Uz skatuves – bez pārtraukuma

2013. gada 5. aprīlis 00:00

229

J. Ziemeļnieka Strenču tautas teātra režisoram Andrim Liepiņam pirms teātra 65 gadu jubilejas svinēšanas darba pilnas rokas - organizatoriskie pasākumi prasa gan laiku, gan enerģiju. Mūsu tikšanos norunājām pusdienas laikā, pēc viņa tikšanās ar ilggadējo teātra režisori Hildu Ņikitinu. Lielu pasākumu sagatavošanā neiztikt arī bez palīgiem un atbalstītājiem, tāpēc režisors kultūras centrā pirmssvētku dienās darbojas visu brīvo laiku.

Tradīciju lauzt nav iemesla
Strenču teātris oficiāli ir dibināts 1948. gadā un tā darbībā nav bijis nekādu pārtraukumu. Tiesa, teātra aizmetņi meklējami jau 1911. gadā, kad tika izveidota Strenču psihiatriskā slimnīcā. Pēc tam ir bijusi teātra spēlēšana arī vecās nodegušās Strenču skolas ēkā. Taču tās uzskatāmas tikai par epizodiskām darbībām.
Teātra pirmais režisors ir Valmieras aktieris Viktors Šteinītis, kurš ārstējās vietējā slimnīcā. Nākamais diezgan īsu laika sprīdi bija kultūras nama direktors Pēteris Priedītis. 1959. gadā teātra vadību uzņēmās Hilda Ņikitina. Viņa panāca Tautas teātra nosaukuma piešķiršanu vietējo teatrāļu trupai, pēc tam arī Jāņa Ziemeļnieka vārda piešķiršanu. H. Ņikitina joprojām ir Strenču teātra leģenda. Atsevišķas lugas ir iestudējuši arī Jurijs Grave, Atis Rozentāls un Nora Pence-Neimane. Kopš 1999. gada teātri vada režisors Andris Liepiņš, tātad jau 13 gadu.
Teātrī kopš H. Ņikitinas darbošanās laika ir iedibināta tradīcija - ik pēc pieciem gadiem rīkot jubilejas pasākumu, lai parādītu to, kas izdarīts šajos gados, lai teātra cienītājiem parādītu iestudēto lugu fragmentus. “Neraugoties uz pašreizējiem sarežģītajiem finansiāliem apstākļiem, nolēmām tradīciju nelauzt. Protams, mūsu pasākums nebūs tik pompozs kā citkārt, taču rādīsim, cik varam. Gaidīti visi teātra draugi,” aicina režisors.

Kopā ar aktieriem
Nozīmīgākais aizvadītajos piecos gados ir Leldes Stumbres lugas “Kronis” iestudējums. Tas ir stāsts par latviešu izsūtīšanas laikiem uz Sibīriju. Šīs tēmas joprojām ir aktuālas. Izrāde tika nospēlēta reģionālajā teātru skatē. A. Liepiņš domā, ka tas bija labi izdevies iestudējums, taču to vērtēja divas gados jauniņas teātra speciālistes un viņām acīmredzot šī tēma nebija tuva un saprotama. Teātra vadošais aktieris Andris Delviņš pēc scenārija izlasīšanas teica stingru “jā”, jo viņa vectēvs ir izsūtīts un daudz stāstījis par piedzīvoto.
Piecos gados strencēnieši ir iestudējuši sešas izrādes. Ar tām kolektīvs bijis daudzās viesizrādēs. Pēdējais iestudējums ir Mārtiņa Zīverta “Meli meklē meli”. Tā nesen izrādīta arī Valkā un Lugažu muižā. A. Liepiņš ir ne tikai režisors, bet arī scenogrāfs un kostīmu mākslinieks. Tērpu izvēlē viņš strādā kopā ar aktieriem. Pēdējai izrādei Andrim daudz palīdzēja Valmierā strādājošā Vita Ziediņa, sarūpējot 50. gadu Amerikas modē esošos tērpus.

Kā iesaistīt vīriešus
Kolektīva saime ir stabila. Pēc daudziem gadiem teātrī atgriezusies V. Ziediņa. Vadošie aktieri ir A. Delviņš un Linards Kaska. “Patiesībā ar vīriešiem ir lielas grūtības. Kultūras centra vadītājai un aktrisei Daigai Beitikai esmu sacījis, ja man būtu vēl trīs tādi vīri kā Andris un Linards, justos bagāts un varētu taisīt sazin ko,” smaida režisors. Viņš izmanto dažādas dzīves viltībiņas, lai līdzās sievai teātrī būtu iesaistīts arī vīrs. Diemžēl viņi teātri spēlē ar gariem zobiem, tāpēc atdeve nav pilnīga. Pietrūkst dzirkstelītes un gribēšanas. Tieši atbilstošu vīriešu trūkums ir iemesls, kāpēc nevar iestudēt to vai citu darbu. Tas sašaurina repertuāra izvēli. “Izlasu lugu un secinu, ka man tas nepas. Meklēju jaunu. Atrast ir ļoti grūti. Bibliotēkās esmu pavadījis daudzas stundas, ņēmies un darījies, taču ne reti tas ir tukšā,” secina režisors. Viņš uzskata, ka šī iemesla dēļ arī profesionāļi daudz atkārtojas. Pietrūkst svaigu, neredzētu darbu, kuros izpausties. Vieglāk ir pa jaunam interpretēt vecās lugas. Amatierteātros ir gluži tas pats. Protams, arī daudzkārt redzētajās, daži režisori prot atrast jaunu pieeju un īstos knifiņus, ko skatītāji uzņem ar sajūsmu.

