Kad atdzīvojas senie gadsimti

2013. gada 26. marts 00:00

262

Juris Pavlovičs ir Latvijas Vēstures institūta Padomju un nacistiskā režīma pētnieciskās nodaļas speciālists, tātad profesionāls vēsturnieks, kurš pirms sešiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Valkā. Juris lepojas ar savu humanitāro zinību bibliotēku un nešaubās, ka tā ir labākā Valkā. Bibliotēka ir viņa personīgā darba laboratorija un tajā tiek veikti dažādi pētījumi, tostarp arī par Valku. J. Pavlovičs ir vienas grāmatas un vairāk nekā 20 zinātnisku rakstu autors. Viņš ir aizrāvies ar pagājušā gadsimta Valkas vēstures pētīšanu. Jau nākamajā dienā pēc Aivara Ikšeļa grāmatas “Valkas diližanss” atvēršanas svētkiem viņš ieradās “Ziemeļlatvijas” redakcijā, lai izteiktu viedokli par grāmatu un citiem vēstures pētniecības aspektiem.

Universāls uzziņu izdevums
“Es nevēlos izteikties par personībām, politikām vai mīlestību un mākslīgajiem mēsliem. Runa ir tikai par grāmatu “Valkas diližanss”. Esmu savrupi dzīvojošs cilvēks un līdz šim neko nezināju par Aivara Ikšeļa darbību, izņemot to, ko publicē “Ziemeļlatvija”. Nezināju, ko no šīs grāmatas sagaidīt. Esmu iepazinies ar novadpētnieka Jura Zušmaņa grāmatu par Smilteni un divsējumu izdevumu par Rūjienu, kurus dažkārt arī izmantoju. Domāju, ka grāmata par Valku būs kaut kas līdzīgs “400 gadi Valgai”, kuru igauņi izdeva 1984. gadā. Nekādi nevarēju iedomāties, ka Ikšelis uzrakstīs kaut ko tik vērienīgu, pat monstrozu pozitīvajā nozīmē,” vērtē J. Pavlovičs.
Viņš pavisam nesen ir publicējis nelielu pētījumu “Ikdiena Padomju Latvijā”. Šī 150 lappušu biezā darba sagatavošanai viņam vajadzēja trīs gadus. Vēsturnieks labi zina, cik laika vajadzīgs nopietnas grāmatas sagatavošanai. Viņa spriedums par A. Ikšeļa darbu: “Lai nerunātu par šo grāmatu riņķī un apkārt un lieki to nekritizētu, uzskatu, ka šis darbs jāskata nevis kā monogrāfija (viena autora darbs), bet kā konvolūts, kas ir īpaša izdevuma grāmata - kopā sasietas brošūras un izdotas ar vienu kopīgu nosaukumu. Šajā ziņā grāmata ir perfekta. Tā būtībā jāuzskata kā vairāku nelielu pētījumu kopums, kurš ir lielisks pēc savas funkcijas. Visu cieņu autoram, kurš godīgi atzīst, ka nav vēsturnieks. No manas cunftes puses viņu negaida nekādi uzbrukumi.” J. Pavlovičs atzīst, ka ir iespējams saplosīt jebkuru autoru. Viņš uzskata, ka grāmata ir ideāla kā skolas mācību grāmata tās akadēmiskajā nozīmē. Lielākā grāmatas daļa ir skolas mācību grāmata, kā šo jēdzienu saprata pirms 100 gadiem. Tas nozīmē, ka grāmata ir izdota kā mācību līdzeklis nevis konkrētai klasei noteiktā gadā, bet tas ir universāls izdevums, ko var lasīt gan veci, gan jauni, lai apgūtu konkrēto mācību priekšmetu no pamatiem.

Viedokļi mēdz būt strīdīgi
Aplūkojot grāmatu “400 gadi Valgai”, tās visvājākā vieta ir necilā nodaļiņa par senajiem laikiem, kur nav nekā. Valgas un Valkas sašķeltība ir īpaša problēma. Igauņu autors Enno Tarvels 1964. gadā izdeva monogrāfiju par to, kas notika ar zemes īpašumiem Tērbatas bīskapijā tajā brīdī, kad tika dibināta Valga. To var lasīt un lasīt, taču nekādi nav saprotams, vai tāda Valka vispār ir bijusi un kas ar to notika. Tā ir profesionāļu pētījumu nelaime - nav konkrētās notikumu vietas analīzes. “Gods un slava Ikšelim no profesionāļu puses, ka viņš ir paņēmis un novietojis Valku kā punktu uz kartes un tad ap to sācis rādīt Latvijas vēsturi. Līdz ar to no populārzinātniskā novadpētnieciskā viedokļa senie gadsimti ir atdzīvojušies,” pauž vēsturnieks. Protams, viedokļi mēdz būt strīdīgi, pat tik strīdīgi, ka gandrīz jāvicina dūres. “Valkas diližansā” līdz 18. gadsimtam ir izcils pedagoģisko materiālu krājums, un tā tas arī jāvērtē.

