Arī pašiem jābūt aktīvākiem

2013. gada 14. marts 00:00

238

Otrdien Valkā notika Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas konference.

“Ziemeļlatvija” jau intervēja komitejas izpilddirektori Gaļinu Sokolovu par paveikto atskaišu periodā un par īstenotajiem projektiem, bet šoreiz vēlējāmies uzzināt, kā dzīvi laukos un organizācijas iespējas palīdzēt pagastu iedzīvotājiem vērtē no ciematiem atbraukušie konferences delegāti, jo nav noslēpums, ka tieši laukos daudziem klājas grūti.

Daudziem trūkst uzņēmības
Sarkanā Krusta aktīvisti gan uzskata, ka dažkārt pie tā ir vainīgi arī paši palīdzības meklētāji.
Tam piekrīt arī Sarkanā Krusta biedre Ņina Laurenoviča no Jērcēnu nodaļas. Tagadējā pensionāre ilgus gadus ciematā ir veikusi sociālās darbinieces pienākumus un labi pazīst cilvēkus. Turklāt viņa pati savā dzīvē ir pierādījusi, ka arī pensijā cilvēks laukos var atrast nodarbošanos un būt aktīvs saimnieciskajā dzīvē un sociālajā jomā. Ņina nodarbojas ar mājražošanu un gatavo cigoriņu un ozolzīļu kafiju, kā arī piedevas ēdieniem.
“Ir cilvēki, kuriem tiešām vajag palīdzību, un Sarkanais Krusts to ir sniedzis. Liela nozīme bijusi organizācijas atvestajiem un humānās palīdzības ietvaros piedāvātajiem medikamentiem. Esam dalījuši arī pārtikas pakas trūcīgajiem. Mūsu pagastā tās bijušas vajadzīgas apmēram 80 cilvēkiem,” stāsta Ņ. Laurenoviča. Tomēr viņa uzskata, ka dzīvi labāku spēj padarīt ne tikai materiālā palīdzība. “Esmu šad tad iedomājusies, ka Jērcēnu centrā varētu būt kāda saieta telpa, kurā satiktos mūsu pensionāri, apmainītos pieredzē par saviem rokdarbiem un varbūt kaut ko kopā padarītu. Sarkanajā Krustā lielākā daļa ir pensionāru, un tad visiem būtu interesantāks brīvais laiks. Mums Ķeižu galā ir ģimenes atbalsta centrs, bet ciemata centra cilvēki ir patālu no tā. Nav jau svarīgi, vai šādas aktivitātes rīko Sarkanais Krusts vai cita organizācija, galvenais, lai cilvēki atrastu, ko darīt, darbotos un meklētu iespējas, kā sevi apliecināt,” spriež Ņ. Laurenoviča.
Pensionāre piekrīt, ka darbavietu laukos nav daudz, bet, pēc viņas domām, katrs pats vairāk varētu domāt, ko iesākt, lai nopelnītu un uzturētu ģimeni. “Tiesa, darbavietas no jauna tikpat kā neveidojas, bet cilvēki varētu būt uzņēmīgāki un aktīvāk meklēt nodarbošanos. Piemēram, salīdzinoši netālajā Valmierā joprojām ir visādas iespējas atrast kādu darbu. Ik pa laikam tur aicina darbā palīgstrādniekus, krāvējus un citu darbu veicējus. Var taču vienoties ar kādu, kuram ir automašīna, un ar to vairāki braukt uz darbu. Taču dzīve rāda, ka liela daļa izvēlas vieglāko ceļu. Labāk prasīt pabalstu vai pierakstīties tā saucamajos simtlatniekos nekā meklēt pastāvīgu darbu. Patiesībā tie, kas ir aktīvi un paši visu ko cenšas izplānot, ir jau izdomājuši un atraduši nodarbošanos, bet tie, kuri dzīvo no pabalstiem, diezin vai arī kaut ko izdomās,” secina Ņ. Laurenoviča. Viņa ir pārliecināta, ka uzņēmējdarbībā joprojām ir brīvas vietas, kur īstenot idejas. Tāpat arī sabiedriskajā dzīvē var atrast iespējas savu interešu piepildīšanai. Jābūt tikai enerģiskākiem un jādomā. Ja visi tā darītu, tad mazāk būtu vajadzīga arī sociālā palīdzība.

Jābūt kādam, kas pabīda
Arī delegāte no Ēveles pagasta, vietējās bibliotēkas vadītāja Aelita Punkstiņa piekrīt, ka pašiem cilvēkiem jābūt aktīvākiem.
“Dažkārt gan vajadzīgs kāds cilvēks ar iniciatīvu, kas tās lietas pirmais pabīda uz priekšu. Domāju, ka par tādu sabiedriskās dzīves centru varētu kalpot bibliotēka. Tajā cilvēki satiktos, pārrunātu iespējas, jo kopā ir vieglāk īstenot dažādas ieceres. Nākotnē ar Sarkanā Krusta atbalstu plānojam ciemata centrā izveidot tādu kā sociālo telpu, kurā cilvēki varētu pārbaudīt asinsspiedienu, kā arī satikties dažādos sabiedriskajos pasākumos. Pašiem vien tā dzīve laukos jāpadara interesantāka un patīkamāka,” secina A. Punkstiņa.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arī pašiem jābūt aktīvākiem

Kategorijas