Kādu uz priekšu virza burkāns, citu – pātaga

2013. gada 23. aprīlis 00:00

«Piedzimstot mums Laimes māte šūpulī ielikusi visu, izņemot vieglu ceļa gājumu. Ielikta laime. Jautājums vien, kā spējam to atpazīt kā vērtību, jo vērtībās arī sakņojas metodes, kā pārvarēt grūtības. Tajās sašauboties, noturēšanās paņēmieni vājinās, un mēs krītam bedrē,» tēlaini salīdzina psiholoģe Ilze Āna, pārspriežot dzīves grūtību jeb brikšņu, šķēršļu un krāču tēmu. Ir cilvēki, kuri tās meklē speciāli, lai pilnveidotos, sasniegtu un uzvarētu. Taču lielākoties grūtības sastopam savā ceļā neaicinātas. Mūsu ziņā paliek – sūdzēsimies un žēlosimies vai ķepurosimies laukā, vai pacelsim rokas un laidīsimies dibenā.

Emocionālā inteliģence
strādā ilgtermiņā
Psiholoģe skaidro, ka pastāv divu veidu grūtības. Vienas, ko izvēlamies paši, un tās izriet no mūsu iekšējās motivācijas kaut ko sasniegt un panākt. Savukārt otra veida grūtības izraisa ārēji faktori. Piemēram, dabas apstākļi, stihiskas nelaimes, tuva cilvēka slimība un nāve, dažādas attiecību problēmas.
«Patlaban Latvijā ir palu sezona. Vairākas mājas atkal nogrieztas no ārpasaules, un pārtika tām jāved klāt ar laivām. Taču šie cilvēki izvēlējušies tur dzīvot, kaut gan pastāv ikgadējie draudi un riski. Iespējams, māja noplūst tā, ka grīda jāmaina, bet viņi nepamet šīs vietas,» ārējo grūtību pārvarēšanu motivāciju un māku sāk šķetināt I. Āna. Viņa min, ka šajā procesā būtiska ir emocionālā inteliģence, kas gan nenozīmē akadēmiskus sasniegumus vai īpašu dzīves stilu, bet dzīves izglītību. Tieši tā (māka komunicēt, uzklausīt, sadzirdēt, būt noderīgam, pārdzīvot, nepamest iesākto, izdzīvot) nodrošina spēju gūt panākumus ilgtermiņā. Atšķirībā no intelekta, kas palīdz konkrētu uzdevumu veikšanā īstermiņā.
«Emocionālās inteliģences aizmetņi piedzimst līdz ar bērnu. Tā ir kā pumpurs, kura kopšana notiek caur vērtībām,» salīdzina psiholoģe.

