Veiksme lašu copē

2013. gada 16. aprīlis 00:00

338

Šā gada garā ziema, kā izrādījās, bija tieši radīta veiksmīgai lašu copei tādā upē kā Salaca. Jāsaka atklāti, ka pats gan neesmu šīs zivs īpašs lencējs un atšķirībā no citiem spiningotājiem, kas bez tās praktiskās copes laikam nevar makšķerēšanu iedomāties, tieši uz lasi esmu savā mūžā braucis vienu reizi uz Daugavu. Sanāca tā, ka aizbraucu ziņkārības dzīts un nostājos ūdenī copmaņu rindas galā. Otrajā metienā patrāpījās sešus kilogramus smags eksemplārs. Tā kā paturēšanai ir pieļaujama tikai viena zivs, tad savācu to špini un aizbraucu mājās. Lūk, visa lašu cope.
Šoreiz par braucienu uz Salacu mani pielauza darba kolēģis, kuram lašu cope vismaz reizi nedēļā ir dzīvības un nāves jautājums.

Vai sūkāsim ledu?
Jau kuro nedēļu naktī no 14 līdz 23 grādiem zem nulles skalas, un pat tāda upe kā Salaca velkas ciet ar ledus kārtu kā pastāvējis siers ar aizvien kaulaināku virskārtiņu. Vēl iepriekšējā vakarā sazināmies ar vietējiem, kas uzjautrinoties zina stāstīt, ka vēl jau kaut kur pāris simtu metru ir vaļā, bet vispār ar to copi uz lasi ir tā, kā ir. Vietām upes vidus ir vaļā, bet copei traucē ledus un sniega vižņi, kas pārklāj brīvo ūdeņu kārtu un peldot neļauj auklai ar mānekli nogrimts tur, kur tas nepieciešams. Taču dienu sola skaistu, vējš praktiski nekāds, mākonīša neviena un tikai ap –10 grādiem. Spiningošanai ideāls laiks, vai ne? Varbūt kādam ir iebildumi?

Meklējam atbildes
Tā kā no Ogres ir gabaliņš ko braukt, tad izbraucam rīta cēlienā laikus – ap pulksten 9. Tagad droši vien daudzi teiks – nu tad gan laikus, jo parasti ap šo laiku jau sen bija jābūt pie upes. Patiesībā ziemā nav jāsteidzas uz rīta copi, jo, kā pierāda pārbaudīta pieredze, lasim labākais laiks ir ap dienas vidu. Tāpat šīs sugas zivis upē dotajā brīdī vienkārši guļ un aktivitātes neizrāda pilnīgi nekādas. Vienīgais iemesls, kā šo mežoni var sakacināt un pamodināt, ir nepārtraukta tā bombardēšana ar visāda veida mānekļiem. Vienreiz novelc tam garām, divdesmito reizi izdari to pašu un skaties – šis jau sakustas. Pie trīsdesmitās reizes iespējams, ka tevi ierauj upē, bet tu taču esi tam gatavs, vai ne? Striķis ap vēderu, otrs gals ap tuvāko koku… un viss notiek. Nu tā, pietiek smaidiņu, tagad laižam pa nopietno.
Pirmkārt pie šāda sala un daļēji aizsalušās upes nebūtu vēlams doties vienam. Situācija prasa, lai lašu tīkotājs, kam noteikti jātiek pēc iespējas tuvāk vēl neaizsalušam un tekošam ūdenim, varētu pa nedrošo ledu pieiet maksimāli tuvu šai malai. Vismaz tik tuvu, cik garš ir spininga kāts. Tāpēc ziemā, ņemot vērā šo diezgan ekstremālo situāciju, esam bruņojušies ar trīsmetrīgiem spiningiem, kam tests sasniedz 40 gramu, ledus cirtni, lai varētu pārbaudīt ledu, katrus nākamos 20 centimetrus, kur liksim savu kājiņu, 0,2–0,22 milimetru pīto auklu un ap 0,35 milimetru resnu florkarbona pavadu, kas lieti noderēs, skrāpējot aso ledus malu, kad būs nepieciešams izņemt no ūdens vizuli, vobleri vai kādu citu mānekļa veidu, jo šis monofilais materiāls attiecībā pret pīto auklu tik ātri nesadilst vai arī netiek sabojāts.
Pirms iegādāties licences (Ls 9), pirmkārt izbraucam paredzētās copes vietas, lai pārliecinātos, vai neiznāks šo naudu vienkārši nomest zemē, jo pārliecības par brīvo ūdeņu daudzumu nav nemaz tik daudz. Pēc pirmo iespējamo vietu apsekošanas dūša saplok itin smagi, jo visur upe praktiski ir ciet. Pirmajā vietā, kuru atrodam, tūlīt arī radušās cerības aizlaižam pa vējam, jo ūdens virskārta burtiski pārklāta ar peldošu vižņu plēvi. Braucam tālāk. Vēl vairāk negatīvismu ievieš arī vietējo pretim braucēju “meklēšanās”, jo tas varētu nozīmēt, ka diena būs pagalam neizdevusies. Taču mums paveicas un atrodam aptuveni 200 metru riska zonas, kas tomēr sola vismaz kaut ko līdzīgu copei. Ātri dodamies atpakaļ, maksājam, kas jāmaksā, dārgais papīrītis kabatā. Esam zaudējuši aptuveni pusotru stundu, bet patiesībā cerību ir diezgan maz, tāpēc, pateicoties jaukajai, saulainajai dienai, pēc darba nedēļas baudīsim dabu.

