Nav viegli, bet ar smaidu uz lūpām

2011. gada 21. marts 08:00

1935

Blomes centrā vienmēr var sastapt gan jaunus, gan gados vecākus cilvēkus. Tur atrodas pagasta pārvalde, skola, feldšerpunkts, kultūras nams, kurā vairākas reizes nedēļā rosās pašdarbnieki, bet pagasts nesastāv tikai no centra. Devāmies lūkot, kā dzīvo un jūtas tie, kuru mājas atrodas attālāk no Blomes.

Braucot no Smiltenes pa Valmieras ceļu, saules atspīdēti ir Blomes pagasta ļaužu lauki. Pēc aptuveni 13 kilometriem ceļa labajā pusē atrodas mājas "Klāvēni", kurās dzīvo pensionāri Rasma Dzērve un viņas vīrs Gunārs Kazaks. Mājas durvis atver Rasma, kura "Klāvenos" dzīvo jau kopš 1974. gada.

Ja agrāk tuvējās mājas bija apdzīvotākas, tad tagad ir pavisam citādi. Blomes pagasta iedzīvotāja stāsta, ka pāri laukam ir vēl viena māja, kurā palicis vien Ozoliņ Jānis, arī pensionārs.Pēc sievas nāves viņam pasliktinājusies veselība, taču pie ārsta nemaz nedomājot braukt. Savukārt pāri šosejai ir divas saimniecības, vienā no tām esot gotiņas.

"Reizi nedēļā eju pie kaimiņiem pēc piena. Mums nav neviena lopiņa, kas tad sienu gādās, slauks? Cik tad tā pensija, ar to pašu mokos un dzīvoju. Pagasta atbalstu nejūtu, nevienam nerūp, kā dzīvo veci cilvēki. Divas reizes nedēļā aizbraucu līdz Smiltenei, ēst gribas gan pašiem, gan sunim un kaķiem. Arī zāles jāpērk, jo vīram kauli sāp un ir sirds mazspēja," stāsta pensionāre.

"Klāvēnos" viss smagums ir uz Rasmas pleciem, jo Gunārs var pārvietoties tikai ar divām kūjiņām un ārpus mājas neiziet.

Savukārt 16 gadus vecā taksenīte ir paralizēta. Sunītis regulāri jāapkopj, jāpabaro, savu uzmanību prasa arī minči. Rasmai šobrīd tie ir seši. Vienu brīdi bija četri, bet pirms dažām dienām pieklīda vēl divi. "Cilvēki ir nežēlīgi. Brauc garām un uz šosejas izmet kaķus un suņus. Tad viņi pār lauku nāk meklēt barību. Tikai viens no šiem kaķiem ir mans, pārējie pieklīduši. Vienu brīdi mūsu mājās bija desmit kaķu," norūpējusies ir Blomes pagasta iedzīvotāja.

Viņa atzīst, ka vecumdienas nav vieglas, ar pensiju knapi var iztikt. "Savulaik daudz un grūti esmu strādājusi par slaucēju. Pusdivos naktī bija jāceļas un jāiet uz fermu Biksejā, bet toties dzīve bija labāka, tagad iztiekam līdz ar nagiem. Bērnu mums arī nav," tā Rasma. Neskatoties uz grūtībām, sarunas noslēgumā pensionāre pasmaida, jo ciemos kāds atbrauc reti.

Turpat netālu, nedaudz atpakaļ uz Smiltenes pusi ir Bikseja. Ceļa abās pusēs ir vairākas mājas, šķiet apdzīvotas, jo pie vienas uz auklām žūst veļa, pie citas rej suņi. Ceļa labajā pusē atrodas liela sarkana māja "Bikseja". Viens no mājas iemītniekiem pensionārs Modris Ozoliņš stāsta, ka šobrīd te dzīvo četras ģimenes, no tām vienā - gados jauni cilvēki. Arī viņam ir žēl, ka lauki kļūst tukšāki.

"Esmu te dzimis un uzaudzis, laikam te būs arī jāaiziet. Cik agrāk Biksejā bija forši, apkārt cilvēku pulki! Visas mājas pilnas ar darbīgiem cilvēkiem. Kāds turēja zirgus, cits cūkas vai govis. Vairs neviens jauns te nenāk dzīvot," stāsta pensionārs. Modrim patīk kavēties atmiņās, tāpat kā viņa kaimiņam 30 gadus vecajam Raivim Krakovskim.

Viņš pieradis pie dzīves laukos un pilsētas virzienā nelūkojas. "Ja ir darbs, nav tik traki. Strādāju mežā, pārsvarā jau ir ko darīt. Dēls Lauris nākamajā gadā uzsāks skolas gaitas. Laiks skrien ātri. Pašam neticas, ka jau ir 30 gadu, kādreiz bija 18," aizdomājas smaidīgais Raivis.

Ar smaidu uz lūpām mājā ceļa pretējā pusē mani sagaida Ādolfs. Arī viņš, līdzīgi kā citi laukos, dzīvo viens. "Nestrādāju, jo nav kur. Vienīgi suni dresēju," smej Ādolfs. Viņš šķiet interesants un savdabīgs tips, sarunas laikā pārsteidzoši dzīvespriecīgs. Uz jautājumu, vai vienmēr esat tik dzīvespriecīgs un jautrs, vīrietis atbild: "Dzēris it kā neesmu."

Viņš sajūsmā iesaucas, ka beidzot pavasaris tuvojas. Svētdien kopā ar draugiem brauks makšķerēt uz Trikātu. "Kādreiz jūrā braucu, tāpēc ūdeņi man ir tuvi," enerģisks ir Ādolfs. Iespējams, pavasaris un saulainais laiks tik tiešām spēs sasildīs šo cilvēku sirdis.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nav viegli, bet ar smaidu uz lūpām

Kategorijas