Ar maziem mērķiem sasniedz lielo

2013. gada 3. maijs 00:00

810

Dzejnieka Pētera Brūvera ģimene ir zināma daudziem valcēniešiem un tieši tādēļ, ka tā atstājusi paliekošas pēdas pilsētas un novada kultūras dzīvē.
Pats dzejnieks tagad ir aizgājis mūžībā, bet kultūras vidē ik pa laikam parādās viņa dzīvesbiedres Ivetas un meitas Zanes vārds. Viņas ir piedalījušās mākslas izstādēs, ar Zanes dalību un ierosmēm notikušas vairākas literārās aktivitātes. Nesen labas literatūras cienītājiem bija iespēja tuvāk iepazīt arī Zanes dvīņumāsu Indru Brūveri-Darulieni. Viņas vīrs Aidis ir lietuvietis un, tāpat kā Indra, ikdienā nodarbojas ar literāro darbu tulkošanu. Abi dzīvo Viļņā, bet Indra bieži redzama arī vecāku mājās Valkā. Pateicoties viņas kontaktiem un uzņēmībai, aprīlī valcēnieši varēja klātienē iepazīties ar Lietuvas atzītākajiem jaunajiem dzejniekiem un klausīties viņu vārsmas. Pasākumu pilsētnieki novērtēja ļoti atzinīgi. Tas tādēļ vien bija notikums, ka Lietuvas dzejnieku viesošanās Valkā un Valgā notika pirmo reizi. Tā kā I. Brūveres-Darulienes dzīve lielākoties rit divās vietās – Lietuvā un Latvijā - “Ziemeļlatvija” vēlējās uzzināt, kā viņa vērtē dzīves līmeni abās valstīs un, protams, arī to, kāda vieta viņas dzīvē ir vecāku mājām Valkā, kur Indra bieži mēdz viesoties.

Valkā ir attīstīta kultūras dzīve
Indra atzīst, ka nedala, kur viņai vairāk mājas vai ko varētu uzskatīt par pastāvīgu dzīvesvietu. “Man arī draugi kādreiz vaicā, kur es īsti dzīvoju, un tad es nemaz to tā nevaru pateikt. Ir vairākas vietas, kur mēdzu ilgāk uzturēties. Viena no tādām ir Valka, vēl varu minēt mūsu māju pie Rīgas, šogad mēnesi dzīvojām Londonā pie vīramāsas un ir dzīvoklis Viļņā. Tagad esmu Valkā un domāju, ka šogad vēl uz šejieni atbraukšu. Iespējams, kopā ar Zani izdomāsim kādu literāru pasākumu,” stāsta I. Brūvere-Daruliene. Valku Indra kultūras jomā vērtē kā ļoti attīstītu pilsētu. “Dažādus pasākumus esmu organizējusi arī Rīgā. Ne vienmēr zāle bija pilna ar cilvēkiem. Dažkārt pat ļoti maz atnāca. Valkā tā nav. Te cilvēki interesējas par kultūru. Šis pēdējais pasākums ar Lietuvas dzejniekiem manī radīja daudz pozitīvu emociju. Netrūka klausītāju, un dzejas vakarā valdīja abpusēja sirsnība un sapratne. Tādēļ domāju turpināt piedalīšanos šejienes mākslas dzīvē,” prieku neslēpj Indra.

Lietuviskais un
latviskais līdzsvarā
2004. gadā jaunā filoloģe I. Brūvere aizbrauca uz Viļņu studēt lietuviešu valodu un tur atrada arī nākamo dzīvesdraugu Aidi. “Mums bija kopīgas intereses. Aidim kopš pusaudža gadiem bija paticis tulkot, un tad kādā sarunā, šķiet, tas bija 2007. gadā, ieteicu pie šī darba ķerties nopietni. Tagad abi tulkojam. Aidis pārtulko literāros darbus no latviešu, krievu, angļu valodas lietuviešu valodā, es atdzejoju lietuviešu dzejnieku darbus, tulkoju arī prozu. Latviešu valodu es viņam palīdzēju iemācīties,” stāsta Indra.
Viņai grūti pateikt, vai ģimenē dominē lietuviskais vai latviskais dzīvesveids. “Varbūt tas kādam būtu labāk redzams no malas, bet mums pašiem viss notiek, īpaši neakcentējot vienas vai otras tautības mentalitāti. Iespējams, viss ir uz pusēm. Arī mazajam dēliņam ir divi vārdi – Andris Mīkols. Viens ir latviešu, otrs – lietuviešu vārds. Viņš runā abās valodās. Mēs ģimenē, kad esam Lietuvā, sarunājamies lietuviski, bet kad atbraucam uz Latviju, runājam latviski. Tiklīdz šķērsojam robežu, tā sākam sarunāties tās valsts valodā, kurā iebraucam. Taču domāju, ka raksturi tomēr atšķiras. Reiz arī māsa Zane, tulkojot kādu rakstu no lietuviešu valodas, noteica, ka tas ir redzams – lietuvieši ir mazliet citādāki. Man šķiet, ka Lietuvā, kur ir stipras katoļticības tradīcijas, iedzīvotāji ir vairāk reliģiozi nekā latvieši,” spriež Indra.

