Arturs Goba: Prātuļošana par Laimes lāci
Laimes lāča tēma tiek visai plaši ekspluatēta. Nedaudz vulgarizējot, ikviens Latvijas iedzīvotājs gribētu, lai par valsts vadītājiem tiktu ievēlēti šādi Laimes lāči, un tad jau nākamajā dienā visi varētu plunčāties piena upēs un stiprināties ķīseļa krastos.
Ir dažādi iemesli, kāpēc Latvija divdesmit gados nekādi nav spējusi izrauties no atpalicības. Gribas salīdzinājumam piesaukt pirmās brīvvalsts tapšanas periodu. Par ko tolaik sapņoja latviešu sabiedrība? Kļūt par kungiem savā zemē, atbrīvoties no barona kundzības un iegūt savu saimniecību. Ko gribējām mēs 1991. gadā?
Sadalīt kolhozu mantu, par pajām iegūtās goteles nokaut un naudiņu nodzert. Mantoto zemi iznomāt, mantotos mežus nocirst un pārdot. Nerentablās rūpnīcas privatizēt par sertifikātiem un iekārtas sagriezt metāllūžņos. Daži tagad saka, ka vajadzēja turpināt ražošanu. Bet bija taču tā, ka mūsu mikroautobusus vairs nepirka pat Vidusāzijā, mūsu telefonaparātus ar ciparu ripu vairs nepirka pat Bangladešā vai Vjetnamā. Un vēl viena īpatnība.
Latvijas vērtīgākajās rūpnīcās jau bija izveidoti kooperatīvi, kurus vadīja iebraucēji no citām republikām. Sekas ir tās, ka tagad Latvijas cietumos dominē krievu valoda. Un sekas ir tādas, ka tagadējā Rīgas domē krievvalodīgi činavnieki no latviešu uzņēmējiem pieprasa “otkatus”, proti, kukuļus 20 procentu apmērā no realizējamā projekta (skatīt Gunta Beleviča interviju žurnālā “Sestdiena”).
Ka Latvija ir puslīdz izķepurojusies no krīzes, to apgalvo gan Briselē, gan Berlīnē. Cilvēki savos makos to vēl nejūt. Un laikam īsti nejutīs vēl pāris gadu. Jo stagnācija un pat recesija saglabāsies visā Eiropā vēl vismaz divus gadus. Šogad mums īpaša situācija, jo priekšā uzņemšana eirozonā, līdz tam laikam valstij jābūt īpaši taupīgai. Nākamgad jau varēs rīkoties nedaudz brīvāk.
Mani izbrīnīja kāds virsraksts avīžrakstam. Visam naudas pietiekot, vienīgi pensionāriem nepietiekot. Nav mūsu pensijas tādas, kādas vecie ļaudis pelnījuši. Bet vai tad medicīnai un izglītībai naudas pietiek? Vai kultūras darbiniekiem un policistiem pietiek? Vai mūsu pavisam nelielajiem bruņotajiem spēkiem pietiek? Vai zemniekiem pietiek? Vai ceļu remontam pietiek? Bet Pensionāru federācijas vadība izrunājas apmēram tā, ka premjers Dombrovskis ir ļaundaris, kurš tīšuprāt nedod naudu nabadziņiem. Kalvītis jau savulaik deva pa 30 procentiem klāt katru gadu, bet pie kā tas noveda...
Aizvien dzirdam sūrojamies, sak, kāpēc krīzes sākumā netika devalvēts lats. Ņemot vērā, ka Latvija vairāk importē nekā eksportē, devalvācija strauji samazinātu reālos ienākumus, tostarp pensionāriem. Summa ciparos gan būtu nemainīga, bet nopirkt par to varētu uz pusi mazāk. Savukārt vikingu bankas, kas izsniegušas kredītus eiro, tāpat eiro valūtā arī atprasītu. Pašlaik varam cerēt tikai uz to, ka rudenī valdība pavisam nedaudz palielinās mazās pensijas. Neaizmirsīsim, ka valstij jāsāk atmaksāt lielie aizņēmumi. Un te vēl mūs gaida jauns “parekss” – Liepājas metalurga parāds, ko galvojusi valdība.
