Dzejoļi kā dienasgrāmata

2013. gada 12. aprīlis 00:00

318

Ar Baibu Lucu satiekamies saulainā svētdienas pēcpusdienā. Redzot jauno sievieti, neviļus gribas viņu pašu salīdzināt ar pavasara sauli – it kā siltu, bet tomēr ar asiem “zobiņiem”.

Saglabājusies
burtnīca ar pasakām
Līdzīgi ir arī Baibas rakstītie dzejoļi. Baiba atklāj, ka pārsvarā tie ir par mīlestību – pirmo, vāro, nelaimīgo. Cilvēki, kas viņu labi pazīst, lasot uzrakstīto, dzejoļus pielīdzina personīgajai dienasgrāmatai. Tik atklāti tie ir. Baiba tam piekrīt, piebilstot, ka dzejas rindas tapušas, izdzīvojot savas pirmās pazaudētās mīlestības skumjas. Lai garīgi izrāptos no tumšās bedres, kā viņa pati nosauc šo dzīves periodu, meitene rakstījusi dzejoļos. Patiesībā tie dzimuši paši, viņai tik nācies pierakstīt.
To, ka viņai patiks pierakstīt savā iztēlē radušos teikumus, Baiba apjauta kopš 11 gadu vecuma. Joprojām viņai ir saglabājusies pavisam vienkārša līniju burtnīca, kurā, latviešu valodas un literatūras skolotājas Tamāras Elziņas iedvesmota, 5. klases skolniece pierakstīja pasakas. Baiba smejas, ka to noteikti saglabās dēlam, lai viņam būtu no kā iedvesmoties vai arī pasmieties par mammas naivajiem teikumiem. Jaunā māmiņa tomēr palepojas, ka “Pasaka par masku balli” bija nopublicēta “Ziemeļlatvijā”.

Nepieciešams vienpatības brīdis
Pasaku rakstīšanas laiks beidzies pats no sevis. Tam sekojis klusuma brīdis, bet pēc tam Baiba atklājusi, ka viņai ir vēlme izteikties dzejas rindās. Tas noticis, mācoties Valkas ģimnāzijas 11. klasē. Viņa pieļauj, ka, iespējams, tas noticis Mārtiņa Freimaņa dziesmu iespaidā. Viņš Baibai ir pats īpašākais dzejnieks, kuram viņa ir veltījusi pat dzejoli pēc viņa pēkšņās aiziešanas mūžībā. Baiba stāsta, ka Mārtiņa dziesmas tagad uztver pavisam citādāk, īpaši ieklausoties vārdos. Valcēniete ir pārliecināta, ka Mārtiņa dziesmas ir arī viņa dzīves dienasgrāmata. Jaunajai sievietei šķiet, ka viņš nojautis par savu aiziešanu.
Līdzīgi esot ar Baibas uzrakstīto. Ja iepriekšējos gados rakstītos dzejoļus atrod dzīvesbiedrs Valērijs, viņš sievu varot “lasīt kā grāmatu”. Ja Baibai ir klusēšanas periods, Valērijs zina, ka tas ir dabiski, jo viņai nepieciešams vienpatības brīdis. Tam piekrīt arī jaunā māmiņa. Vientulībai gan neatliek tik daudz laika, cik gribētos, bet, ja tētis ar dēliņu aiziet otrā istabā, Baibai atliek laika savām domām.

