Jādzīvo saskaņā ar jauniešu idejām un jācenšas viņiem palīdzēt tās īstenot

2011. gada 14. marts 08:31

1960

Jādzīvo saskaņā ar jauniešu idejām un jācenšas viņiem palīdzēt tās īstenot

Nupat Valkas ģimnāzijas mediju centra vadītājai skolotājai Dacei Langenfeldei aizritēja nozīmīga dzīves jubileja. Kurš gan ģimnāzijā un arī pilsētā nepazīst šo allaž skrejošu un aizrautīgo cilvēku?

Varbūt par mediju centru populārāka sabiedriskās dzīves vieta ir tikai ēdnīca. Pie Daces allaž nāk skolēni, kuriem nepieciešams kaut ko paveikt virtuālajā vidē, sagatavot kādu projektu vai tur ērtāk izpildīt mājasdarbu. Kolēģi viņu mīļi uzrunā par Dacīti.

"Patiešām esmu sasniegusi cienījamu vecumu, taču tik veca nebūt nejūtos. Visu laiku esmu starp jauniem cilvēkiem, kaut kādos viņiem nepieciešamos darbos un kustībā. Tas neļauj cilvēkam justies vecam. Ja es sēdētu kaut kādā kantorītī starp vienaudzēm, tad gan nezinu, kā būtu, kāda izskatītos," smaida Dace. Viņa savu attieksmi formulē lakoniski - jādzīvo līdzi laikam.

Apstāšanās nozīmē atpakaļiešanu. Ir jādzīvo saskaņā ar jauniešu idejām un jācenšas viņiem palīdzēt tās īstenot. Šogad D. Langenfeldei nav audzināmās klases, taču iepriekšējos gados tādas ir bijušas. "Lielākoties bērni ir sirsnīgi, godīgi, labestīgi, jo īpaši iepriekšējā mācību gadā. Man prieks, ka viņi nāca pēc padoma, izrunājāmies, radām kompromisu dažādām problēmām un tas palika starp mums," stāsta skolotāja.

Pionieru vadītāja - skolas dvēseleD. Langenfelde Valkā strādā kopš 1981. gada 1. janvāra. Viņa ir ienācēja no Bilskas, kur pagasta pamatskolā nostrādāja sešus gadus. Tolaik skolas sabiedriskās dzīves vadītājus sauca par pionieru vadītājiem. Pirms tam gads aizvadīts Alūksnes vidusskolā.

Valkā Dace sāka strādāt pionieru namā, kas tagad ir transformējies par bērnu un jauniešu centru. Iesākumā viņa bija metodiķe un drīz kļuva par direktori. Pēc 10 tur pavadītajiem gadiem vidusskolas direktors Vitolds Krieviņš Daci uzaicināja strādāt skolā, un nu jau tur aizvadīti 20 gadi. Kopējais pedagoģiskais stāžs 37 gadi.

"Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka pieņēmu šo piedāvājumu. Pirms tam ļoti labi biju iepazinusi Valkas rajona skolas, sadarbojos ar to direktoriem un ārpusstundu darba organizatoriem. Tas vienmēr ir palīdzējis," uzskata D. Langenfelde.

Viņas pamatspecialitāte ir jaunāko klašu skolotāja, taču vidusskolā īslaicīgi strādājusi par vēstures, krievu valodas, bioloģijas un latviešu valodas skolotāju. Tas noticis kritiskajos brīžos, kad kāda skolotāja bija jāaizvieto ilgstošas slimības vai pēcdzemdību atvaļinājuma dēļ. Direktors viņu iedrošināja, sakot, ka tu to spēj, un nācās vien izdarīt.

Ģimeniskums turpinās paaudzēsJautāta par ģimenes izveidošanu, Dace atklāj, ka savu otru pusīti atradusi pie savas draudzenes Rīgā, kad tur studējusi. Imants ir rīdzinieks, kurš nu jau daudzus gadus dzīvo Valkā. Daces ģimenē ir vēl divas māsas, un jo īpaši viņas mamma vienmēr ir centusies rūpēties par ģimeniskuma saglabāšanu un kopības sajūtas veidošanu.