Latvieši tikko sāk pārvarēt ilgu gadu kompleksus, aizvien drošāk tiek dibināti kooperatīvi. Bet jāsaprot, ka ne mazās zemnieku saimniecības, ne sīkie uzņēmumi nespēs attīstīties, ja netiks apvienoti to spēki. Lai labāk iegaumētu manis teikto, es kooperācijas nepieciešamību izteikšu ar TRIM ŠANĀM: ražošana, glabāšana, pārdošana. Ja šī trīsvienība darbosies, tad atkritīs strīdi par lielražošanu un sīkražošanu.
Nesen lasīju Andra Špata prognozes, kuras līdz šim piepildījušās par 80 procentiem. Un nekāda gaišā nākotne tuvākajai desmitgadei netiek paredzēta nekur pasaulē. Agresīvais islāms aizvien vairāk apdraud Veco Eiropu. Drūmākais scenārijs var būt tāds, ka konfrontācija noved pie militārām aktivitātēm, un tad pēkšņi varam palikt, teiksim, bez degvielas traktoriem, un tad lielajām saimniecībām būs visgrūtāk. Špata kungs silti iesaka visiem, kam iespējams, veidot degvielas rezerves. Tas ir nopietni.
Ir jāpiekrīt Strautiņa kungam, kurš pārtikas tirgu saredz Krievijā. Vismaz tuvāko desmit gadu laikā Krievija nespēs sevi apgādāt ne ar gaļu, ne piena produktiem. Vienīgā piebilde: Krievijā nekas nav galvojams. Ja samazināsies ienākumi par naftas un gāzes eksportu, tad neviens mūs tur negaidīs.
Gan valdībai, gan likumdevējiem turpmāk nopietni jādomā par nelielo resursu racionālu izlietošanu. Līdz šim visai prāvā bezdarbnieku armija tiek uzturēta, maksājot pabalstus. Vācijā ir cita kārtība, tur bezdarbniekiem paredzēto naudu maksā uzņēmējiem, lai tie noteiktu skaitu potenciālo bezdarbnieku paturētu darbā uz nepilnu slodzi. Teiksim, sašaurinot ražošanu, nepieciešams atbrīvot no darba desmit strādniekus. Valdība darba devējam piemaksā, lai divdesmit strādājošie tiktu nodarbināti uz pusslodzi. Ja Latvijā ieviestu šādu kārtību, būtu krietni mazāk aizbraucēju.
Par aizbraucējiem. Stāsta, ka Īrijā vairs neesot omulīgi. Bet ar aicinājumiem atgriezties nepietiek. Kas gribējuši tikai sapelnīties, lai nomaksātu bankām kredītus, tie atbrauks tāpat. Bet aicinājumi būs sekmīgi tikai tad, ja izveidosies jaunas darba vietas, un tad tiks uz vakancēm aicināti konkrēti Jānis, Miķelis vai Amālija.
***
Ar skumjām vērojam, cik ļoti savu prestižu dažkārt grauj mūsu ministri. Izskatās, ka paši lielākie reformētāji nupat būs tik daudz sareformējuši, ka desmit nākamajos gados neviens ģēnijs vairs nejaudās atreformēt atpakaļ. Cik ļoti varasvīri spēj kaitēt gan paši sev, gan valsts koptēlam, varam vērot pēc notikumiem Krievzemē.
Lūk, ASV pieņemts tā sauktais Magņitska saraksts, kurā minētajām Krievzemes amatpersonām aizliegts iebraukt ASV, aizliedzot arī izmantot ASV banku pakalpojumus. Nu Maskava steidz veidot savu amerikāņu amatpersonu sarakstu, kaut gan nav dzirdēts, ka ASV ierēdņi tīkotu noguldīt miljonus Krievijas bankās. Kremlim netīkami izrādās tie cilvēki, kuri ASV cietumā iesēdināja ieroču kontrabandistu Butu. Liktenīga sakritība: uzvārds Buts bija arī tam slepkavam, kurš savulaik nogalināja prezidentu Linkolnu.
ASV šogad atzīmēs pusgadsimta jubileju diviem liktenīgiem notikumiem. Paiet 50 gadu, kopš Luters-Kings teica savu slaveno runu: “Man ir sapnis...” Pēc tam prezidents Kenedijs centās izdabūt likumu, kas aizliedz rasu segregāciju. Un rudenī dabūja lodi par to. Pēc gada nošāva arī Luteru-Kingu. Nomainījās viena paaudze, un ASV prezidents ir afroamerikānis.
