Hosē skums pēc Latvijas

2013. gada 15. marts 00:00

1203

Hosē Dāvids Sotillo Grillets ir 17 gadus vecs smaidīgs, komunikabls jaunietis no Venecuēlas, valsts Dienvidamerikas ziemeļos. Kopš pērnā gada augusta Hosē dzīvo Smiltenes novadā un mācās 11. klasē Smiltenes Centra vidusskolā
Ja kāds vēlas viņu iztaujāt par Venecuēlu, tad droši to var darīt latviešu valodā, jo Hosē labi runā latviski papildu dzimtajai spāņu valodai un otrai svešvalodai (angļu valodai).
Pirmais mēnesis Latvijas skolā gan esot bijis grūts, - skolotāja runājusi, taču venecuēlietis neko nav sapratis.
“Tagad saprotu daudz, bet ne visu. Latviešu valodu mācīties ir grūti,” atzīst Hosē un mūsu intervijas laikā savam klasesbiedram Dāvim Ozoliņam angliski vaicā skaidrojumu dažiem latviešu vārdiem.
Hosē dēvē Dāvi par savu brāli. Dāvis, viņa brālis Uldis un viņu vecāki Andra un Uģis Ozoliņi ir kļuvuši par Venecuēlas jaunieša viesģimeni Latvijā un uzņēmuši puisi līdz 20. jūlijam, kad Hosē dosies atpakaļ uz dzimteni.
Ceļš līdz savai tagadējai viesģimenei Bilskas pagasta Mēru pusē, Ozoliņu ģimenes zemnieku saimniecībai “Džindžas”, Hosē bija līkumains.

Basketbols der, tautas dejas – ne
Venecuēlietis ieradās Latvijā pērn augustā starptautiskā jauniešu apmaiņas programmā “AFS Latvija”.
Uz vienu mēnesi viņu uzņemt piekrita smiltenieši Marika un Jānis Pētersoni, kuru meita Dita arī iesaistījusies “AFS Latvija” programmā un mācās Dānijā, Holbekas pilsētas ģimnāzijā.
Lai atrastu Hosē jaunu viesģimeni, “AFS Latvija” vērsās “Ziemeļlatvijā” pie smilteniešiem, lūdzot atsaukties brīvprātīgos, kas dotu puisim no Venecuēlas gultasvietu, nodrošinātu ar ēdināšanu un uzņemtu kā savu ģimenes locekli. Atsaucība nebija liela. Mazu mirkli Hosē padzīvoja pie kādas ģimenes Brantu pagastā, bet tad “AFS Latvija” atkal meklēja viņam jaunu viesģimeni. Par to uzzināja Dāvis Ozoliņš, un pēc apspriešanās ar vecākiem venecuēlieti uzņēma Bilskas pagasta “Džindžās”.
Stāstot, kā jūtas Latvijā, savā viesģimenē un Smiltenes Centra vidusskolā, Hosē bieži saka - “patīk, ļoti patīk”. Jaunietim, kurš dzīvo lielā Venecuēlas pilsētā Puerto Ordaz, latviešu lauku sēta faktiski ir piedzīvojums. Pirmo reizi mūžā viņš redzēja, kā ar malku kurina krāsnis. Un, protams, pirmo reizi uz savas ādas izbaudīja īstu ziemu.
Venecuēlā ir mūžīgā vasara, tikai bieži līst, stāsta Hosē. Marta sākumā viņa pilsētā bija plus 31 grādu liels karstums. Venecuēlā arī esot sniegs, bet tikai kalnos un arī - mazliet. “No mūsu pilsētas tas ir tālu. Mamma uz vienu pilsētu kalnos reiz brauca ar autobusu 24 stundas. Venecuēlā ir mākslīgās slidotavas, esmu tur slidojis, bet te, Latvijā, Dāvis un es, slidojām uz dīķa. Bija ļoti skaisti, ļoti patika! Mēģināju slēpot. Vairāk vai mazāk to varu. Man ļoti patīk Latvija, bet ir grūti ziemas dēļ,” atzīst Hosē.
Viņam vienmēr gribas rosīties, kaut ko darīt. Dāvis piebilst, ka sākumā bija grūti pie tā pierast.
Trīs dienas nedēļā Hosē spēlē basketbolu Smiltenes sporta skolas treniņgrupā. Kā jau venecuēlietim viņam patīk dejot, taču sapni par latviešu tautas dejām izbaudījis tikai īsu brīdi. Pēc pirmajiem mēģinājumiem Palsmanes pagasta deju kolektīvā “Cīrulis” sapratis, ka šādas dejas viņam ir par grūtu.

