Darbu postenī atstāj priekšlaicīgi

2013. gada 5. aprīlis 00:00

1587

Smiltenietis Jānis Šepters piekrīt atziņai, ka ik pēc septiņiem gadiem cilvēkam ir jāmaina sava dzīve, un pasmaida, ka nedaudz pat bija aizsēdējies vienā darba vietā.
Šogad 30. aprīlī apritētu 10 gadi, kopš viņš pildītu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Smiltenes posteņa komandiera amatu. Taču Jānis no šā darba pēc paša vēlēšanās ir aizgājis nedaudz ātrāk, no 8. marta dodoties priekšlaicīgā izdienas pensijā 41 gada vecumā.
“Izdegšanas sindroms”, viņš īsi rezumē. Tādam fiziskā un garīgā izsīkuma stāvoklim visvairāk ir pakļauti palīdzības sniegšanas profesiju pārstāvji - psihologi, ārsti, policisti, ugunsdzēsēji, sociālie darbinieki, kuru darbs ir ļoti atbildīgs un kuriem daudz iznāk saskarties ar cilvēku ciešanām.
Jāņa Šeptera darba stāžs VUGD struktūrās ir 19 gadi. Tagad viņš nolēmis kardināli izmainīt savu dzīvi, pieņemot citus darba piedāvājumus.

Jāmācās,
lai izkustinātu smadzenes
Iespējas atrast darbu citā nozarē Jānim ir, jo, studējot neklātienē papildu darbam VUGD, viņš ir ieguvis augstāko izglītību divās citās specialitātēs.
Tas ir bakalaura grāds Latvijas Lauksaimniecības universitātē programmā “Lauksaimniecības enerģētika”, iegūstot lauksaimniecības enerģētikas inženiera kvalifikāciju. Tā paver iespēju strādāt dažādās ar enerģētiku saistītās struktūrās: lauku un pilsētu siltuma un ūdens apgādes uzņēmumos; koģenerācijas ietaisēs un elektrostacijās; reģionālajos elektriskajos tīklos un apakšstacijās; lauksaimniecības produkcijas ražošanas un pārstrādes uzņēmumos; privātajās firmās.
Savukārt Rīgas Tehniskajā universitātē Jānis ieguvis maģistra grādu studiju programmā “Drošības inženierija” un darba aizsardzības speciālista kvalifikāciju.
Ir jāmācās ne tikai jaunībā. Tas ir vajadzīgs arī vēlāk, lai cilvēks neiesūnotu un neieslīgtu rutīnā un kustinātu smadzenes, uzskata Jānis.
Pati pirmā kvalifikācija, ko viņš ieguva, mācoties toreizējā VUGD Ugunsdrošības tehniskajā skolā (tagad - Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā) ir “ugunsdzēsējs - tehniķis”.
Ugunsdzēsēju lauciņā Jāni, viņam vēl mācoties pamatskolā, ievilka tēvs. Padomju laikā Trikātas kolhozā viņš bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju automašīnas šoferis. Ja brīvprātīgie ugunsdzēsēji tika izsaukti palīgā dzēst ugunsgrēku, tad Jāņa tēvam vienkāršāk bija nakts laikā pamodināt un ņemt līdzi dēlu. Ja vajadzēja palīdzību, dēls arī brauca līdzi, un tā pirmo reizi redzēja, kā strādā ugunsdzēsēji.