Bez rupjiem vārdiem
Katra režisora radošā laboratorija ir sarežģīts process. “Gadās, ka izlasu kādu lugu un varu iesaukties - “ir”! To iedodu izlasīt Andrim Delviņam, un, ja atbalsts ir arī no viņa puses, tad viss skaidrs. Tā lieta aizies. Var ķerties klāt un strādāt. Taču gadās arī tā, ka, sanākot visiem kopā, rodas iebildes un tad jāsaka “stop”, šoreiz nederēs, pie tā nestrādāsim,” stāsta režisors.
Savas jubilejas sarīkojumā paredzēts rādīt lugu fragmentus, sākot no pēdējā iestudējuma “Meli meklē meli”, pārejot uz Ed. Alaiņa “Laimīgo ģimeni”, L. Stumbres “Kroni”, A. Čehova “Traģiķis pret paša gribu” un “Jubileja”, ar ko var asociēties pašu strencēniešu teātra svētki. Pavisam šajās epizodēs būs iesaistīti 10 aktieri. Katram fragmentam ir noteikta ievirze, lai skatītājs sajustu, par ko ir konkrētā luga.
A. Liepiņš ir pārliecināts, ka lauku cilvēkam jāpiedāvā vienkāršas lietas. Cilvēks ikdienas darbos ir noguris, problēmu netrūkst visriņķī, tāpēc gribas atpūsties. Protams, pieņem visu, taču ir gadījies dzirdēt replikas, ka gribējies vairāk pasmieties. Režisors ir pret lugām, kurās pasmiešanās ir pašmērķis. “Nevar bazēties tikai uz smieklīgiem teicieniem, provocējošiem tekstiem. Man tas šķiet tukši,” atzīst režisors. Viņš kategoriski iebilst arī pret rupjībām uz skatuves. Katra lugas autora rupju un nepieklājīgu vārdu var mīkstināt un izsacīt maigāk. Latviešu valodā sinonīmu pietiek. Strenču teatrāļiem ieceru, enerģijas un darba netrūkst.
VIEDOKĻI
Aivars Ikšelis, Valkas pilsētas teātra režisors:
- Tā kā mana bērnība pagāja Strenčos, tur izaugu kopā ar Hildas Ņikitinas iestudētajām izrādēm. Joprojām manu acu priekšā ir viņas iestudētie Ibsena “Spoki”. Fantastiski. Savukārt Andris Liepiņš ir viens no nedaudzajiem Latvijas režisoriem, kas veiksmīgi strādā ar Mārtiņa Zīverta lugām. Tas ir ļoti grūts uzdevums, taču viņam labi izdodas. Andra iestudējumi ir tapuši ar sirdi un dvēseli, un tie ir gaumīgi noformēti. Novēlu teātrim turēties, pilnveidoties un priecēt daudzus skatītājus.

Māra Larionova, pensionēta skolotāja:
- Augstu vērtēju Andra Liepiņa darbu. Ir skaisti, ja katrā vietā ir kāds, kurš kopj kultūras lauciņu. Pēc Hildas Ņikitinas teātrī ienāca viņai līdzīgs režisors ar teātri sirdī - Andris. Viņa tēvs Gunārs bija viens no labākajiem teātra aktieriem, tāpēc šī pārmantojamība ir pašsaprotama. Taču uzskatu, ka cilvēkam līdz kapa malai ir jāmācās. Domāju, ka tas vairāk jādara arī Andrim. Šī vēlme mācīties nav dota visiem, tomēr bez tās neiztikt. Esmu asociāciju cilvēks. Pēdējā Zīverta iestudējumā kļūdiņu varēja būt mazāk.

Zinaida Bērza, Smiltenes Tautas teātra režisora asistente:
- Labi, ka ir tādi cilvēki, ap kuriem vēlas pulcēties citi. Andris ir personība un interesants cilvēks. Teātra spēlēšana beidzamajos gados Latvijā iet plašumā un kļuvusi gluži kā nepieciešamība. Man patīk, ka Andris daudz uzdrošinās un prot radīt pārliecinošas dekorācijas. Vēl viņam vienmēr izdodas izvēlēties labu dramaturģiju.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Uz skatuves – bez pārtraukuma

Kategorijas