Spēles ar cilvēku

2013. gada 16. aprīlis 00:00

100

Kāds teiks – laimīga sakritība. Cits notikušajā saredzēs sargeņģeļu iejaukšanos. Liela daļa sacīs, ka bez Dieva gribas pat mats no cilvēka galvas nenokritīs. Vēl kāds ir pārliecināts – no sava likteņa neizbēgsi, un sacīs, ka notikušais ir tam pierādījums.
Neatkarīgi no pārliecības dzīvē mēdz atgadīties spilgti notikumi, kas liek cilvēkam novērtēt savu spēku vai – gluži pretēji – savu bezspēcību dzīves gājuma veidošanā.

Svin divas dzimšanas dienas
“Savu dzimšanas dienu svinu divreiz gadā. Mana otrā dzimšanas diena ir autoavārija – diena, pēc kuras laimīgā kārtā paliku dzīvs. Cietu smagi, mana dzīvība karājās mata galā. Kad gulēju komā, dakteri radiniekus brīdināja, ka nevar paredzēt, kāds būšu pēc atmošanās. Mana galva bija salāpīta un uzpampusi. Pats neatceros, kā pamodos. Radinieki stāsta, ka es esot gribējis celties un doties mājās. Pēc ilgas ārstēšanās man piešķīra invaliditātes grupu,” notikušo atceras Agris.
Avārija atstāja neizdzēšamas sekas vīrieša veselībā un domāšanā. “Man viena sejas puse joprojām ir nejutīga, un ar vienu ausi nedzirdu. Par avāriju varu teikt – tā man lika daudz ko pārvērtēt. Tā man lika apstāties un salikt dzīves vērtības pa plauktiņiem. Tā man lika saprast, kā esmu kļūdījies. Pēc avārijas novērtēju, kuri cilvēki ir patiesi draugi, kuri tikai garāmgājēji. Pirms avārijas biju izšķīries. Tagad saprotu, kā esmu kļūdījies, jo saprotu, ka bijusī sieva ir visuzticamākais cilvēks manā dzīvē. Pēc avārijas viņa man daudz palīdzēja. Vienmēr varēju ar viņu parunāt, lai saprastu, ko darīt tālāk. Divi gadi pēc avārijas bija visgrūtākie – biju palicis bez ģimenes, kuru pats biju pametis. Biju palicis bez darba un stabiliem ienākumiem. Nezināju, ko man vispār tālāk darīt. Tagad esmu atradis savu vietu. Strādāju, labi pelnu un, galvenais, esmu sapratis, cik svarīgi man ir bērni. Saprotu, ka viņi ir mani vistuvākie cilvēki. Esmu pateicīgs bijušajai sievai, ka viņa vairākus gadus bez manas finansiālas palīdzības audzināja bērnus. Tagad varu to visu vērst par labu un to arī daru. Apstāties dzīvē man lika avārija,” pieredzē dalās Agris.

Feldšere nolemj iejaukties
Sigitas dēls tagad ir students, bet varēja notikt tā, ka viņš vispār nepiedzimst. Sigitas stāsts jāsāk ar to, ka pēc meitas piedzimšanas viņa ļoti vēlējās, lai otrs bērniņš būtu puika. Lai sagaidītu dēlu, Sigita pielietoja dažādas tautas gudrības – skaitīja, kurā laikā bērns jāieņem, kas jāēd, lai būtu puika. Taču lielo prieku par gaidāmo bērniņu apēnoja slimība. Sigita saslima ar dzelteno kaiti. Pēc izveseļošanās mediķi bija pārliecināti, ka slimība un lietotās zāles atstājuši neatgriezenisku iespaidu uz mazuļa attīstību, un ieteica sievietei doties uz abortu. Pēc grūtām pārdomām sieviete nolēma, ka klausīs ārstiem. Slimnīcā tika sarunāts operācijas laiks, pagasta feldšere sarunāja transportu, lai sievieti aizvestu līdz medicīnas iestādei. Taču notika citādāk. Sigita gaidīja un gaidīja transportu, bet tā arī nesagaidīja. Tas viņai bija kā atvieglojums, nevis apgrūtinājums. Pēc tam izrādījās – tā nebija nejauša sakritība, ka sieviete nenonāca slimnīcā. “Feldšere teica, ka redzējusi manās acīs, ka negribu taisīt abortu, un nolēma mašīnu pēc manis nesūtīt,” vairāk nekā 20 gadus senos notikumus atceras Sigita. Viņa cerēja, ka viss būs kārtībā, un viņai piedzima veselīgs puika. “Atceros, kā dēls piedzima un es viņu saķēru aiz pēdas, jo negribēju laist vaļā. Daktere pat smējās par to. Pēc dēla piedzimšanas gāju teikt feldšerei paldies,” pārdzīvojumos dalās Sigita. Kas to zina, kā viss būtu noticis, ja nebūtu iejaukusies feldšere? Viņa Sigitas dzīvē pieņēma liktenīgu lēmumu. Lēmumu, kuru pati minstinājās pieņemt, jo uzticējās mediķu slēdzienam.