Ir dažādi iemesli, kāpēc Latvija divdesmit gados nekādi nav spējusi izrauties no atpalicības. Gribas salīdzinājumam piesaukt pirmās brīvvalsts tapšanas periodu. Par ko tolaik sapņoja latviešu sabiedrība? Kļūt par kungiem savā zemē, atbrīvoties no barona kundzības un iegūt savu saimniecību. Ko gribējām mēs 1991. gadā?
Sadalīt kolhozu mantu, par pajām iegūtās goteles nokaut un naudiņu nodzert. Mantoto zemi iznomāt, mantotos mežus nocirst un pārdot. Nerentablās rūpnīcas privatizēt par sertifikātiem un iekārtas sagriezt metāllūžņos. Daži tagad saka, ka vajadzēja turpināt ražošanu. Bet bija taču tā, ka mūsu mikroautobusus vairs nepirka pat Vidusāzijā, mūsu telefonaparātus ar ciparu ripu vairs nepirka pat Bangladešā vai Vjetnamā. Un vēl viena īpatnība.
Latvijas vērtīgākajās rūpnīcās jau bija izveidoti kooperatīvi, kurus vadīja iebraucēji no citām republikām. Sekas ir tās, ka tagad Latvijas cietumos dominē krievu valoda. Un sekas ir tādas, ka tagadējā Rīgas domē krievvalodīgi činavnieki no latviešu uzņēmējiem pieprasa “otkatus”, proti, kukuļus 20 procentu apmērā no realizējamā projekta (skatīt Gunta Beleviča interviju žurnālā “Sestdiena”).
Ka Latvija ir puslīdz izķepurojusies no krīzes, to apgalvo gan Briselē, gan Berlīnē. Cilvēki savos makos to vēl nejūt. Un laikam īsti nejutīs vēl pāris gadu. Jo stagnācija un pat recesija saglabāsies visā Eiropā vēl vismaz divus gadus. Šogad mums īpaša situācija, jo priekšā uzņemšana eirozonā, līdz tam laikam valstij jābūt īpaši taupīgai. Nākamgad jau varēs rīkoties nedaudz brīvāk.
Mani izbrīnīja kāds virsraksts avīžrakstam. Visam naudas pietiekot, vienīgi pensionāriem nepietiekot. Nav mūsu pensijas tādas, kādas vecie ļaudis pelnījuši. Bet vai tad medicīnai un izglītībai naudas pietiek? Vai kultūras darbiniekiem un policistiem pietiek? Vai mūsu pavisam nelielajiem bruņotajiem spēkiem pietiek? Vai zemniekiem pietiek? Vai ceļu remontam pietiek? Bet Pensionāru federācijas vadība izrunājas apmēram tā, ka premjers Dombrovskis ir ļaundaris, kurš tīšuprāt nedod naudu nabadziņiem. Kalvītis jau savulaik deva pa 30 procentiem klāt katru gadu, bet pie kā tas noveda...
Aizvien dzirdam sūrojamies, sak, kāpēc krīzes sākumā netika devalvēts lats. Ņemot vērā, ka Latvija vairāk importē nekā eksportē, devalvācija strauji samazinātu reālos ienākumus, tostarp pensionāriem. Summa ciparos gan būtu nemainīga, bet nopirkt par to varētu uz pusi mazāk. Savukārt vikingu bankas, kas izsniegušas kredītus eiro, tāpat eiro valūtā arī atprasītu. Pašlaik varam cerēt tikai uz to, ka rudenī valdība pavisam nedaudz palielinās mazās pensijas. Neaizmirsīsim, ka valstij jāsāk atmaksāt lielie aizņēmumi. Un te vēl mūs gaida jauns “parekss” – Liepājas metalurga parāds, ko galvojusi valdība.