Arepai vajadzīgo
sūta no Venecuēlas
Marta sākumā Hosē dzimtene Venecuēla nokļuva pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā. Marta sākumā nomira Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, kurš valsti vadīja 14 gadus, bet pēdējā laikā cīnījās ar vēzi. Venecuēlā aizvadītajā nedēļā tika izsludinātas septiņu dienu ilgas sēras.
“Venecuēla ir ļoti skaista, interesanta zeme. Mums ir viss - daudz pludmaļu, tuksnesis, kalni, ūdenskritumi, skaistā Margaritas sala, uz kurieni sērfot brauc cilvēki no Spānijas, Itālijas, Vācijas, citām zemēm. Daudzi Latvijā varbūt domā, ka Venecuēlā ir tikai skaista daba, taču tur ir arī lielas pilsētas, kā Rīga, daudz cilvēku,” Hosē lepojas ar savu dzimteni.
Venecuēla ir lielākā naftas ieguves valsts Dienvidamerikā, un naftas eksports dod lielāko daļu ieņēmumu valsts budžetā. “Mums ir ļoti lēts benzīns,” stāsta Hosē. “Pilna automašīnas bāka maksā aptuveni 30 santīmus. Taču mašīnas ir dārgas. Dīvaini ir tas, ka daudziem Venecuēlā ir lielas, labas automašīnas, taču tajā pašā laikā viņi saka, – mums nav naudas.”
Hosē tēvs ir miris, un vairākus gadus Hosē un pārējos bērnus ģimenē audzina tikai mamma – Džakelīna Grilleta. Viņa strādā par apdrošināšanas aģenti, kā arī pārdod automašīnas radinieka uzņēmumā.
Hosē ir māsa, divas pusmāsas un trīs pusbrāļi, turklāt jaunietis februārī kļuva par onkuli mazam puisītim.
Kaut arī Latvijā jaunietim ļoti patīk, viņš neslēpj, ka skumst pēc savas ģimenes dzimtenē. Savukārt puiša tuvinieki sūta viņam uz Latviju arī ēdamas lietas, kas Hosē atgādina dzimteni, piemēram, īpašus miltus, no kuriem Venecuēlā cep arepu. Tās ir plānas pankūkas jeb plāceņi. Izceptos plāceņus līdz pusei iegriež un pilda vidū gandrīz jebko, piemēram, apceptu malto gaļu, sviestu, dārzeņus, desu, garneles, salātus.
“Ļoti garšīgi!” secina Dāvis. Arī Ozoliņu ģimene nobaudījusi arepu, kas tika pagatavota pēc Hosē versijas.
Latvijā Hosē vēl pagūs nosvinēt savu 18. dzimšanas dienu, kas būs 15. jūnijā. Viņš arī redzēs, kāds Latvijā ir pavasaris un vasara, bet 20. jūlijā dosies atpakaļ uz Venecuēlu.
Tur jaunietim ir plāni studēt biznesu. Skolu savā dzimtenē Hosē pabeidza 2012. gadā. “Latvijā skolās mācās divus gadus ilgāk nekā mēs. Venecuēlā, kad tev ir 17 vai 18 gadu, tu skolu jau esi pabeidzis,” skaidro Hosē. Latvijas skolā viņš vēl vienu gadu mācās brīvprātīgi, lai iegūtu jaunu pieredzi.
“Kad aizbraukšu no Latvijas, man visvairāk pietrūks šejienes ģimenes, pietrūks manas klases un manu draugu. Un vēl Latvijā ir skaistas meitenes,” pasmaida Hosē.
viedoklis
Andra Ozoliņa, Hosē viesģimenes mamma:
- Jau rudenī, kad Hosē tika meklēta ģimene ar avīzes starpniecību, ģimenē par to runājām un bija nojauta, ka tas mums varētu derēt. Taču mums ir trīs kaķi, bet viņam esot alerģija, un tad tas atkrita. Kā izrādījās vēlāk, tik traki nemaz nav. Pagājušā gada novembrī Dāvis zvanīja no skolas un prasīja, vai Hosē varot dzīvot pie mums. Noskaidrojām visus apstākļus un iemeslus un devām savu piekrišanu. Māja mums ir liela, lielais dēls Uldis studē Rīgā, un istaba ir brīva. Bērniem tā ir lieliska iespēja trenēties angļu sarunvalodā. Var arī iegūt starptautisku pieredzi, neizejot no mājas.
Atbildība par Hosē ir tikpat liela, cik, audzinot savus bērnus. Nevajag izlikties labākiem nekā patiesībā esam. Mēs Hosē uzticamies, un viņš to novērtē. Citām audžuģimenēm iesaku uzdrīkstēties, iegūt jaunu pieredzi, nebaidīties. Nekādas grūtības nesaskatām. Jārēķinās varbūt ar citu tautu ēšanas paradumiem, taču Hosē ēd visu, ko gatavojam. Mēs arī esam baudījuši Hosē gatavotos venecuēliešu ēdienus.
Šķiet, mums ir ļoti paveicies. Hosē ir ļoti atvērts jaunietis, labi komunicē ar visa vecuma cilvēkiem. Ļoti pieklājīgs, atsaucīgs, smaidīgs, izpalīdzīgs, palīdz mājas darbos, patstāvīgs, ļoti mīl savu ģimeni. Hosē mērķis ir apgūt latviešu valodu, starp citu, viņš jau tagad ļoti labi runā latviski.