Tas arī mantojumā nodots meitām. Skolotāja vienmēr to ir uzskatījusi par vienu no dzīves prioritātēm. Kad jauniete mācījās vidusskolā, itin bieži ar draudzenēm devās uz lauku ballītēm Variņos, Plāņos, Bilskā un citviet. Klasesbiedri viņu apskauda un teica, ka Daces mamma un tētis ir vislabākie, jo uzticas un atļauj palikt citviet arī pa nakti.

"Imantā novērtēju atklātību,uzmanīgumu. Brīvajā laikā Rīgā apmeklējām dažādus pasākumus. Pēc tam viņš atbrauca pie manis ciemos un atpakaļ uz Rīgu neaizbrauca," smaida Dace.

Imants pēc profesijas ir augstspiediena katlu kurinātājs, strādājis Valkas remontu celtniecības pārvaldē, meliorācijā, taču nu jau krietnu laiku viņš ir spējis darbu savienot ar vaļasprieku, remontējot un pārveidojot dzīvokļus pilsētā un tās apkārtnē. Sieva viņu salīdzina ar daudziem citiem amatniekiem, kuriem mājās ir nepabeigti darbi, tā sakot, kā parunā par kurpnieku bez kurpēm.

Cilvēkiem mainās laika izjūtaDace priecājas par savām meitām. Abām ir ģimene. Sintijas ģimenē aug Daces mazmeita Evelīna. Pati Sintija strādā starptautiskas kompānijas pārstāvniecībā Baltijas valstīs, kas saistīts ar LED jaunākajām tehnoloģijām. Dace itin bieži apciemo luteklīti Evelīnu. Savukārt Lindu Ščerbani Nodarbinātības dienestā Valkā pazīst daudzi pilsētnieki.

Linda precējās Ziemassvētkos, un tagad gandrīz katru gadu tas ir iemesls, lai visi lielā saimē pulcētos pie viņas un vīra Romāna. Tur neiztrūkstošs ir salatēvs vai rūķi. Izņēmums bijis viens gads, kad Dace devusies pie Evelīnas uz Rīgu.

Viņa pārdzīvo, ka attālums braukšanai pie radiniekiem un draugiem it kā ir kļuvis lielāks. Tas ne tikai biļešu dārdzības dēļ, bet arī milzu aizņemtības un dzīves tempa dēļ, kad visu laiku jājūtas kā vāveres ritenī. Skolotāja domā, ka gandrīz visiem ir mainījusies laika izjūta.

Kolēģi zina, ka Dace ir saimnieciska. Par to savulaik rakstīts arī "Ziemeļlatvijā". Viņai viens no mīļākajiem ēdieniem ir maizes zupa un rupjmaizes kārtojums. Kad skolas delegācija viesojās Francijā, Dace Latvijas nacionālajā vakarā gatavoja rupjmaizes kārtojumu, kas šajā valstī ir nepazīstams ēdiens. Franči bija sajūsmā. Recepte vienkārša.

Samaļ kaltētu rupjmaizi vai nopērk jau gatavu un kārtām liek rupjmaizes drumslas, putukrējumu, brūkleņu vai dzērveņu ievārījumu. Un tā kārtu kārtām atkarībā no trauka dziļuma. Var izmantot arī smalki sagrieztus marmelādes gabaliņus, bet ziemā dekorē ar saldētajām zemenēm, avenēm vai citām dārza ogām. Vasarā, protams, izmanto svaigās.

Priecājas būt kopā ar kolēģiemRunājot par ģimeniskajām izjūtām, Dace atzīst, ka viņa to cenšas uzturēt arī pedagogu saimē. "Tas man no laika, kad strādāju pionieru namā, vēl nesen sauktajā namiņā. Mums bija daudz kopīgu pasākumu, kuros nevajadzēja runāt par darbu, bet varēja no visas sirds kopīgi atpūsties," atceras skolotāja.

