Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Sēsim pašmāju augu sēklas.

Jānis Puntulis.
Lietotāju raksti

2013. gada 11. aprīlis 14:52

268
Sēsim pašmāju augu sēklas.

Pirmdien, 15. aprīlī 18.05. Smiltenes bibliotēkā notiks augu sēklu apmaiņas pasākums.

18:05 – 18:20 Jāņa Puntuļa prezentācija „Sēklu problemātika Pasaulē un Latvijā, sēklu kolekcijas Latvijā”

18:20 – 18:45 Pašaudzēto sēklu apmaiņa.

18:45 – 19:50 Filmas „Kopējā posta vietējie risinājumi” demonstrēšana.

Pēc filmas apspriede par iespējām veidot vietējo gēnu banku, un sadarbību citās ar pašpietiekamu saimniekošanu saistītās jomās. Līdzi ņemam (kam ir) pašaudzētas sēklas, sīpolus, ķiplokus, bumbuļus u.c.

------------------------------------------

Paaudžu paaudzēm zemnieki ir bijuši sēklu glabātāji un tautas selekcionāri, kuri uzturēja sēklu ģenētisko daudzveidību atlasot labāko augu sēklas nākamā gada sējai un savstarpēji apmainoties ar sēklām, tās bija pielāgošanos vietējiem klimatiskiem un augsnes apstākļiem, kā arī nodrošināja daudzveidību pārtikā un uzturvielās, pat reizēs, kad kādai šķirnei piemetās nelaime. Tāpēc sēklas var uzskatīt par kultūrvēsturisko mantojumu un mūsu nacionālo bagātību.


Pēdējā gadsimtā, paļaujoties vairāk uz zinātnieku un komercfirmu selekcijas procesu piedāvātajām sēklām un šķirnēm, lauksaimniecības kultūraugu daudzveidība ir stipri sašaurinājusies. Desmit lielākajām sēklu firmām pieder 67% no pasaules sēklu tirgus un šī monopolstāvokļa dēļ 20. gadsimtā ģenētiskā daudzveidība lauksaimniecībā sarukusi par 75%. Šo procesu sauc par ģenētisko eroziju.

Latvijā ģenētiskā erozija sākās pēc Padomju okupācijas, kad kolektivizācijas un deportāciju rezultātā daudzās dzimtās pārtrūka kultūraugu kopšanas tradīcijas un paaudzēs lolotie dārzaugi vairs netika ataudzēti. Arī centralizētā lauku apstrāde vienlaidu sējumu radīšana samazināja ģenētisko daudzveidību, tomēr šajā laikā vēl darbojās vietējie selekcionāri, kas audzēja jaunas, vietējiem apstākļiem piemērotas šķirnes.


Ļoti strauji ģenētiskā erozija Latvijā saasinājās pēc neatkarības atgūšanas, kad lielā daudzumā šeit ieplūda krāsainās ārzemju sēklu paciņas, importa vairsīpoliņi un ķiploki. Vietējā sēklu audzēšana Latvijā ir iznīcināta un daudzus vietējos kultūraugus esam zaudējuši uz neatgriešanos. Mums vairs nav savu burkānu biešu un rāceņu. Gēnu bankā ir saglabājusies tikai viena vietējo kāpostu, viena kāļu un rutku šķirne. Arī ģimenēs audzēto dārzaugu daudzveidība strauji samazinās, daudzas ģimenes tieši pēdējos gados pārtraukušas audzēt no tāliem senčiem mantotos sīpolus un ķiplokus. Arī vecie zirņi un pupas daudzviet iet zudumā.


Tomēr pēdējos gados sabiedrībā pieaugusi interese par senajām dārzaugu šķirnēm un pašaudzētām sēklām. Tāpēc biedrība „Smiltenei un Latvijai” jau otro gadu Smiltenes bibliotēkā rīkos sēklu apmaiņas pasākumu, ar mērķi popularizēt pašaudzētu sēklu ievākšanu un pavairošanu, kā arī sākt vietējās gēnu bankas veidošanu.

Ceram uz plašu pasākuma apmeklējumu!



Kategorijas

Kategorijas