Skolniece mācībām izvēlas Dāniju
Sandra Pētersone

Arī smilteniete Dita Pētersone, Smiltenes Centra vidusskolas 11. klases skolniece, ir iesaistījusies starptautiskajā jauniešu apmaiņas programmā “AFS Latvija”.
Šajā mācību gadā Dita dzīvo un mācās Dānijā, Holbekas pilsētā, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Kopenhāgenas. “Ziemeļlatvija” sazinājās ar Ditu, lūdzot padalīties iespaidos, ko vērtīgu viņa ieguvusi, vairāk nekā pusgadu mācoties ārzemēs.
Dita Pētersone: - Mācos Stenhus ģimnāzijā, 2.z klasē. Mana klase ir ar mūzikas novirzienu. Skola no sākuma šķita ļoti liela, un, arī pirmajā skolas dienā ieejot skolā, sajutos “maziņa” un nesapratu, kāpēc esmu šeit. Ar viesmāsas palīdzību atradu savu klasi, kura man ļoti palīdzēja iejusties. Jau pirmajā dienā ķērāmies pie nopietnas mācīšanās. Mācību sistēmas atšķiras, bet ne ļoti daudz. Katrs priekšmets ir sadalīts pa mācību līmeņiem. Ikdienā mācos tikai kādus 10 mācību priekšmetus. Matemātikā ir iespējams izmantot kalkulatorus, ar kuriem, manuprāt, var veikt visu iespējamo. Bet to gan es uzskatu vairāk par mīnusu, jo bieži vien klasesbiedri nemāk paskaidrot vai arī nezina formulas, kā viņi ir ko ieguvuši, jo “kalkulatorā varēja tā izrēķināt”. Pēc skolas eju uz šūšanu, zumbu un spāņu valodu jauniešu skolā. To es uzskatu par lielu plusu. Noteikti nenožēloju, ka esmu šeit. Man ir ļoti jauka un mīļa viesģimene - mamma, tētis, brālis un divas vecākās māsas, no kurām viena jau ir precējusies, bet otra šogad pabeigs vidusskolu. Ir draudzīga klase un lieliski draugi no visas pasaules. Katru dienu iemācos ko jaunu. Es ar savu viesģimeni runāju tikai dāniski un stundās jau pamazām sāku veidot pierakstus un sekot cītīgāk līdzi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Hosē skums pēc Latvijas

Kategorijas