Lietuvieši raksturā spontānāki
Turpinot abu tautu salīdzinājumu, Indra novērojusi, ka lietuvieši raksturā ir spontānāki un straujāki. Latvieši viņai šķiet piezemētāki, lēnāki un piesardzīgāki, kas visu jauno vispirms vēlas pārdomāt. Varbūt tādēļ, pēc viņas domām, lietuvieši no iecerētajām idejām vairāk spēj īstenot, jo daudz nedomā, bet uzreiz dara. Indrai lietuvieši šķiet arī sirsnīgāki. “Tas ir apmēram tā, kad mēs aizbraucam uz Latgali. Tur uzreiz redzams cilvēku sirsnīgums un atvērtība. Tomēr man piederību Latvijai atgādina ik pa laikam uznākošās vēlmes just sev apkārt latvisku vidi, tikties ar latviešiem. Lai mēs esam it kā lēnāki un piesardzīgāki, bet mums ir nosvērtāka iekšējā pasaule, un tas man simpatizē, jo no tā bieži rodas ļoti dziļas un pamatīgas lietas. Jā, lietuvieši uzreiz steidz darīt un darīt, kas nodrošina to, ka ir daudz pasākumu, bet kad latvieši īsteno kādu ideju, tas ir kaut kas pamatīgāks,” saka Indra.
Runājot par dzīves līmeni abās valstīs, Indra domā, ka tas Latvijā un Lietuvā ir apmēram vienāds. “Es negribētu apgalvot, ka vienā vai otrā valstī ir vieglāka vai grūtāka dzīve, jo tas ir atkarīgs no paša cilvēka, kādu viņš veido savu ikdienu. Pēc manām domām, daļa cilvēku ir pieraduši vai samierinājušies ar to, ka kāds nosaka, ko darīt, un diktē noteikumus, bet baidās iebilst, kaut vai pateikt, ka ir pelnījuši lielāku algu. Daudz kas atkarīgs no tā, kā cilvēks pats sevi vērtē, no tā, kādi ir viņa pašvērtējuma kritēriji. Ja salīdzinām abu valstu lielpilsētas – Viļņu un Rīgu, tad jāteic, ka preču cenas ir līdzīgas. Pārtika Lietuvā ir mazliet lētāka, bet Latvijā savukārt izdevīgākas cenas ir mazu bērnu kopšanas lietām. Kas attiecas uz dzīvokļiem, tad tos grūti dabūt abās pilsētās,” novēroto atklāj Indra.

Mēdz būt arī tukšais laiks
Līdzīgas problēmas un iespējas ir arī tulkotāja ikdienai, kas ir Indras un vīra pamatdarbs. Kļūstot par tulkotāju, viņa iesākumā latviešu valodā pārtulkoja dažus darbus no vācu valodas, vēlāk arī no turku valodas, ko apguva Latvijas Universitātē pie Ulda Bērziņa, bet visvairāk darbu pārtulkoti no lietuviešu valodas. “Man jau ir jautājuši, kas tev kā tulkotājai vairāk dod darbu – latvieši vai lietuvieši. Varu teikt – abās valstīs piedāvājumi bijuši apmēram vienādi. Gan vienā, gan otrā valstī bijuši ražīgi mēneši, bet neizpaliek arī tukšie periodi. Tajos klājas grūtāk. Mūsu darbā ienākumi nav stabili, tādēļ pastāvīgi jārūpējas, lai būtu ietaupījumi tām dienām, kurās nav pasūtījumu. Daudz kas atkarīgs arī no darba pasūtītāja. Piemēram, uzdodot tulkot lielāku darbu, kas prasa ilgāku laiku, daži maksā avansu, bet citi nemaksā. Tad jāstrādā ar savilktu jostu,” skaidro tulkotāja.
Grāmata līdzās kopš bērnības
Ceļš uz literatūru Indrai sākās no ģimenes, kurā cieņā un godā vienmēr bijusi un ir grāmata. “Tā bija tāda garīga vide, no kuras es kā ģimenes locekle sevi nevarēju nodalīt, un tagad es nespēju savu dzīvi iedomāties bez dzejas, grāmatām un mākslas,” atzīst tulkotāja. To, kas bijis līdzās visus bērnības gadus, dzīvē vairs nav iespējams aizstumt projām un padarīt par nebijušu. Indra vēlētos, lai nākotnē bagātīgāka kļūtu literatūras apmaiņa starp Latviju un Lietuvu.
“Pašlaik Latvijā vairāk tiek izdotas lietuviešu grāmatas nekā latviešu autoru darbi Lietuvā. Tomēr salīdzinoši maz Latvijā zina par kaimiņvalsts novatoriem literatūrā. Viena lieta ir iepazīt tautā populārus darbus, otra – tos dzejas krājumus un prozas grāmatas, ko atzinīgi vērtē šīs jomas profesionāļi – Rakstnieku savienības biedri un literatūrzinātnieki. Tagad esmu iecerējusi perspektīvā uz Valku uzaicināt jaunos prozas darbu autorus no Lietuvas. Tas būtu nākamais solis, lai mēs labāk iepazītu otras valsts literatūru,” skaidro tulkotāja.
Šāds pasākums ir viens no tiem mērķiem, ko Indra izvirza, veidojot savu nākotni. “Ja jāmin turpmākās ieceres vai nākotnes sapnis, kā to daudzi mēdz teikt, tad man tāda viena un liela nākotnes mērķa nav, jo es tādu nekad sev neizvirzu. Domājot par turpmāko dzīvi, nosaku nelielus, bet vairākus mērķīšus. Ar to lielo nākotnes mērķi var iznākt tā, ka to neizdodas sasniegt un tā tas arī paliek sapnis tikai paša domās. Savukārt, piepildot mazākas ieceres, varu padarīt pilnvērtīgu savu dzīvi, un tad jau tā atklāj, ka īstenots arī lielais dzīves uzdevums,” filozofiski nosaka I. Brūvere-Daruliene.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar maziem mērķiem sasniedz lielo

Kategorijas