Priecājos par vizbulīšu zilo

2013. gada 19. aprīlis 00:00

194

Viena no dzīves patiesībām teic: “Pieliec katrai savai dzīves dienai klāt pa jaunai krāsai. Nu kaut mazliet. Vienkārši uzsmaidi pati sev, sadzirdi sevi un notici. Tava iekšējā būtība to vien gaida, lai tu dzīvotu ar garšu. Sapņo, iegūsti dzīvē jaunus toņus. Esi kā pirmie pavasara taureņi. Lido un izvēlies, kā iekrāsot savu dzīvi. Ar kuru krāsu šodien?” Viennozīmīgi – ar vizbulīšu zilo, jo, rakstot šīs rindas, manas acis priecājas par pirmo zilo pavasara puķīšu pušķīti uz galda.
Lai gan vēl kaut kur kaitinoši rēgojas nomelnējušas sniega kaudzes, zinu, pavasaris ir atnācis. Pa īstam, neslēpjoties, nemānoties, nerādot mēli un pigu. Ilgi gan viņš mums lika gaidīt. Tik ilgi, ka brīžiem jau šķita, ka ziema nekad vairs nebeigsies. Taču visam reiz pienāk gals, un atkal ir iespēja redzēt pirmos tauriņus, pirmos stārķus, pirmās purenes. Un tas ir tāds prieks – ieraudzīt, sajust un saprast, ka nekad nevajag čīkstēt par to, kam tāpat reiz pienāks gals.
Nu ir pienācis laiks novilkt ziemas apģērbu un tērpties gaišās un priecīgās pavasara drēbēs. Laiks, kad pēc iespējas biežāk vajadzētu doties uz mežu vai parku, dzert spirdzinoši saldās kļavu vai bērzu sulas un dārzā iesēt pirmās dilles. Man šķiet, visi ir izslāpuši pēc rosīšanās, tāpēc tiem, kuriem nav sava zemes pleķīša, jārosās pa mājām. Jānomazgā pa ziemu noputējušie logi, no salda miega jāuzmodina putekļi, vārdu sakot, jāuzspodrina sava māja, lai tur varētu ienākt un dzīvot pavasara prieks. Tikai – jārosās!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Priecājos par vizbulīšu zilo

Kategorijas