Putns uz autobusa jumta

2013. gada 12. aprīlis 00:00

227

Autoostas skaļrunis vēstīja par autobusa pienākšanu. Un tur jau tas parādījās. Stiklots un liels tas iegriezās stacijas iebraucamajā ceļā, kā apliecinādams skaļā paziņojuma patiesīgumu. Tā lielajos logos atstarojās rīta saules sārtie vaigi, spožajos staros zibēja sānos iemontētās ekstras, tas iebrauca stacijā spožs un liels kā skaistos vārdos būvēts apsolījums, kā garantija kaut kam turpmākajam, rosinot pārliecību, ka visi aizbrauks, kur sen iecerējuši.
Gaidošie pasažieri neslēpa prieku par autobusa pienākšanu. Tā bija apziņa, ka nīkšana beigusies, ka tagad būs tikai došanās uz priekšu un avīzēs izlasītie slavinājumi par vēl tālumā, bet nu jau noteikti sasniedzamo galastaciju, kas, pēc presē rakstītā, celta pēc visjaunākajiem Eiropas standartiem un kurā visi jutīsies tikpat komfortabli kā visi visā Eiropā, rosināja sirdī vēlmi ātrāk nokļūt galapunktā un beidzot piedzīvot to, kas tika jau solīts, būvējot vēl šo staciju.
Šajā gan vairs nekā nebija palicis pāri no sen sen agrāk solītās godības, ja neskaita noplukušo autoostas ēkas sienu, pie kuras vējā plivinājās laikazoba saplēstu afišu strēles ar vēl izlasāmiem paziņojumiem, ka šī ir pirmā vieta, kurā visi ieraudzīs būvnieku doto pirmo solījumu izpildi. Ieraudzīt vispirms to katrs varēšot savos maciņos, jo no šīs stacijas ikvienam būs iespēja sasniegt vēl labāku vietu. Tagad tas šķita smieklīgi, bet daudziem, it īpaši tiem, kuri bija riskējuši un paņēmuši ātrus kredītus, lai varētu nopirkt biļeti uz nule stacijā ienākušo autobusu, jau atkal pakrūtē cerīgi kņudināja iespēja jaunajā galastacijā uzsākt arī jaunu dzīvi, dabūt darbu un tikt no visām parādu astēm vaļā.
Arī mazais zēns, kas stāvēja, mammai pieķēries pie rokas, kā sastindzis skatījās uz jauno autobusu. Puisēns gan bija ieraudzījis kaut ko gluži citu, kas viņā viesa pārsteigumu un neizpratni. Autobuss vēl nebija apstājies un lēni slīdēja līdz savai pieturas vietai, bet uz tā jumta tieši virs priekšējiem stikliem nekustīgi sēdēja putns. Tas bija balts balodis, un rīta saulē, kas ar saviem zibšņiem apšaudīja autobusa jumtu, sānus un logus, tas viss kopā izskatījās gaisīgi un neatbilstoši īstenībai. Mākslas pazinēji to droši vien nosauktu par sirreālismu, bet zēns brīnījās vien par to, ka putns, dzīvs būdams, tik nekustīgi varēja sēdēt uz autobusa jumta. Dzīvē viņš bija redzējis, ka putni aizlaižas, dzirdot mazāko troksni, vai jūtot tikko manāmu pamatu sašūpošanos zem kājām.
Bet balodis sēdēja nekustīgi, it kā apkārtējie trokšņi un pasažieru skaļā laušanās uz autobusa durvīm uz to neattiektos. “Mammu, uz tā autobusa jumta sēd jocīgs putns,” zēns paraustīja mātes roku.
“Tā kādreiz notiek. Kad sāksim braukt, tad putns aizlidos,” attrauca māte, jo viņai nebija laika sīkāk izskaidroties. Vajadzēja domāt, kā autobusā atrast labākās sēdvietas. Un tad jau tā durvīs parādījās autobusa vadītājs. “Pagaidiet! Pagaidiet! Vispirms es izskaidrošu, cik ilgi, kādēļ un pa kuru ceļu brauksim,” pūli aicināja apstāties šoferis. Stacijas kasiere viņam pa mobilo tālruni bija zvanījusi un brīdinājusi, ka daži pasažieri kļuvuši nepacietīgi. Gribot zināt, kādēļ tik ilgi jāgaida un kāpēc biļetes kļuvušas tik dārgas, ja krīze ir garām, bet algas nav palielinātas. Šoferis atcerējās, ka vadība bija reaģējusi uz sabiedrības ņurdoņu, kas pēdējā laikā bija pieņēmusies spēkā, un norādījusi viņam pirms došanās reisā par izskaidrošanas darba nepieciešamību. “Mums pārmet skaidrojuma trūkumu, nu tad runā ar tautu un skaidro, lai saprot,” tie viņam bija pēdējie dispečerpunktā veltītie vārdi pirms izbraukšanas. Par palīgu šī pienākuma veikšanai šoferim līdzi bija atsūtīts arī iesirms, kā tur teica, ar lielu pieredzi, konduktors, kurš ilgus gadus bija veicis arī staciju informatora pienākumus.
