Tas pulveris ir pati dziesma

2013. gada 22. marts 00:00

458

Viss sākās ar tāpat vien kopā sanākšanu, parunāšanos un padziedāšanu.Ludmila Maskova atceras, ka vēl padomju gados kopā ar daudzām ciema sievām dziedājušas pašdarbības koncertos un pirms trim gadiem nolēmušas sanākt atkal kopā un izmēģināt, vai balsis ir tikpat skanīgas un dziesmas palikušas atmiņā.
Tāda satikšanās izrādījās kā ielaista sērkociņa liesma sausā kūlā. Tagad katru nedēļu pirmdienās, trešdienās un piektdienās Valkas pagasta Sēļu ciemata bibliotēkas ēkas pirmajā stāvā skan dziesmas krievu un latviešu valodā un ar katru mēnesi tās kļūst aizvien skanīgākas. “Vairs neesam tik daudz kā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, bet kas nu esam, tās arī dziedam pa īstam,” apliecina Ludmila.

Atrasts spēka lādiņš dzīvei
Antoņina Lotvina atminas, ka iniciatore tam visam bijusi Esmeralda Belugina, kura tagad aizgājusi mūžībā. Tieši viņa apstaigājusi mājas un ierosinājusi sievām sanākt uz padziedāšanu. Tagad aiz muguras vairākas uzstāšanās uz Valkas novada un Valgas skatuvēm, turklāt jāpiebilst, ka Sēļu ansamblis “Romaški” nav palicis nepamanīts. Pēc dažiem koncertiem daļa skatītāju vēl vairākas dienas nespēja noslāpēt sajūsmu par ansambļa sniegumu. Kad toreiz vaicāju, kas tieši tā pārsteidzis, man vairāki skatītāji atzinās, ka tas bijis vēl mūspusē neredzēts ugunīgums un dzīvesprieks, kādu dažkārt spēj izrādīt tikai dienvidnieki. “Tām sievām ir pamatīgs pulveris iekšā,” secināja kāda skatītāja.
Kad tagad to izstāstu ansambļa dalībniecēm, A. Lotvina ar smaidu atklāj, ka tas pulveris ir pati dziesma un dziedāšana. Tieši dziesmas skanējums ir tas enerģijas avots, kas liek aizmirst cienījamos gadus un justies jaunām. To, ka ansambļa sievām dziesma ir īsts spēka lādiņš, atzīst arī Sēļu bibliotēkas vadītāja Dzidra Jevsejeva, kura ir kā kontaktpersona starp ansambli un ārējo pasauli. “Tas ir jauki, ka viņas brīvo laiku velta dziesmai. Viņas uz mēģinājumiem nāk kā uz darbu. Dziedot nav laika slīgt depresijā un domāt par slimībām. Šīs sievas ir apliecinājums, ka kopā būšanai piemīt liels spēks,” saka Dz. Jevsejeva.

Ansamblī kā draudzīgā ģimenē
Ansambli “Romaški” vada režisore Jevgenija Kozlova, kura rūpējas, lai sievas apgūtu prasmi pasniegt savus priekšnesumus no skatuves publikai. “Manī šis darbs rada tikai pozitīvas emocijas, jo patīk kolektīvs. Tas tiešām ir ļoti spilgts un spēj piesaistīt publikas uzmanību. Katrai sievai ir savs raksturiņš, un visi kopā tie nodrošina spožu izpildījumu. Varbūt šad tad arī ieskanas kāda netīra nots, bet es viņas mācu dziesmas izdziedāt kā teatrālu iestudējumu, lai skatītāji, jūtoties iepriecināti, to pat nepamanītu. Viņas ir ļoti radošas dziedātājas,” atzinību neslēpj J. Kozlova.
Ar mani uz sarunu bez jau minētās Ludmilas un Antoņinas ir atnākušas arī Lidija Skujiņa un Jūlija Breice, kā arī vienīgais vīrietis, bet toties galvenais ansambļa muzikants Nikolajs Maslobojevs, kurš kopš jaunības ir draugos ar akordeonu un bajānu. Katru kaut kādā veidā dzīves ceļš pievedis pie dziesmas. Lidija piemin savu nelaiķi vīru Jāni. Pēc viņa nāves palikusi viena un sākusi meklēt sabiedrību, kurā sevi varētu izteikt. Tādu atradusi ansamblī. Jūlijai ļoti paticis dziedāt savas ukraiņu dziesmas, un ansamblī viņa guvusi iespēju tās darīt zināmas arī citiem. “Es atklāju, ka dziedot no prāta izzūd visas sliktās domas un vispār viss dzīvē kļūst gaišāks,” saka J. Breice. Nikolajs pats ir iemācījies spēlēt akordeonu un spēlējis to savam priekam visu dzīvi. Plašākai auditorijai viņš kļuvis zināms, kad ticis uzaicināts uz muzikantu saietu Strenčos. Tagad viņš spēlē ansamblī “Romaški”. “Mēs te esam kā viena ģimene. Mājās daļa no mums dzīvo vientuļi, bet šeit varam būt kopā. Viss ir ļoti vienkārši,” saka N. Maslobojevs. Uz jautājumu, vai tik daudzām sievietēm var izdabāt, Nikolajs atbild, ka var, jo visus vieno dziesma.