Neslēpj savus dzejoļus
Jāatzīst, Baiba ir drosmīga, jo nekad nav slēpusi savus dzejoļus. Tos viņa lasījusi skolas pasākumos. Arī kritiku uztvērusi saprotoši. Viņa atklāj, ka reizēm dzejoļos pieklibojot ritms, bet pie tā viņa ir gatava strādāt. Marta beigās Valkas pagasta saiet namā “Lugažu muiža” notika Baibas dzejas vakars. To palīdzēja organizēt amatierteātra režisore Evija Smane un saieta nama vadītāja Kristīne Ganiņa. Pēc pasākuma īpašu pārsteigumu par mazmeitas veikumu paudusi vecmāmiņa Irēna, kura pat neesot nojautusi par šo aizraušanos. Baiba atrunājas, ka viņa nav uzdrošinājusies ar saviem skumjajiem dzejoļiem traucēt vecmāmiņas sirdsmieru.
Pašlaik Baibas dzīves svarīgāko vietu ieņem dēliņa audzināšana, tāpēc daudz kam citam būtiskam vienkārši neatliek laika.
Taču Baiba nesūdzas, vien nosaka, ka absolūtās laimes periodos dzejoļi viņā klusē. Vai tie gaida kādu notikumu, Baiba vēl nezina, bet domā, ka atsāks rakstīt, kad dēls pateiks pirmo vārdu vai spers savus pirmos solīšus pretim mammas vai tēta sargājošām rokām. Tie noteikti būs dzejoļi Emīlam un cerams, ka patiks arī citiem bērniem un viņu vecākiem.
BAIBA LUCA
• 19 gadus veca valcēniete

• Valkas ģimnāzijas absolvente

• pašlaik mājās audzina dēliņu
   Emīlu

• raksta dzeju,

• Valkas pagasta amatierteātra
   dalībniece

Neliels ozolkoka sols un migla,
Uzburtā pasaule mana.
Un vēl ģitāras stīga,
Kas kādreiz vēl bija tava.
Tā ir pasaule, kas nezudīs,
Jo ozolkoka sols un migla
To tikai spilgtāku padarīs.

Stīga būs tā, kas sirdis
                                   kopā savīs
Un manu pasauli
Par dzīves jēgu padarīs.

• • •
Man gribas soli tev tuvāk spert,
Lai mirkli kopā būtu.
Pavasara dzestro gaistu tvert
Un iegūt šo sajūtu,
Kad vēderā atkal tauriņi spēlēsies
Un man klusi teiks,
Ka tas, ko visvairāk tu vēlēsies,
Īstenoties steigs.

• • •
Drīkstu tev šodien uzsmaidīt?
Tu esi mans pavasaris,
Mans radošais gars,
Kuru vērts man sagaidīt.
Drīkst, es būšu saule?
Vēlos, lai tiec apmīļots,
Siltās saules apspīdēts
Un vēl vairāk iemīlēts.

• • •
Es meklēju Tevi,
kaut kur pāri Baltijas jūrai,
Man jāseko tās maigajai plūsmai,
Es meklēju Tevi.

Es zīmēju Tevi,
Uz salvetes Valkas kafejnīcā,
Sev ļoti mīļā burtnīcā,
Es zīmēju Tevi.

Es redzu tevi,
Ikreiz kad aizdomājos
Un kad apstājos,
Es redzu Tevi.

Es gaidu Tevi,
Katru stundu, minūti, sekundi,
Katru mīļu brīdi,
Es gaidu Tevi!

• • •
Auksts un tumšs
Aiz mana loga,
Te klusi vēji pūš,
Un mētelim zudusi poga.
Ceļš apledojis
Un ļoti tāls,
Lūk, pavadonis!
Nē, tikai zudis tēls.
Meklēt ceļu smagi tiecos,
Man slapjas kājas,
Rast iespēju es cenšos,
Kur ir manas mājas?
Iet tālāk uz priekšu
Vai griezties atpakaļ?
Nav nozīmes, kur skriešu,
Iešu tev nopakaļ.

• • •
Es vēlos zināt,
Uz kurieni iet tie,
Kuriem visi ceļi ciet?

Ir tikai punkts,
Kur atrasties, un viss,
Un, jā, vēl arī debesis.

Ir tikai divi ceļi,
Pa kuriem brīvi griezties,
Nē, es gribu pamosties!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzejoļi kā dienasgrāmata

Kategorijas