Latvieši tikko sāk pārvarēt ilgu gadu kompleksus, aizvien drošāk tiek dibināti kooperatīvi. Bet jāsaprot, ka ne mazās zemnieku saimniecības, ne sīkie uzņēmumi nespēs attīstīties, ja netiks apvienoti to spēki. Lai labāk iegaumētu manis teikto, es kooperācijas nepieciešamību izteikšu ar TRIM ŠANĀM: ražošana, glabāšana, pārdošana. Ja šī trīsvienība darbosies, tad atkritīs strīdi par lielražošanu un sīkražošanu.
Nesen lasīju Andra Špata prognozes, kuras līdz šim piepildījušās par 80 procentiem. Un nekāda gaišā nākotne tuvākajai desmitgadei netiek paredzēta nekur pasaulē. Agresīvais islāms aizvien vairāk apdraud Veco Eiropu. Drūmākais scenārijs var būt tāds, ka konfrontācija noved pie militārām aktivitātēm, un tad pēkšņi varam palikt, teiksim, bez degvielas traktoriem, un tad lielajām saimniecībām būs visgrūtāk. Špata kungs silti iesaka visiem, kam iespējams, veidot degvielas rezerves. Tas ir nopietni.
Ir jāpiekrīt Strautiņa kungam, kurš pārtikas tirgu saredz Krievijā. Vismaz tuvāko desmit gadu laikā Krievija nespēs sevi apgādāt ne ar gaļu, ne piena produktiem. Vienīgā piebilde: Krievijā nekas nav galvojams. Ja samazināsies ienākumi par naftas un gāzes eksportu, tad neviens mūs tur negaidīs.
Gan valdībai, gan likumdevējiem turpmāk nopietni jādomā par nelielo resursu racionālu izlietošanu. Līdz šim visai prāvā bezdarbnieku armija tiek uzturēta, maksājot pabalstus. Vācijā ir cita kārtība, tur bezdarbniekiem paredzēto naudu maksā uzņēmējiem, lai tie noteiktu skaitu potenciālo bezdarbnieku paturētu darbā uz nepilnu slodzi. Teiksim, sašaurinot ražošanu, nepieciešams atbrīvot no darba desmit strādniekus. Valdība darba devējam piemaksā, lai divdesmit strādājošie tiktu nodarbināti uz pusslodzi. Ja Latvijā ieviestu šādu kārtību, būtu krietni mazāk aizbraucēju.
Par aizbraucējiem. Stāsta, ka Īrijā vairs neesot omulīgi. Bet ar aicinājumiem atgriezties nepietiek. Kas gribējuši tikai sapelnīties, lai nomaksātu bankām kredītus, tie atbrauks tāpat. Bet aicinājumi būs sekmīgi tikai tad, ja izveidosies jaunas darba vietas, un tad tiks uz vakancēm aicināti konkrēti Jānis, Miķelis vai Amālija.
***
Ar skumjām vērojam, cik ļoti savu prestižu dažkārt grauj mūsu ministri. Izskatās, ka paši lielākie reformētāji nupat būs tik daudz sareformējuši, ka desmit nākamajos gados neviens ģēnijs vairs nejaudās atreformēt atpakaļ. Cik ļoti varasvīri spēj kaitēt gan paši sev, gan valsts koptēlam, varam vērot pēc notikumiem Krievzemē.
Lūk, ASV pieņemts tā sauktais Magņitska saraksts, kurā minētajām Krievzemes amatpersonām aizliegts iebraukt ASV, aizliedzot arī izmantot ASV banku pakalpojumus. Nu Maskava steidz veidot savu amerikāņu amatpersonu sarakstu, kaut gan nav dzirdēts, ka ASV ierēdņi tīkotu noguldīt miljonus Krievijas bankās. Kremlim netīkami izrādās tie cilvēki, kuri ASV cietumā iesēdināja ieroču kontrabandistu Butu. Liktenīga sakritība: uzvārds Buts bija arī tam slepkavam, kurš savulaik nogalināja prezidentu Linkolnu.
ASV šogad atzīmēs pusgadsimta jubileju diviem liktenīgiem notikumiem. Paiet 50 gadu, kopš Luters-Kings teica savu slaveno runu: “Man ir sapnis...” Pēc tam prezidents Kenedijs centās izdabūt likumu, kas aizliedz rasu segregāciju. Un rudenī dabūja lodi par to. Pēc gada nošāva arī Luteru-Kingu. Nomainījās viena paaudze, un ASV prezidents ir afroamerikānis.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19