Un ko tad vēl vajag?
Esam pie upes, un sākas tas interesantākais. Vispirms ar ledus cirtni iezīmējam maksimāli pieļaujamo attālumu, kādā var pa šiem 200 metriem pietuvoties ledus malai. Tas ir svarīgs process, jo nestaipīsi taču šo verķi nemitīgi sev līdzi. Pirmajā brīdī ir milzīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk izskriet visu šo posmu, jo tā vien šķiet, ka kaut kur tas lasis ir naturāli piesiets…
Protams, loģika māca ko pavisam citu, bet tomēr stundas laikā tā arī izdarām. Izskrienam cauri, aplaužamies, iekožamies sviestmaizēs, pasmejamies par sevi un tad jau sāk sarasties arī konkurenti, kas arī ir atraduši vaļēju peļķīti. Laiks celties un sākt strādāt jau ierastā kārtībā, kā to parasti dara lašojot. Izvēlos salīdzinoši lētu leišu vobleri, bet kuram ir ideāla sānu spēle un nav pat nepieciešamības to vilkt uz savu pusi, jo straumē tas lieliski spēlē. Pēc aptuveni stundas cītīgas darbošanās vienā vietā, pēkšņi mans vobleris it kā apstājās, jo līdz šim smalki driblējošā spininga spicīte, kas parasti liecina, ka vobleris dara savu darbiņu, pēkšņi “nomirst”. Piecērtu, un SĀKAS!
Tas viss ir vienkārši zem viena vārda – kaifs. Kaut arī spole ir atregulēta uz diezgan pamatīgi novilktas bremzes, tā turpina īdēt un aukliņa “atdoties” upes neredzamākajai daļai. Pēc minūtēm piecām jau varam sākt satuvināties, bet kāts joprojām ir gredzenā. Te nu varu pateikties tai loģikai, ka, ejot uz lasi, nekad un nevienam neiesaku iepirkties lētajos spiningos, jo var sanākt tā, ka nāksies šo pirkumu vai skopumu atcerēties visu mūžu.
Pēc aptuveni 15 minūtēm mans pretinieks sāk manāmi pagurt un jau vairākas reizes ir parādījies itin skaidrā ūdens virspusē, izsaucot apkārt sanākušo copmaņu sajūsmas saucienus. Man gan tie neradās, jo paspēju ievērot, ka vobleris ir lasim mutes sānā un florkarbona pavada kaut kā dīvaini nāk ne no tās vietas voblerim, kur tā ir pie viņa piesieta. Sapratu, ka briest ziepes un laika praktiski vairs nav. Kolēģis krastā ir nogriezis paresnu alkšņa zaru ar vienu nelielu 20 centimetru garu atzaru un ledus malā ir kaujas gatavībā, pārējais jau tehniskas dabas jautājums. Neveikls laša apvēliens pie ledus malas kants un daļēji to uzvelku uz ledus malas, kur pārinieks ar īpaši sagatavotu ķeksi izveļ skaistuli “pasauļoties”. Darbiņš galā, un var sākties fotosesija.
Lai jums katram ir šādi veiksmes piedzīvojumi, jo zinu, ka ir copmaņi, kas gadiem brauc lašos, bet tā arī tikai turpina braukt…
Ne asakas!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Veiksme lašu copē

Kategorijas