Gūt panākumus ir cilvēka dabā
«Izcilais fiziķis Stīvens Hokings sacījis: «Skatieties uz zvaigznēm, nevis uz kājām! Esiet zinātkāri, lai cik smaga arī nebūtu dzīve! Vienmēr var atrast nodarbošanos, kur gūt izcilus panākumus.» Atrodi vienalga ko, bet dari! Cilvēks ir vienota garīga, fiziska un emocionāla būtne. Piedzīvojot zaudējumus kādā no šīm jomām, pārējās var kompensēt. Piemēram, ja nespējam gūt panākumus mentālajā, garīgajā ziņā, varam mēģināt fiziskajā. Sarežģītāk, ja notiek otrādi, jo zaudējumi fiziskajā jomā parasti ir smagi un tiem nevar sagatavoties. Taču arī tos iespējams pārvarēt, ko pierāda, piemēram, paraolimpiskā kustība,» iedrošina I. Āna.
Speciāliste akcentē, ka gūt panākumus ir cilvēka dabā. Mēs tos vēlamies un uz tiem tiecamies arī neapzināti. Taču neveiksmes gadījumā krīt pašapziņa jeb, citiem vārdiem, nolaižas rokas, ko varētu definēt arī kā slinkumu. «Atkāpšanās nav nekas cits kā nespēja noticēt, ka spēju gūt panākumus. Tas nozīmē, ka ir iedragāta pašapziņa, ko parasti nodara dzīves triecieni un zaudējumi. Sastopoties ar grūtībām, cilvēks sāk domāt – es nekas neesmu, neko nespēju! Šī neticība sakņojas kaut kur dziļi bērnībā, kur arī veidojas mūsu dzīves scenārijs. Bērnībā ir ļoti daudz ierobežojumu, un spēja tikt ar tiem galā saistīta ar mūsu pieredzi,» padošanās iemeslus meklē psiholoģe.
Vairāk pozitīvās domāšanas
Cilvēkam viss ir iespējams, vajag tikai gribēt, pārliecināta I. Āna. «Slavenais alpīnists Reinholds Mesners grāmatā «Gājiens vienatnē» sacījis, ka cilvēks var visu, ko vēlas, bet parasti viņš arī vēlas, ko spēj sasniegt. Katram ir savs Everests, kurā uzkāpt, un grūtības, kuras pārvarēt. Taču tikt laukā iespējams, vien nonākot dziļākajā punktā,» viņa turpina, piebilstot, ka atsperties palīdz visas tās lietas, kas veido cilvēka emocionālo noturību. Piemēram, izvairīšanās no negatīvisma un pozitīvā meklēšana.
«Pozitīvā domāšana, manuprāt, ir 21. gadsimta brīnums. Tā gan nenozīmē, ka būtu jānoliedz negatīvais, bet jāsaglabā pozitīva attieksme jebkurā situācijā. Citiem vārdiem – glāze jāierauga nevis pustukša, bet puspilna. Pozitīvas attieksmes veidošanā var palīdzēt dažādi psiholoģiski vingrinājumi. Patlaban ir ļoti daudz iespēju – pastāv pozitīvās domāšanas centri, psiholoģijas skolas, reliģiskas prakses,» sevi pilnveidot mudina I. Āna. Vienkāršākais, ko šajā ziņā sevis labā varētu darīt, ir izvairīties no televīzijas un interneta komentāriem. Daudzi pievēršas grāmatām. Taču nelaime tā, ka līdzīgi kā sociālie tīkli grāmatas neparedz «aci pret aci» komunikāciju. Tomēr tā ir ļoti nepieciešama, jo spoguļo mūs pašus. «Faktiski mēs esam vērtīgi tikai caur saskarsmi ar citiem cilvēkiem,» teic Ilze, uzsverot, ka emocionālajai inteliģencei ir cieša saistība ar attiecību veidošanas māku.

Jālasa veiksmes stāsti
Vēl viena metode, kas palīdz pārvarēt grūtības, ir citu veiksmes stāsti. «Kādreiz bija ļoti laba grāmatu sērija «Ievērojamu cilvēku dzīve». Mums vajadzētu vairāk tādas lasīt. Klausīties, skatīties, ko šie cilvēki darījuši citādi, tuvināties viņiem. Tas gan nenozīmē, ka šie cilvēki ir monstri. Viņiem tāpat bijuši savi kritumi un nespēja,» nepadoties mudina I. Āna.
Sava vieta grūtību pārvarēšanā ir arī uzmundrinājumam no malas, jo visās sacensībās ir savi līdzjutēji. Uz priekšu virza arī spīts. «Esmu pārliecinājusies, ka līdzīgi kā augiem arī cilvēkiem nepieciešams pastiprinājums. Jautājums – kas? Vieniem, lai virzītos uz priekšu, vajag burkānu, citiem – pātagu!» sevi izzināt aicina psiholoģe.
PIEREDZE
Neiepatikos direktoram
Lūcija (88)

