tiecas pēc uzvaras, ja esi otrais vai trešais, it kā ir labi, bet īstais prieks pārņem, tikai izcīnot pirmo vietu. Tad tu redzi draugu un radu smaidus. Prieks un uzvaras garša ir ilgstoša.

A.J.: - Tāpēc, ka neprotu dejot modernās dejas.

I.S.: - Viss sākās ar to, ka tētis Ainārs brauca. Biju līdzi krosos, redzēju, kā viss notiek un 13 gados pienāca tā reize, kad trasē devos es. Un tā vēl jo projām.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pašmāju D-12 klases braucēji par autosporta kaislībām

Kategorijas