Smilteni pamest būtu žēl
Vēlāk, pabeidzot vidusskolu Valmierā, Jānis izvēlējās alternatīvo dienestu, lai viņu neiesauktu padomju armijā. Alternatīvajā dienestā vienu gadu strādāja par ugunsdzēsēju Valkā, bet otru gadu bija VUGD Strenču nodaļas maiņas priekšnieks.
Vēlāk ilgāku laiku Jāņa darba vieta bija VUGD Alūksnes brigāde, kur viņš pildīja nodaļas komandiera, tad - vada komandiera, tad - brigādes komandiera vietnieka pienākumus.
Kaut arī piedāvājums ieņemt VUGD Valkas daļas Smiltenes posteņa komandiera amatu bija neliels pakāpiens atpakaļ, raugoties no karjeras viedokļa, Jānis to pieņēma, jo atzina šo darbu par interesantu un saistošu. Tā viņš nokļuva Smiltenē - pilsētā, ar kuru agrāk nekādas saistības nebija, un līdzi atveda arī savu ģimeni.
“Ļoti jauka, interesanta pilsēta ar labiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Viena no latviskākajām mūsu valstī,” saka Jānis un atzīst, ka būtu žēl aiziet no Smiltenes, ja izveidotos tādi apstākļi.
10 gadi VUGD Smiltenes posteņa komandiera amatā esot paskrējuši vēja spārniem. “Pirmajos gados galvenais, pie kā vairāk piedomāju, bija tas, lai būtu labs kolektīvs. Ja tāda nav, strādāt ir ļoti grūti. Bez komandas, bez saviem darbiniekiem es nebūtu nekas. Paldies viņiem par to, ka godam darīja savu darbu,” nu jau bijušos kolēģus Smiltenes postenī uzteic Jānis.
Vadot VUGD Smiltenes posteni, viņš raudzījās arī uz pilsētu kopumā. “Ziemeļlatvija” jau rakstīja par Jāņa idejām, ko viņš pēdējos gados īstenoja kopā ar savu kolektīvu: vienu gadu Smiltenē, Vecajā parkā, iestādīja par pašu samestu naudu nopirktas eglītes, bet citu - izlika pašu darinātus putnu būrīšus Vecajā parkā un Cērtenes pilskalnā.
“Pirmā ideja man radās tīri spontāni. Ejot pa Veco parku, redzēju ka tiek izzāģēti lielie, vecie koki, bet jaunu koku nav. Tālāk, - jau ir koki, tad putniem vajadzētu jaunas mājas,” ar humoru pasmaida Jānis. Jau nopietni viņš piebilst, ka pozitīvi skatās uz labdarību, tikai ne visas idejas izdevies īstenot, jo pietrūcis finansējuma.

Padomu neliegs arī turpmāk
Kad Smiltenē pirms pāris gadiem tika sarīkota Muzeju nakts, tajā Jānis iesaistīja arī savu kolektīvu. Smiltenes ugunsdzēsēju depo tika izveidota gan sena, gan mūsdienīga ugunsdzēsēju inventāra un fotogrāfiju izstāde ar iespēju atsevišķus priekšmetus aptaustīt un izmēģināt. “Šo to pastāstījām paši. Apmeklētāju nebija daudz, taču tie, kuri atnāca, aizgāja projām ļoti apmierināti, jo uzzināja daudzas interesantas lietas,” gandarīts atzīst Jānis.
Viņš labprāt arī brīvprātīgi un atlīdzības sniedz padomus par ugunsdrošību, ja kādu tas interesē.
“Nekad nevienam neesmu atteicis, ja man kāds jautājis, ko un kā darīt, lai būtu drošāk. Ir gan arī tā, ka cilvēki padomu nepieņem, ja tā īstenošana ir saistīta ar lieliem naudas ieguldījumiem. Tas ir saprotams, jo, kā jau teicis dzejnieks Veidenbaums, “vēders - Dievs visaugstākais, un katrs pats sev tuvākais, tiklīdz kā izsalcis”. Taču arī turpmāk, ja kādam būs vajadzīgs padoms ugunsdrošības un ugunsdzēsības lietās, lai droši man jautā. Konsultēšu bez maksas. Negrasos šajā jomā taisīt privātbiznesu. Ir lietas, ko esmu ar mieru darīt bez samaksas, sava prieka pēc. Un ugunsdzēsība visus šos gadus man ir bijis ne tikai darbs, bet arī hobijs, ko tik viegli nevar nolikt malā,” atzīst Jānis.
Viņam ir gandarījums, ja izdevies palīdzēt citiem ar savu profesionālo darbību. Taču vislielākais prieks esot tad, ja cilvēki pasaka paldies visam VUGD Smiltenes posteņa kolektīvam par labi padarītu darbu. Jānis piemin “Ziemeļlatvijā” šā gada sākumā publicēto pateicību Smiltenes un Strenču posteņa ugunsdzēsējiem par pašaizliedzīgo, operatīvo un saskaņoto darbu, dzēšot ugunsgrēku privātmājā Smiltenē, Vidzemes ielā. Pateicību ievietoja šās mājas iedzīvotāji.
To, ko darīs turpmāk, Jānis šās intervijas tapšanas laikā vēl nevarēja konkrēti pateikt. Taču, lai kāds būtu viņa nākamais darbs, hobiji paliks līdzšinējie: dzelži, kā Jānis smaidot sauc automašīnas labošanu jeb “skrūvēšanu”, un medības ziemas sezonā.
PAR JĀNI ŠEPTERU
Vairis Tralla, tehniskā sporta kluba “Smiltene” valdes priekšsēdētājs:
- Jānis ir super cilvēks. Ļoti pozitīvs, izpalīdzīgs. Daudzus gadus mums palīdzējis gan sacensībās, gan trasē ar savām iespējām. Žēl, ka viņš aizgāja no sava amata Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Darbu postenī atstāj priekšlaicīgi

Kategorijas