Par to, kas svarīgs

2013. gada 19. aprīlis 00:00

1382

Katrs mēs dzīvojam savu dzīvi, īpaši nesatraucoties un neinteresējoties par līdzcilvēkiem, īpaši jauniem cilvēkiem. Vai gluži pretēji, pastiprinātu uzmanību pievēršam tikai pēc tam, kad sabiedrību pāršalkusi pozitīva vai negatīva vēsts. Bet tieši jaunie cilvēki ir mūsu nākotne.
To, kāda ir dzīve šodien, kādas ir prioritātes, mērķi un aizraušanās, ir gatavs atklāt 14 gadus vecais smiltenietis Reinis Alberts Miders. Viņš savu uzmanību piesaistīja jau pērn, kad ik pārdienu devās uz frizētavu turpat līdzās „Ziemeļlatvijas” birojam. Viņa garie mati pārtapa dredos, kas vēl vairāk Reini neļāva sajaukt ne ar vienu citu. Tolaik viņš bija atraktīvs zēns, kuram patika daudz runāt un smieties. Sarunājoties gadu vēlāk, puisis kļuvis pieaugušāks. Un viņam ir, ko teikt.

Pusaudžu vecums
“Šis vecuma posms patiesībā ir trakākais un nelabākais, jo cilvēkiem gribas darīt visādas muļķības, vienam otru apcelt vai kādu atstumt, bet kāda no tā jēga?” jautā Reinis, kurš pats uzskata, ka komunikācijā ar vecākiem cilvēkiem uz dzīvi raugās mazliet citādi.
Ja agrāk arī viņš centās kādam līdzināties un uzskatīja to par labu esam, tad tagad sapratis, ka katrs tomēr ir atšķirīgs un tieši tajā slēpjas burvība. „Protams, katram ir jāiziet cauri copy paste laikam. Es to izdarīju! Un varu teikt paldies, ka esmu tieši tāds, kāds esmu,” kam augstākam pateicas pusaudzis.

Manas prioritātes
Puiša šābrīža prioritātes ir sports, mūzika un teātris. Sportiskās aktivitātes Reiņa ikdienā jau ir vairāk nekā gadu. Vasarā tā ir ielu vingrošana, bet ziemā – svaru zāle. Mērķu sportā neesot, tas vairāk ir hobijs, un iemesls tam, lai brīvais laiks tiktu pavadīts saturīgi.
Šobrīd Reinis aizmirsis, kā ir sēdēt diendienā pie datora un neskaitāmas stundas sērfot internetā. Tam par iemeslu papildu sportam ir arī darbošanās Brantu pagasta amatierteātrī „Sandals”. Tas viss nācis negaidīti. „„Sandalā” spēlē mana mamma. Pēc kāda mēģinājuma viņa, atnākot mājās, stāstīja, ka teātrī trūkst vīriešu. Kas tad es par vīrieti, tāds puika vien esmu. Tomēr ierunājos, ja nu vajag, varētu notēlot bomzīti. Mamma parunājās ar režisori, un viss notika, mani paņēma. Esmu tur,” priecājas Reinis.

Liek novērtēt svarīgāko
Tieši teātris ir tas, kas pēdējo mēnešu laikā pusaudzim liek novērtēt svarīgāko. „Teātris aizņem daudz laika, jo katru nedēļu notiek mēģinājumi, jābrauc arī spēlēt izrādes. Aizvien biežāk pārdomāju, kas ir tas, ko vēlos vairāk dzīvē, jo visu pagūt nevar. Neizprotu to, kāpēc daudziem maniem vienaudžiem nedēļas nogales saistās ar lielo iespēju patusēt, piedzerties, ja reiz ir tik daudz citu labu iespēju, kā sevi nodarbināt,” saka Reinis.
Viņam tiešām nepatīk, ka vienaudži aizraujas ar netikumiem. „Kā var teikt, ka piedzerties ir kruti? Jā, esmu piegājis klāt un pateicis, vai tu ar to lepojies. Esmu aizrādījis, bet, vai tad kāds klausās –nē!” atzīst Reinis.

Trūkst motivācijas
Reinis pats atzīst, ka nav nekāds zelta gabaliņš. Ir lietas, kurās arī viņam trūkst motivācijas. Kā pats saka, diemžēl tās ir mācības. „Mājasdarbus pildu reti. Tie drīzāk ir aiz ausīm izvilkti. Tiešām nevaru saprast, kāpēc man trūkst motivācijas, cenšos to atrast, bet nespēju. Apzinos, ka tas nepavisam nav labi un pareizi. Ir jāmainās. Vecāki visu laiku to atgādina. Baigi traki, bet ar mani tā ir. Nelepojos,” domīgs kļūst pusaudzis.
Viņš arī atklāj, ka nejūtas labi, ja dienasgrāmatā saņēmis piezīmi. Tāpat sajūtas pēc kontroldarba, uz kuru nemācījās, neesot tās labākās. Viņš sola sevi saņemt grožos, citādi putra vien sanākšot.

Draugi un mūzika
No malas raugoties uz Reiņa dzīvi, viņš tajā vienmēr šķiet pozitīvs un atvērts apkārt notiekošajam, kurā skumjas un raizes neeksistē. Izdzirdot šo sakām, puisis atbildi parādā nepaliek: „Paskaties uz mani biežāk!”
Viņa dienas pozitīvisma recepte esot meklējama mūzikā un cilvēkos, kurus sauc par draugiem. Tādu ir pavisam maz, taču viņi esot īpaši. „Mūzika manā dzīvē ir visur un vienmēr. Klausos visa veida mūziku, izņemot Latvijas šlāgerus. Tā nomierina, palīdz brīžos, kad skumji, kā arī iedvesmo. Arī pats nodarbojos ar muzicēšanu. Pašmācības ceļā apguvu ģitārspēli un bītboksu, spēlēju bungas, dziedu skolas korī. Mūzika uzlabo garastāvokli jebkurā situācijā,” aizrautīgi stāsta Reinis.
Vēl lielāka vērtība ir cilvēks, kuram var uzticēties un kurš tev būs līdzās grūtā brīdī, lai atbalstītu. „Tā ir draudzības augstākā pakāpe,” ir pārliecināts pusaudzis.
Noslēgumā Reinis mudina citus nebūt tādiem, kādi viņi nevēlas būt, jo pasaulē jau tā ir daudz nelaimīgu, salauztu siržu. Ir jāmēģina un jātiecas uz saviem mērķiem, ticot un cerot, ka viss būs labi.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Par to, kas svarīgs

Kategorijas