Izglābjas no avārijas
Anda tobrīd gaidīja savu pirmdzimto. Līdz priecīgajam notikumam bija palikuši vēl nepilni četri mēneši. Bija Ziemassvētku laiks, un Anda kopā ar vīru un draugiem bija devusies uz koncertu citā pilsētā. Tā kā ģimene gaidīja mazuli, kopā ar dzīvesbiedru mājās bija paredzēts doties laikus – ap desmitiem vakarā. Anda bija vienojusies ar kādu steidzīgu paziņu, ka brauks mājās kopā ar viņu. Pienāca norunātais laiks, un Anda nolēma, ka mājās vēl nedosies. “Pēc koncerta notika balle, un nolēmām, ka paliksim. Pat nebija tā, ka ļoti gribējās palikt. Vienkārši nāca tāda ideja, un palikām. Nākamajā rītā uzzinājām, ka auto avarējis un visi braucēji bija slimnīcā ar dažādām traumām – lūzumiem, smadzeņu satricinājumiem. Auto uz ledainā ceļa bija saslīdējis, iebraucis grāvī un ietriecies stabā. Iedomājos, ja es būtu ar to auto braukusi, diez vai audzinātu tagad savu meitu. Joprojām šermuļi pārskrien, iedomājoties, ka knapi izglābos no avārijas. Domāju, ka man sargeņģeļi stāvēja klāt. Citādi nevaru izskaidrot, kāpēc pēkšņi pārdomāju un nedevos mājās ar sarunāto auto. Domāju, ka zemapziņā nostrādāja intuīcija,” spriež Anda.
Saņem spērienu vai likteņa dāvanas
LINDA CERIŅA,
ASTROLOĢE

Likteni cilvēks veido mijiedarbībā ar apkārtējiem un ar savu rīcību. Vārds “liktenis” bieži biedē cilvēkus, jo rada iespaidu, ka tas ir kaut kas tāds, ko nav iespējams ietekmēt. Likteņa priekšā vienmēr ir divas izvēles iespējas – jā vai nē.
Cilvēka spēju ietekmēt likteni var salīdzināt ar sviestmaizi – griez, cik plānu gribi, tai vienmēr ir divas puses. Tas nozīmē, ka cilvēks atnāk uz zemi ar savu ģenētiku un plānu, bet viņam vienmēr ir iespēja izrauties. Viss ir atkarīgs no tā, cik spēcīga ir viņa griba. Astrologs to redz cilvēka horoskopā. Ar visiem dēmoniem ir iespējams cīnīties, piemēram, ģenētiski mantoto alkoholiķa enerģiju var pārvērst radošā darbā – rakstīt dzeju.
Par likteņa triecieniem varu teikt – cilvēka dzīve norit ciklos. Ja cilvēks visu laiku ir tērējis un neko nav devis pretī, viņš kādā mirklī saņem spērienu. Tajā pašā laikā ir iespējams sapelnīt plusus un saņemt likteņa dāvanas.
Salīdzinājums ar sviestmaizi der arī situācijas izskaidrošanai par likteņa spērieniem. Iedomājieties situāciju – notikusi avārija, kurā saskrējies lielais furgons un vieglā automašīna. Vieglajā automašīnā sēž ģimene, un visi negadījumā iet bojā. Kurš no negadījumā iesaistītajiem ir dabūjis spērienu? Nāve nav sods. Ja cilvēks aiziet, tas nozīmē, ka viņš savu ceļu ir nogājis. Pati nāve autoavārijā nav sods. Šajā gadījumā lielāku sodu saņem šoferis, kurš vadījis furgonu, jo viņam jāmokās sirdsapziņas pārmetumos.

UZZIŅAI
◆ Liktenis – apstākļu, faktoru kopums un apstākļu sagadīšanās, kas nav atkarīga no cilvēka gribas, bet kas nosaka, ietekmē cilvēka dzīvi. Pēc mitoloģiskiem, reliģiskiem priekšstatiem – pārdabisks spēks, kas nosaka cilvēka dzīvi.
◆ Likteņa dāvana – labvēlīgu apstākļu sagadīšanās un laimīgas nejaušības kāda dzīvē.
◆ Izaicināt likteni – darīt kaut ko ar ļoti lielu risku; riskēt, parasti vieglprātīgi, ar savu dzīvību.
◆ Likteņa ironija – apstākļu sagadīšanās, nejaušība, kas pretēja iecerētajam.
◆ Likteņa pabērni – apspiesti, ekspluatēti cilvēki; cilvēki, kam dzīvē neveicas.
◆ Likteņa pirksts – kaut kas ir noticis it kā pārdabisku spēku ietekmē. Arī likumsakarīgas sekas, kuras uzskatāmas par nenovēršamām.
◆ Likteņa stunda – brīdis, laikposms, kad izšķiras liktenis.

Avots: Skaidrojošā vārdnīca tezaurs.lv

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Spēles ar cilvēku

Kategorijas