“Saprotiet, mēs nevaram vienā mirklī ielekt tādā stacijā un tādā vietā, kur vēlamies būt. Tas ir ceļš, saprotiet, ceļš, pa kuru ir jādodas, šajā gadījumā – jābrauc, un tas notiek metru pēc metra, kilometru pēc kilometra, tā sakot – pamazām, pakāpeniski, bet neatgriezeniski uz priekšu,” šoferis savu sakāmo centās nobeigt uz optimistiskas nots. “Bet kādēļ putns visu laiku ir uz šī autobusa?” izspruka zēnam. Tas gan bija vairāk domāts kā kārtējais jautājums mātei, bet zēna teikto ātri pārķēra sirmais konduktors, kas tikko bija nostājies līdzās šoferim. “Lūk, jaunie redz jau to, ko jūs nemanāt. Ne velti vienmēr esmu teicis – jaunatnei pieder nākotne. Putni – tie ir mūsu cerība, ilgas un ticība nākotnei. Tādēļ vien šis autobuss ir kaut kas jauns, labāks un vēl nebijis, ka tam pa priekšu dodas mūsu sapņi un vēlmes. Taču sapņi ir kā domas, bet domas ir ātrākas par iešanu un braukšanu. Kad sāksim braukt, tad balodis aizlidos kā mūsu cerība. Tas aizlidos, bet šoreiz mēs tam dosimies pakaļ ar jaudīgiem dzinējiem. Degvielas pietiks. Tās iegādei piešķirtas lielas subsīdijas, kuras savukārt varējām atļauties tādēļ, ka esam veiksmīgi norēķinājušies ar ārvalstu aizdevējiem. Tiesa, lai tā notiktu, jums vajadzēja mazliet paciesties. Piedodiet! Mēs jūsu prieka atjaunošanai autobusā katram pasažierim pasniegsim tasīti kafijas, ko mūsu labvēle kafijas izplatītājfirma nolēmusi dāvināt ikvienam, kas līdz šim juties vientuļi vai smagāk pārdzīvojis pārējas laika grūtības, proti, nīkšanu šajā stacijā,” tikpat skaļi kā pirmīt skaļrunis nobeidza konduktors.
Tajā brīdī izskrēja kasiere no stacijas un šoferim skaidroja, ka viņš nav piestājis pareizajā pieturvietā. Vajagot pabraukt vēl uz priekšu. Tagad šim autobusam viss ir krietni uz priekšu. Lai būtu redzams, ka jau tagad ir tikts tālāk. Vadītājs piesēdās pie stūres, iedarbināja motoru, un autobuss noraustījies atpakaļgaitā sāka rāpties ārā no nepareizās iebrauktuves. Pēc tam ar strauju rāvienu, jo kļūdu iespējami ātrāk vajadzēja novērst, tas metās uz priekšu un strauji iegriezās nākamajā pieturvietā. Putns uz autobusa jumta turpināja nekustīgi sēdēt.
Pasažieru pūlis kļuva aizvien nepacietīgāks, tas viļņojās uz autobusa pusi un beidzot vēlējās tikt iekšā. Par galveno nodarbi kļuva laušanās un spiešanās, un kaut kādam tur putnam vairs neviens neveltīja uzmanību. Šoferis atvēra durvis un ļāva iekāpt. Arī viņš nupat vēlējās, lai visi būtu iekšā un neviens vairs lieki nebrīnītos par to, ko redz apkārt. Ja par braucienu radīsies kādas šaubas, tad grēkāzis būs viņš, lai autotransporta valdē visi paliktu savās vietās. Viņa kļūda ar pieturvietas nepareizu izvēli tiks paziņota sabiedrībai kā galvenais likumpārkāpums. To vadītājs labi saprata.
“Tas autobuss taču nemaz nebrauc! Tas visu laiku ir stāvējis un stāv uz vietas, jo putns tā arī nav sakustējies uz jumta,” pēkšņā bērnišķā atklāsmē iesaucās puisēns, un tas viņam neviļus iznāca tik skaļi, ka pūlis sastinga. “Nu, ko jūs! Viņš taču ir tikai bērns! Viņš vēl ir gluži mazs bērns,” saprotoši centās pasmaidīt vadītājs.
Neviens nebija pamanījis sakumpušu večiņu sēdot uz autostacijas soliņa, kura nekur negrasījās braukt un mierīgi sēdēja, atspiedusies pret savu nūju. Savulaik viņa bija tāpat ticējusi šai stacijai, no kuras nu visi rāvās projām. Tagad, palikusi bez mājām, bez padoma, kā nodzīvot atlikušos gadus, viņa vairs nekur negatavojās braukt. Pārējie viņu ieraudzīja tikai tad, kad večiņa pacēla galvu un, klusi sevī ķiķinot, nomurmināja: “Kaut tu, puisīt, tāds pats savā bērna patiesumā paliktu arī pēc daudziem gadiem. Tad nokļūsim jaunā galastacijā.” Iestājās klusums. Kāds no autobusa iznesa tasi kafijas un piedāvāja večiņai.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Putns uz autobusa jumta

Kategorijas