Šīs atmiņas neizgaist

2013. gada 28. marts 00:00

Tās ir rētas sirdī, ko laiks nevar dziedēt, jo zaudēti tuvi un mīļi cilvēki. Tās ir atmiņas, kas neizgaist, jo ik gadu atnāk 25. marts – datums, kas atkal atgādina baigo dienu pirms 64 gadiem, kad tūkstošiem latviešu nācās atstāt mājas un doties svešumā.

Pirmdien izsūtīto atmiņas skanēja arī Lugažu dzelzceļa stacijā, kur pie pieminekļa 1949. gada 25. martā represēto un izsūtījumā bojā gājušo piemiņai pulcējās Valkas novada iedzīvotāji. Viņu vidū bija arī daudzi staļinistu represijās cietušie. Godasardzē pie Latvijas karoga stāvēja Valkas jaunsargi, bet pie pieminekļa – zemessargi.

Aizveda labākos saimniekus
Valkas kultūras nama metodiķe Līga Pandalone nolasīja bijušās izsūtītās Vallijas Nuķes atmiņas, kas katram ļāva iztēloties tos lielos pārdzīvojumus, ko cilvēki izjuta baigajā gadā. Toreiz no Valkas apriņķa staļinisti ar varu svešumā aizveda 663 ģimenes, kurās bija 2131 cilvēks. No visas Latvijas izveda 42975 cilvēkus.
“Lai tagadējā jaunā paaudze apjaustu 1949. gada 25. marta deportāciju apmērus, jāiedomājas Dziesmu svētku gājiens, kurā iepriekšējos svētkos gāja 40 tūkstoši dalībnieku. Apmēram tikpat daudz Latvijas iedzīvotāju toreiz aizveda uz Sibīriju, un neviens no viņiem nezināja, kāds liktenis tos sagaida,” sacīja L. Pandalone.
Toreiz no laukiem aizveda labākos saimniekus, kuri apstrādāja zemi un bija izveidojuši stabilas un stipras saimniecības. Tās tādas bija radītas ar darbu. Grūts un liels darbs bija visas pirmās brīvvalsts tapšanas pamatā. Tagad šī valsts ar darbu tālāk jāceļ mums, bet vai vienmēr tās attīstībai veltām visus savus spēkus? Dzīve rāda, ka ne vienmēr. Par to savā uzrunā aicināja padomāt Valkas novada domes priekšsēdētājs Kārlis Albergs. “Ir tā, ka, aizbraucot citur, mēs protam piecas vai pat desmit reizes ražīgāk strādāt. Tas liek aizdomāties par mūsu valsts turpmāko pastāvēšanu, valsts ekonomiku un galu galā par valsts vadītājiem, kuri nosaka saimniecisko politiku. Par mūsu neatkarīgo valsti ir dārgi samaksāts, tādēļ visiem jācenšas, lai tā būtu plaukstoša,” apliecināja K. Albergs.

Tas nedrīkst atkārtoties
Valkas 213. jaunsardzes vienības instruktors Ritvars Leitens atgādināja, ka toreiz svešumā aizveda cilvēkus, kuru vienīgā vaina bija tā, ka viņi mīlēja savu zemi. Tagadējai paaudzei jārūpējas, lai tādi notikumi nekad vairs neatkārtotos. Lai tas piepildītos, ikvienam pašam sev jāuzdod jautājums – ko es esmu izdarījis valsts labā, lai to nostiprinātu? Un tad jārod atbilde, darbojoties tās izaugsmē.
Piemiņas brīdī piedalījās arī politiski represētie no Kārķu pagasta.
Viņi pirms ierašanās Lugažu stacijā savā pagastā bija apbraukājuši tās mājas, no kurām baigajā gadā svešumā aizveda pagasta iedzīvotājus.
Pēc ziedu nolikšanas politiski represētie devās uz kultūras namu, kur varēja vairāk parunāties ar likteņbiedriem un dalīties atmiņās par piedzīvoto trimdā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Šīs atmiņas neizgaist

Kategorijas