Mana dzīve nav bijusi no vieglajām. Agri paliku bez tēva. Vajadzēja palīdzēt mammītei visos lauku darbos. Man bija 12 gadu, kad nācās zemi apstrādāt. Taču darīju to ar ļoti lielu entuziasmu, jo mīlēju savu mammu un divas jaunākās māsiņas. Vajadzēja kaut kā kulties uz priekšu. Grūtākais nāca vēlāk, kad apprecējos un viens pēc otra piedzima pieci bērni. Jāatzīst, ka Pēteris oficiāli bija mans otrs vīrs. Pirmais – Kārlītis – gāja bojā karā, tikai dažas dienas paspējām ar viņu kopā padzīvot. Ar Pēteri sagājām kopā nejauši. Biju ieradusies jaunajā darbavietā saimniecībā. Taču pārpratuma dēļ tobrīd man nebija, kur palikt. Ierādīja istabiņu pie Pētera – vairāk nekā 20 gadu par mani vecāka vecpuiša. Ar laiku saskatījāmies un sākām dzīvot kopā. Nekāda lielā mīlestība jau nebija, bet satikām. Drīz vien, kad bērni bija piedzimuši, vīra radi nolēma, ka man jāiet strādāt. Taču kaut kā neiepatikos saimniecības direktoram. Viņš bija tāds cilvēks – saviem draugiem atļāva staigāt pa siltumnīcām un ņemt, ko vēlas, bet pret tiem, kas pretojās, izvērta dažādas represijas. Tajā laikā lauksaimniecības darbos man bija pakļauti pieci cilvēki, es savus strādnieciņus aizstāvēju. Laikam tas direktoram nepatika, un viņš mani nosūtīja par barības izsvērēju visās apkārtnes fermās. Vienu gadu, ziema, sniegs vai lietus, visu kājām izstaigāju. Redzēdams, ka nepadodos, ielika mani par vadītāju iecirknim, kas atradās 12 kilometru no mājām. Kulies, kā gribi! Sākumā gāju kājām, un tas arī bija visgrūtākais. Ne tikai fiziski. Sāpēja direktora attieksme, bet visvairāk tas, ka neredzēju savus bērnus. Taču nevarēju no darba atteikties. Vīrs bija noslēdzies sevī, nestrādāja. Kādam taču bija jābaro bērni! Šis periods ilga divarpus gadu. Pēc tam dabūjām dzīvoklīti tuvāk darbam. Uz direktoru ļaunu prātu neturu. Interesanti, ka viņu drīz vien pēc manas pārcelšanas atlaida, jo bija piesavinājies saimniecībai paredzēto ledusskapi.
Gribēju kārties
Anita (69)

Grūtākais posms manā dzīvē saistās ar īpašumtiesību atjaunošanu pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Precīzāk – māju un zemi atguva mana mamma. Es tajā laikā dzīvoju citā pagastā un strādāju vietējā ēdnīcā, bet mamma aicināja pie sevis, jo ar īpašumu, protams, viena nevarēja tikt galā. Ne tie gadi, ne spēks, ne veselība. Pārdot tēva mājas viņa neparko negribēja. Ilgi domāju, līdz piekritu pārcelties, neaptverot, ka iedzīvošos lielā depresijā. Pirmkārt pazaudēju darbu, savu kolektīvu, draudzenes. Dzīvojām divatā ar mammu tālu no pagasta centra. Pārtikām no viņas niecīgās pensijas. Bija tāda bezcerība, ka pavisam nopietni sāku pētīt, kura koka zarā varētu pakārties. Mani atturēja vien tas, ka padomāju – tādus pašnāvniekus droši vien Dievs pie sevis neņems. Bija arī neērti, ko runās cilvēki, ka pametu mammu. Par bērniem neuztraucos, jo viņi bija jau lieli, aizgājuši savā dzīvē. Situācija uzlabojās pamazām. Varēju nokārtot paātrināto pensiju, iznomājām zemi, iegādājāmies gotiņas. Tagad man ir kauns, ka biju nolēmusi padoties.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kādu uz priekšu virza burkāns, citu – pātaga

Kategorijas