Sakārto saprotamā secībā
J. Pavlovičs atzīst, ka viņam ļoti patīk dzīvot Valkā, jo tā atrodas vietā, kur jāatrodas pilsētai. Latvijā ir daudz pilsētu, kas radušās nejaušību un kaut kādas sagadīšanās dēļ. Grāmatā ir parādīta tās rašanās loģika, sākot no apmetnes. Viduslaikos jēdziens pilsēta bija juridisks statuss, nevis stāvoklis. Senākais Valkas zīmējums ir no 1772. gada, kurā redzams namu puduris. Brīdī, kad tas ieguva pilsētas statusu, šis puduris bija vēl mazāks. Tam nav funkcionālas nozīmes. Runa ir par to, kāpēc cilvēki izvēlējās šo apmetni un pie tās turējās. “Kas attiecas uz 19. gadsimta vēsturi, igauņi, iespējams, varēja mūs pārspēt, taču viņu pētījumi izčākstēja 1961. gadā. No Tallinas un pat no Tartu augstumiem raugoties, Valga izskatījās kā necils ūķis,” uzskata J. Pavlovičs. Viņš domā, ka ar 19. gadsimta materiāliem, ar to, kas bija pirms šī gadsimta, jebkurš varēja paņemt pieejamos materiālus un sataisīt visdažādākās spekulācijas. Nav viegli izveidot kaut ko sakarīgu no lielas materiālu gūzmas. Vēsturnieks smej, ka slavenākais neveiksmes piemērs pasaulē ir Kārļa Marksa sarakstītais “Kapitāls”. Pilnīgs murgs un vēstures materiālu izgāztuve. Tā gadās pat ģēnijiem.
A. Ikšeļa gadījumā ir noticis kaut kas cits. Autors, dažkārt neveicot pētījumus, ir tos sakārtojis saprotamā secībā. Nezin no kurienes, taču viņam ir materiālu izjūta. “Atzīsim godīgi, dažviet tie ir arī kļūdaini, neviens neesam pārcilvēks. Taču mozaīkas kopaina ir baudāma un ļauj visu saprast,” uzskata vēsturnieks.

Vainīgs viens nams
“Grāmatā nedaudz vājāka vieta ir par 20. gadsimtu, taču arī tajā ir viens zelta tīrradnītis - Valka 20. gados. Pilsētas dalīšana ir izklāstīta labi, taču, kā dzīvoja latvieši un igauņi pēc sadalīšanas, nav īsti saprotams. Visus memuārus, ko es zinu, ir rakstījuši rīdzinieki. Ne reti lasāms, ka Valka ir vieta, kur jābrauc pirkt šņabi. Ir sīki apraksti, kā tikt pāri Varžupītei sausām kājām, turot padusēs 20 pudeles degvīna. Tā Valku pazina Rīgā,” smaida J. Pavlovičs. Viņš uzskata, ka būtu jāraksta par 1920. gadā notikušo šaušalīgo traģēdiju, kas daļēji iznīcināja plaukstošu vietu un turpmākās uzplaukšanas iespējas. Valka tolaik dzinās pakaļ Tartu un visādā ziņā apsteidza Valmieru. Valkā bija viss nepieciešamais attīstībai, taču politiskā līnija to izjauca. J. Pavloviča teorija pauž, ka galvenā vaininiece bija tā saucamā Dzirksteles māja jeb Igauņu biedrības nams (tagadējais muzejs). Atbrauca angļi, viņiem parādīja Igauņu biedrības namu, solīdu un respektablu ēku. Latviešu biedrību viņi neredzēja, jo tādas vēl nebija. Ārzemnieki pakasīja aiz auss, un pēc Rietumeiropas standartiem priekšroka tika dota igauņiem. Apkārt Igauņu biedrības namam bija citi sabiedriskie nami, tāpēc angļiem varēja rasties secinājums, ka tā ir igauņu pilsēta. Neviens svešinieks, ierodoties Baltijā, nekad nav skatījies, kāda ir iedzīvotāju tautību proporcija.

