Pārrāvums

2013. gada 21. marts 00:00

389

Jau ilgāku laiku man marts asociējas nevis ar pavasara atnākšanu, bet ar šā mēneša 25. datumu, kad kalendārā ierakstīts – Komunistiskā terora upuru piemiņas diena.
Tas sajūtu līmenī sākās pirms vairākiem gadiem. Vairs neatminama iemesla dēļ uz mana vectēva, politiski represētā, un pēc tam tēva saimniecību aizbraucām martā. Laukus arī toreiz sedza sniegs, žilbinoši balts spožajā saulē, ko tumši iesvītroja tuvējā meža egļu ēnas. Gaisā jau smaržoja pavasaris, taču bija vēl kaut kas - smalki, tik tiko jaušami trīsuļojoša smeldze. Plašsaziņas līdzekļos jau tika pieteikti 25. marta pasākumi, taču te viss bija uz delnas, realitātē - pēc izsūtīšanas saimnieku pamestās mājas, kas vairs nekad nav atguvušas jaunu dzīvību.
Tā smeldze, kas mani piemeklē ik martu, ir neatdota un vairs neatdodama parāda sajūta. Par to, ka nevaru izdzēst 1949. un tam sekojošo gadu nodarīto postu tās dzimtas mājām, no kuras esmu nākusi. Tas laiks, kas tur bija kādreiz, visticamāk, zudis pavisam.
Nesen klajā nākusi ļoti laba grāmata “Tā pati upe”, kuras autors ir igauņu rakstnieks Jāns Kaplinskis. Līdz ar citām atziņām par cilvēka esamības jēgu šajā pasaulē, grāmatas galvenais varonis par savu misiju atklāj atjaunot “dzimtas saites, ko beidzamo gadsimtu apvērsumi, kari un varas darbi tik daudzviet pārrāvuši”. Sevis un savu nākamo bērnu un bērnubērnu dēļ viņš apņēmies pierakstīt savu tuvinieku atmiņas, kamēr nav par vēlu.
Represēto piemiņas vietās drīz atkal tiks nolikti ziedi. Par trauslu tam, kas pārrauts ar varu. Būtiski ir tas, ko domāsim. Gan šajā, gan nākamajos gados.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pārrāvums

Kategorijas