Arī ģimnāzijā gadu garumā iegūtas jaunas draudzenes. Vispirms viņa min kolēģi Iru Silāju. Tā kā beidzamos trīs gadus Dace ir vietējās arodbiedrības līdere, tad kopā ar direktori Lilitu Kreicbergu allaž pārrunā, kā rīkot pasākumus, lai tie būtu sirsnīgi un mīļi. Dace vienmēr ir bijusi priecīga par brīžiem, kad izdodas būt kopā ar kolēģiem.

Tas ir gluži kā klasē, kad notiek kādas neformālas pasēdēšanas un parunāšanās par dzīvi. Skolotāja atzīst, ka ļoti labprāt kopā ar bērniem dodas ekskursijās vai kādos projektu braucienos uz citām valstīm. Tas ir pavisam citādi nekā sazināties ar viņiem mācību stundās.

Bērni kļuvuši pragmatiskākiJautāta, kā ir mainījušies bērni pēdējo 20 gadu laikā, Dace atbild, ka ļoti. "Agrāk bērni tomēr bija sirsnīgāki, darbīgāki un mēķtiecīgāki. Tagad viņi ir kļuvuši pragmatiskāki un savtīgāki, domājot par tādu vai citādu izdevīgumu.

Viņi vairāk rēķina. Iespējams, tas veidojas ģimenēs, jo bērniem atliek aizvien mazāk laika. Vecāki visu laiku spiesti pelnīt un pelnīt, lai kaut cik pienācīgi apgādātu savas atvases. Ģimenei kopā būt iznāk aizvien mazāk," novērojusi D. Langenfelde. Viņa uzsver, ka mazāk kļūst skolas darbos patiesi ieinteresētu jauniešu, kuri meklē, domā, iesaistās un dara.

Viņai jo īpaši mīļi ir tie bijušie audzināmie, kuri joprojām piezvana, lūdz padomu un nepieciešamības gadījumā palīdz arī skolai un nekad neatsaka. Kā piemēru viņa min Ivaru Noviku, Kristīni Haugu, Sintiju Dragoni un piebilst, ka tādu nav mazums.

Jāprot strādāt komandāSavā darbā Dace allaž bijusi spiesta sekot līdzi modernajām informācijas tehnoloģijām, jo skolēni allaž lūdz kādu padomu. "Kad šīs tehnoloģijas ienāca sadzīvē, nekad nedomāju, ka tās apgūšu, pratīšu ar tām rīkoties un man šis process patiks," atzīst Dace.

Viņas pirmais skolotājs, kurš ievadīja šajā pasaulē, ir Rolands Rastaks. Dace smej, cik satraucoši pirms četriem gadiem bija apgūt darbošanos skaipā. Tagad tas ir ikdienas darba instruments un par kādreizējo satraukumu var tikai pasmaidīt. Te nu arī ir tā dzīvošana līdzi laikam.

Skolotāja atzīst, ka nespēj atbildēt uz jautājumiem par datorspēlēm, jo pati nespēlē, taču viņa arī atzīst, ka skolēni daudzas lietas ir "izkoduši" patstāvīgi un zina labāk par skolotāju. Visvairāk viņai jāpārzina projektu rakstīšanas lietas, kurās noteikumi kļūst aizvien stingrāki un prasības augstākas. Dace ir bijusi daudzu projektu koordinatore.

"Ir prieks, kad izdodas, kad var aizvest bērnus kaut kur tālāk, skolotāji pabūt kādā citā valstī un skolā. Tas nebūt nav viena cilvēka darbs, ir nepieciešama komanda. Tā mainās, ne visi spēj iekļauties komandā, taču veiksmes gadījumā ir liels prieks," nešaubās D. Langenfelde. Veidojot projektus, ir iegūti jauni draugi, pat ļoti tuvi, piemēram, kolēģe Visaginas „labo cerību"vidusskolā Lietuvā, ar kuru var izrunāt pat visas ģimenes lietas. Ja cilvēki nebūtu labestīgi, tas neizdotos.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jādzīvo saskaņā ar jauniešu idejām un jācenšas viņiem palīdzēt tās īstenot

Kategorijas