Līnija žņaudz pilsētu
Tieši 20. gados radās situācija, kad latvieši un igauņi cits citu nesaprata. J. Pavloviča galvenā pētāmā tēma ir par notikumiem 1941. gada vasarā Valkā un Valgā. Viņš ir vienīgais vēsturnieks Latvijā, kurš strādā pie šīs tēmas. Valgā un Valkā naktī uz 7. jūliju ienāca vācieši. Čekistiem jau 4. jūlijā bija pavēle sapakot mantas un atkāpties. Interesanti ir tas, ka igauņi, lai pārliecinātos, vai latviešu Valkā vēl ir krievi, kāpa Jāņa baznīcas tornī, lai redzētu kāds karogs plīvo. Neviens igaunis neuzskatīja par vajadzīgu ienākt Latvijā, kaut robežsargi Semināra ielā vairs nestāvēja. 20. gadu šaušalīgā robežlīnija bija paveikusi savu.
J. Pavlovičs uzskata, ka arī “Ziemeļlatvijai” jāpieliek visas pūles, lai mazinātu robežas nozīmi un ietekmi. Nav svarīgi, kādas politiskās ietekmes kuras daļas kontrolē un kādas ir ekonomiskās attiecības. 20. gadsimta vēsture rāda, ka šādas mākslīgi vilktas līnijas pilsētu nožņaudz. Neviens neapstrīd, kas kuram pieder, taču šai robežai nevajadzētu būt redzamai, un tas ir skaisti, ka pašlaik tā patiešām nav redzama.
Ikšelis savā grāmatā šai tēmai ir veltījis 10 lappuses, un tas nav daudz. “Daži no izmantotajiem ziņojumiem ir kļūdaini, taču vienmēr esmu gatavs sadarboties ar visiem, kurus šī tēma interesē. Tā sagadījies, ka esmu te nokļuvis un varu palīdzēt visiem kā vietējais labākais pasaules vēstures eksperts. Man patīk šī darbam labvēlīgā vide,” atklāj vēsturnieks. Viņam ir viedoklis arī par “Valkas diližansa” ilustrācijām, un viņš cienītos lasītājus aicina tās pieņemt un uzskatīt par labām. Nevajag kautrēties un dažkārt izmantot lupu, ja tās ir sliktāk saredzamas. Vēsturnieks priecājas, ka ar šo grāmatu latvieši ir pārspējuši igauņus. “Valkas diližanss” uzskatāms par kaut ko līdzīgu kultūras nama būvei Valkā 1924. -1927. gadā.

Lai radītu vēstures kopainu
Vēsturnieka secinājums: lasiet, un domājiet! Veselīga saprāta trūkums Valkā līdz šim nav novērots. Grāmata ir neparasti laba, interesanta, lasāma un lietojama Valkas skolās. Ja vēstures skolotāji uzskata par vajadzīgu, varētu ieviest Valkas mācības fakultatīvo kursu. Grāmatā var sekot līdzi gan Valkas, gan Latvijas vēstures gaitai.
“Ja nepieciešamas idejas turpmākajam darbam saistībā ar Valku, tad varu rosināt, ka novadpētniekiem jāstutē kopā 20. gadsimta vēsture. Es nerunāju par akadēmisku pētījumu, bet par informatīvu izdevumu, kas visu saliktu pa plauktiņiem. Labs piemērs ir igauņu divu sējumu “Valgas hronika”. Nesaku, ka tas ir šedevrs, taču šī vēsture ir. Tas, kas noticis Valkā 20. gadsimtā no vēsturnieku skatījuma, ir tikai fragmentu sērija, kas neveido vienotu kopainu. Kāds mozaīkas gabaliņš ir pacelts, kāds ne. Šos gabaliņus vajadzētu salikt vienā secīgā līnijā,” rosina vēsturnieks. Viņš nešaubās, ka 20. gadsimtā Valka divas reizes ir bijusi Latvijas galvaspilsēta. 1917. gadā un 1941. gadā otro reizi, kad Latvija uz īsu brīdi formāli bija Latvijas PSR galvaspilsēta. J. Pavlovičs domā, ka šāds darbs netiks veikts tik ātri, kā vajadzētu, jo vēstures zinātne dažu politiķu dīvainību dēļ faktiski ir sabrukuma stadijā. Par laimi, joprojām ir entuziasti, kuri rod iespējas kaut ko sakārtot arī vēstures lauciņā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kad atdzīvojas senie gadsimti

Kategorijas