Saņem pirmo uzaicinājumu
Antoņina neslēpj, ka pirmajās sanākšanas reizēs dziesmas nemaz nav skanējušas kā lakstīgalai. “Taču dziedājām vien tālāk un, jo vairāk mēģinājām, jo labāk izdevās. Repertuārā katra no mums iesaka dziesmas, kas pašai patīk. Dažas no tām visas kopā esam agrāk dziedājušas. Pašas labākās, kas visām šķiet skaistas un skanīgas, iekļaujam repertuārā. Pašas vien cīnāmies par labu skanējumu. Dažreiz pat sastrīdamies par to - labi vai slikti skanēja, bet dziedam, kamēr visas apmierinātas,” smej A. Lotvina.
Tā viņas darījušas mēģinājumos, bet, kā zināms, dziesmu grūti noslēpt, jo to vienkārši citi var dzirdēt. Tā tas arī notika, un sievas 2010. gada decembrī saņēma pirmo uzaicinājumu uzstāties saieta namā “Lugažu muiža”. Tas noticis pirms Ziemassvētkiem, un neviena neslēpj, ka pārdzīvojusi īstu lampu drudzi. Iegūtā atzinība devusi spēku un drosmi censties tālāk. Tagad kopā ar “Romaški” sievām labprāt dzied arī citu ansambļu solisti. No Valgas “Oduvančikiem” ik pa laikam ar Sēļu sievām kopā atbrauc padziedāt Roberts Saakajevs.
Ansamblis koncertiem gatavo gan latviešu, gan krievu, ukraiņu un baltkrievu dziesmas. “Dažādu tautu dziesmas izvēlamies tādēļ, ka pašas pārstāvam dažādas tautības. Es, piemēram, esmu latviete, Nikolajs krievs, bet Jūlija ukrainiete,” skaidro A. Lotvina. Pats Nikolajs skaidrā latviešu valodā gan iebilst, ka tikai pēc pases ir krievs. Tomēr visi atzīst, ka ansamblī tas īpaši netiek uzsvērts, galvenais, lai būtu skanīga dziesma, kas visiem patiktu.

Gūst dzīvesprieku,
par ko vēl aplaudē
Vaicātas, vai dziedātājas mūspusē izjūt nacionālo spriedzi, par ko bieži runā televīzijā, visas noliedzoši krata galvu, piebilstot, ka ar visiem saprotas ļoti labi, bet nacionālos strīdus, pēc ansambļa dalībnieku domām, izraisa tikai atsevišķi politiķi. “Mēs tiekam ļoti laipni sagaidīti visos pagastos. Patiesībā pilnīgi visur esam uzņemti ļoti sirsnīgi. Koncertos ne tikai dziedam, bet arī dejojam un, ja vajadzīgs, ejam arī rotaļās,” apliecina A. Lotvina.
Ar pagasta atbalstu un pašu dziedātāju uzņēmību ansamblis ir ticis pie jauniem skatuves tērpiem. Pašlaik vēl tiek šūti tautas tērpi un tad jau būšot pilns komplekts. Tomēr par visu vairāk ansambļa dalībnieki novērtē to, ka ir atraduši veidu, kā labi pavadīt laiku, lai prātu nepārņemtu ikdienas rūpes un lai nejustu vientulības nospiedošo smagumu. Tad rodas dzīvesprieks, kas sniedz enerģiju un skatītāju ievēroto pulveri, bet tas neļauj novecot. Ja par to visu vēl var saņemt atzinības pilnus aplausus, tad lai. Kāpēc gan ne.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tas pulveris ir pati dziesma

Kategorijas